Atskanēja smiekli pa plašo telpu.
— Vai tā pieklājas zākāties un irgāties par goda vīrim, lei? — Tuluks aprāja runātāju un smējējus.
Pa to starpu jau Brencis Linums ar piezīmju grāmatiņu rokās un bez cepures galvā bij nostājies runātāju stāvekli. Viņu tur ieraugot, apklusa drīz pie klausītājiem smiekli ar savstarpējām sarunām, kas pa starpbrīdi bij sacēlušās.
Viņš iesāka runāt sekošo:
— Patlaban esam dzirdējuši no izpildu komitejas priekšnieka ziņas par mūsu līdzšinīgās dzīves iekārtas pilnīgu pārgrozību, ka viss tagadējais iekārtojums tiks atcelts un ta vieta nāks pavisam cita dzīves ierīcība, kurai nebūs nekādas vienlīdzības ar agrāko. Kamēr lidz šim ikkatram bij brīvība un tiesība uzturēties pašam ar savu pe|ņu, lietojot to pēc patikas, tikmēr uz priekšu to darīs valdība, dodama darbu, saņemdama peļņu un dalīdama maizi kā bērniem vai nabagiem Kamēr līdz šim ikvienam bij tiesība un brīvība iegādāt sev. kādas mantas grib un var, tikmēr nākamībā piederēšot viss visiem. Kamēr līdz šim vecāki paši varēja audzināt savus bērnus, tikmēr tos turpmāk ņemšot audzināšanā valdība jeb sabiedrība — un tā tāļāk. Ja tādas pārgrozības nāk no valdības piespiestā kārtā, tad viņas jāpieņem bez ierunas; bet kamēr vēl tas vismaz nav noticis, tikmēr vēl varam apcerēt, vai tādai iekārtai paredzams garš mūžs, kamēr līdzšinīgā iekārta ar patstāvīgu sevis uzturēšanās tiesību un brīvību ir kalpojusi pasaulei gadu tūkstošiem, bet šī jaunā nepastāv vēl nekur. Tālab apcerēsim īsumā jaunās iekārtas galvenos pamatus un lielākās īpašības, ko steidzīgi esmu iezīmējis savā kabatas grāmatiņā pēc komitejas priekšnieka skaidrojumiem. Vispirms ir sacīts, ka ievedīs vienlīdzību caur kopmantu un kopdarbu. Tur jāaizrāda, ka vienlīdzība dabā Jeb radībā pavisam nepazīstama tikpat pie dzīvniekiem, kā pie augiem un nedzīvām vielām un ne mazāk pie cilvēkiem. Tiek atzīts, ka pavisam nav iespējams atrast divas, kaut arī cik mazas, vienlīdzīgas būtnes, lai gan parunas veidā mēdz sacīt: «Līdzīgs kā ola olai,» — kas, pavirši uzskatot, rādās esot patiesība, bet, izpētījot lielumu, smagumu, iekšējo vielu samērus un īpašības, izrādās vienumēr par nepatiesību. Un, attiecoties uz mums, cilvēkiem, par kuriem Šobrīd vienīgi runājams, jāatzīst, ka mūsu starpā valda vislielās dažādības, gan darba spēka, darba gribas, tāpat darba prašanas, darba veiksmes un darba uzcītības ziņā, tā ka jau pat no diviem cilvēkiem nevar pavisam gaidīt vienādu darba panākumu, ne vēl no vairākiem, kālab piespiestam kopdarbam nevar būt vienlīdzīga panākuma, jo dažs padarīs vairāk un cits mazāk, viens derīgāk, otrs nederīgāk,
aiz ko celsies ienaidi un kopdarbs nevarēs sekmīgi pastāvēt. Var būt, ka dažs no jums gribēs atsaukties uz fabrikām vai kara pulkiem. Tur jāatbild, ka fabrikās pieņem strādniekus pēc darba prašanas un darba spējām jeb sek¬mēm un kareivjiem viena alga. cik kurš padara, ja kādreiz darbu tiem dod, bet šādā kopdarbā ikkurš vērtēs savu darbu ar citu padarāmiem darbiem, no kā vien jau celsies tik daudz nemieru, naidu un sūdzibu, ka drīz vien kopā strādāt vairs nevarēs pie vienlīdzīgi izdalāmā iznākuma, jo krietnākie strādnieki gribēs dabūt vairāk par vājākiem vai čaklie par laiskākiem. Otrkārt — cilvēki pēc savām rakstura īpašībām esam visai dažādi — gan labprātīgi, gan ļaunprātīgi, gan uzticīgi, gan viltīgi, gan apzinīgi un cītīgi, gan nevērīgi un nolaidīgi, tāpēc arī šaī ziņā kopdarbs nevar būt laimīgs un ar prieku darāms, bet ja tik verdziski piespiests pienākums. Bet nu par mantas atdo¬šanu viskopībā — cik atsauksaties tādu, kas to labprāt gribētu darīt? — tā Linums uzsauca.
— As tūliņl — Es ar, lei. — Lābi gani leskaitat māni klāt! — tā Stērģenieks, Tuluks un Remps atkliedzās cits caur citu vienā virknē.
Sacēlās atkal liela jautrība ar smiekliem. Viens vaicāja, kādu bagātību tie kurš likšot kopmantā. Otrs atbildēja, ka Stērģeniekam būšot varbūt kāds nolauzta lāpstas kāta gals, Tuluk am varbūt linu brauktuves spala un Rempam kāds nolūzuša īlena gals no kurpnieka laikiem.
Nemiers un joki, kas šādā kārtā saviļņojās, sāka rimties tik tad, kad Linums taisījās runāt tāļāk. Bet iepriekš vēl Tuluks savā ierastā lepnumā nožēlojās, ka par goda amata «vīrim» neklājoties tā zoboties. Tad til? Linums uzsāka apceri turpināt, sacīdams:
— Un bērnus grib mātei atstāt ar žēlastību vienīgi, kā viņas pašas saka, līdz izvilkšanai no lieliem netīrumiem un tad tos viņām atņemt. Tā tad nu mātēm vairs citas nozīmes nebūs kā mašīnu nozīme priekš vergu skaita vairošanas. Nu tad gādājat vien paši drīz sev automātiskas radīšanas mašīnas! Tādā dziļas pazemošanas ceļā viņas jums nekalpos vis.
— Varēs sapirkt bērnus tirgos kā kumeļus un audzēt aplokos, — Laķis piezīmēja.
Atkal uzliesmoja sapulcē spirgta jautrība, un Linums sāka turpināt runu.
— Tika sacīts, ka varēšot izvēlēties arī zinātņu ceļu pat lidz augstskolām par brīvu. Bet nu jāvaicā, kurš gan nevēlēsies aizsniegt par velti augstskolu mācības stāvokli? Bet kuriem turpretī būs prieks palikt par melno un pat par netīro darbu darītājiem, dzirdot vienumēr vienlīdzību un brīvību daudzinām? Tādi vakaros varbūt dabūs pa saujai auzu miltu, ko Iekult ūdenī. Un tie, kas būs sasnieguši augstskolu stāvokli, tāpat arī augstskolu profesori, — vai tie paliks mierā ar to pašu vienlīdzību, kādu dos vergu baram? Kur celsies tie milzum lielie izdevumi priekš tādas plašas un augstas skološanās? Protams, ka tos ņems no vergu bara sviedriem, lai pašiem paliek auzu miltu saujiņa vai nē. Un tad vēl par visām lietām bezgalīgie liekēžu bari uzraudzības ziņāl Tiem it īpaši vispirmiem Lejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu rē- ķena. Nevaicājot vēl nemaz pēc augstskolu mācībām, bet, kas vien būs cik necik paskoloti, tie visi zinās izvairīties no grūtiem un īpaši jau no draņķīgiem darbiem, salīzdami bezgalīgā uzraugu armijā, atstājot samērā mazākam vergu pulkam visus grūtumus. Un tad vēl tā pasakaini tukšīgā māņu valoda par zelta un sudraba vērtības nozušanu pret izdodamām kopdarba zīmītēml Sās mācības viltību aplie¬cina jau tā patiesība vien, ka taisni tie, kas šo melu mācību sludina, paši ir vislielākie zelta un sudraba grābēji savās rokās. Zelts un sudrabs patur savu vērtību vienumēr. Bezprātīga tā|āk ir tā mācība par naudas nevajadzēšanu un tirdzniecības Iznīdēšanu — īpaši jau šādai valstiņai, kurai nav pašai nekādu zemes bagātību, ne sāls, ne zemes eļļas, ne dzelzszemes, ne akmeņu og|u un arī nekādu ma- šīnu un citu dzelzs vai tērauda lietu izgatavošanas fabriku aiz vielu trūkuma. Ar kādu izlidzību tad domās dabūt šā¬das tik nepieciešami vajadzīgās mantas, ja ne par naudu? Tur neies vis atzīt par vērtīgām jūsu blēņigo zīmīšu, kā tikai gan nicināto zeltu un sudrabu. Nepareiza joprojām tā mācība, ka zemi grib skaitīt Hdza gaisam un saules gaismai. Gaiss un saules gaisma gan sniedz sevi bez nekā, bet nevis xeme. Viņa prasa liela darba, tiekams ko izdod, īpaši jau tas jāsaka par mums še ziemeļu zemēs. Un zem¬kopība var zelt tik tur īsteni, kur zeme pieder par dzimtu. Nomnlecība vai kāds cits zemes turēšanas veids var gan iemi Izsūkt, bet reti kad uzkopt līdz labai auglībai. Un tad vēl ēku gādāšana un uzturēšana nākšot arī no viskopibas. Tur tad no viskopīgas peļņas atņems gan milzum lielu daļu, bet ēkas drīz vien kritīs visiem uz kakla. Darīts netiks nekas.
— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek Ņemsim, beidzot, salīdzinājuma paraugu pie manis kā pie amatnieka tai ziņā, kāda mana līdzēinīgā dzīve un tādai viņai būs jātop turpmāk, kad ievedis kopdarbību uz kopmantas pamata. Es esmu še viens pats sīku mehāniska darbu strādnieks — pats dabūju darbus, pats strādāji pats uzturos, nekraudams virsu nekam nekādu rūpju un raižu par sevi, un aizmaksāju nodokļus. Turpmāk nu valdībai nāksies gādāt man darbu un saņemt manu peļņu. Ierīkojot grāmatvedību. (Bet nezin kādā veidā to peļņu saņems kad naudas nebūs?) Tālāk būs jāieceļ pār mani uzraudzība, ka neslinkoju. Kad nu vakarā būšu varbūt ir grūtību — nezin no kurienes — dabūjis zīmīti par saņemamo dienas uztura daļu, tad ar to nāksies iet nezin cik tāļu, lai dabūju, kas rakstīts ikkatrai dienai, jo kā dzirdējām, glabāt nebūšot brīvi. Ja kas atliktos. Un šad un tad būs jānāk revidentiem pārlūkot manu darbību un nospriest, vai pelni dabūt iztiku vai nē. Ar laiku daži drēbju gabali nāks pagalam. Nu vajadzēs dabūt jaunus. Tad jāstāda priekšā komitejai, kas izspriedīs, vai jau dodams vai vēl nē. Kas dos malku, kas gādās dzīvokli? Un tā joprojām. Tāda būs mana dzīve nākotnē un citiem ne labāka laime. Tad nu drīz izrādisies, ka aiz tik liela sarežģījuma mans darbs nespēj manis uzturēt, un ko tad darīs ar mani un citiem līdzīgiem ari? Tālāk jāvaicā, kā sarīkos pilsētās iedzīvotāju darbības vadību, kur tik lielas dzīves dažādības? Tur ierēdņu vajadzēs daudz vairāk nekā strādnieku. Vienīgi varbūt fabrikās varētu domājams būt tādu iekārtu ievest, bet arī ne uz paliekamu laiku un ne uz laimību. Par šo domu aplamību būtu daudz vairāk, ko runāt, bet lai pietiek ar to pašu, kur mans gala vārds ir šis: valdības vara spēs gan ievest kopmantas un kopdarba Iekārtu, bet ne uz ilgiem laikiem un nepavisam uz laužu labklājību, bet tikai uz vergu kungu patva|ībām, aprokot visu cilvēku brīvības laimi rīkotāju sevmīlībā.