Linumam pretī cēlās Vernulis un sacīja
— Nevar nemaz atļauts būt tik skarbi nopelt valdības nodomus sadzīves labošanas ziņā; bet, lai jau nesāktu tūliņ sludināt, ka vārda brīvība pagalam, tad neesmu liedzis izrunāt līdz beigām. Bet nav tiesa, it kā kad valdība nezinātu, ko dara. Viņai uz to Ir visdrošākie pamati, ka tāda dzīves iekārta, dibināta uz vienlīdzības noteikumiem, nesīs laimi un labklājību apspiestiem. Tas notiek pēc augstu domātāju sastādītām teorijām, kur misēkli nevar celties, un tam tā droši vajadzēs pastāvēt.
— Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek gribēts rīkoties pēc teorijām, nevis vaicāta un novērota dzīve, ko viņa saka tādos gadījumos, — Linums atbildēja.
— Dzīve nemīl likt sevi spiest teoriju maiglēs, un viņai pavēlēt nevar tā un tā darīt, ko viņa nepieņem. Teorijas tiek stādītas pie rakstāmiem galdiem, bet nevis smeltas no dzīves pašas avotiem, jo papriekšu jāiet dzīvei, tad teorijai pakaļ, bet šādu teoriju stādītāji grib, lai dzīve iet viņu teorijām pakaļ. Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tas nievā. Var jau uzstādīt, paveidam, tādu teoriju, ka Daugavai jātek gar Lietavu un Gaujai gar Igauniju par dabīgām robežām, bet vai viņas to darīs, ja ari raktu ceļus? Cik neiespējamas šādu teoriju prasības, tikpat — un ja vēl ne vairāk — ir teorija par zelta un sudraba nodzīšanu bezvērtībā un tirdzniecības iznicināšanu.
— Bet kā lai glābjas tukšinieki no lielkapitāla varas, kad pašiem nekā nav un ceļa arī nekāda, pa kuru tikt vaļā no viņa verdzības? — Vernulis jautāja.
— Ir taču drošs vaļā tikšanas ceļš, kad tik to pie laika iesāk un pareizi turpina staigāt, — Linums atbildēja.
— Tas ir ietaupīšanas jeb iepelnīšanās ceļš; tikai nav daudz, kas šo ce|u agri iesāk un pastāvīgi turpina. Jāsāk atlicināt jau pat no pirmās peļņas kādu mazumiņu un arvien tā|āk, līdz ieaug taupīšanas un krāšanas prieks. Bet, kas nokavē līdz pusmūžam un ilgāk, šaī lietā nekā nedarījis, tam, zināms, gan grūt' vairs ko panākt, kad paša vajadzības jau pieaugušas lielākas, un tad kaut kāds mazumiņš priekš iesākšanas rādās par niecīgu, kamēr no pirmām peļņām to var daudz vieglāk. Vēlāk tad aug ietaupījums pats no sevis, un ir prieks viņu palielināt līdz kādai īpašuma pirkšanai vai citai nozīmīgai dzīves nodibināšanas vajadzibai. Ka tas iespējams, to ir pierādījuši šai pašā pagastā trīs tagadējie saimnieki, izauguši no pilnīgi nabadzīgiem puikām un tagad turīgi māju īpašnieki, kā kalējs Virgu Joniņš, kurpnieks Antu|u Paurs un Bolēnu Vilnis. Daži tādi paši aizgāja uz pilsētām un arī iedzīvo¬jās. Nav vajadzīgs būt nemaz bagātniekam, kad vēlākos dzives gados jau var spēt uzturēties šaī vai taī dzīves veidā no savas paša pelņas pataupījumiem, kad tik tas darits ar rūpīgu neatlaidību. Lai tad paliek lielkapitālisti savu pārāk lielo bagātību nospiesti, kamēr pieticīgs cilvēks ar savu iekrāto mazumiņu var daudz laimīgāks būt nekā tie, stāvēdami vienumēr bailēs un rūpēs par saviem lieliem mantas krājumiem. Jo ko lai dara zelta kalniem un dimanta blāķiem ar savu nieka vēderu, kurš tāpat vien pats vien Ir ikkatram? Tik briesmīgais sargāšanas grūtums.
— Tis Joniņš navaid vus nakods lāga veirs, - Stergenieks izsaucās. — Viņloik, rougait, bej man šitā: breismeigis pogiras traktieri nu reita. Navina navaid, nū ko izspeist. Te Irougu pa lūgu, nudin, Joniņš brouc garem tu jouno zergu sūļūs. Izskrlnu pretī, dūmādams, sok, tur nu vusmoz kūrteleits rūkā. Soku lūgtīs, capur nūņamdams: «Klou, dūd nu jele cik nacik.» Bat kū jis! Posoka tikoi loi nadzerūt, tod i paģiru riaboušūt. Paskubina zergu un aizskrīn ka nalabs, snīgs vin nūput. Nu sokit man — kurš ar todu cilvāku loi sasadzeivoj? Kurš tik troks bous, ka pogiris nadzers? Kas nū toda cilvāka por lobu, ka jim moja i monta, kod nakā navar dabeit nū jo?
Noskanēja smiekli, smējās Vernulis ari.
— Jāsmejas gan, kad tādu cilvāku ar sauc par prātīgu viru, kā tas Bolēnu Vilnis, — Remps sāka stāstīt. — Kad jau nu viņš aiz tā sīkstuma ir, lai ir nedzērājs, kā kaula piepe, bet tad būtu jel dzēr's tur, kur viss par velti, lai vai nomazgājas kā vlņlaik Zemlīšu bērēs, kur vārēja pat rumulēties ar monopolu. Visi dzeram, cik jaudājam, tik šis vie nākā. Kad spiež, tad atsaka: «Dzer vie pats.» As nogulēju paģirās vai trīs dienas, un šis aiziet no goda tāds pats, kā nāc's, pat vai ne pilītes mutē. Kāds labums tad nu tādam muļķam ir no mājas un mantas, kad nejēdz ne paostīt paša labākā?
Smiekli un zobgalīgas piezīmes skanēja vienādi pa sapulci.
Tad meta līdza savu vārdu Tuluks ari, bakinas lepni paberzēdams:
— Nav jau labo, ko teikt, tai ziņā, lei, par to trešo Linuma slavēto parauga viru, Antuļu Pauri, ari. Pie tādim vīrim tu vari vai nīcin nonīkt, ne pilītes neredzēdams, pat ne apsējībās, ne appļāvībās, ne apkūlībās. Strādāš es esmu pie visim trim, bet visi kā ar vienu slotu pērti, .
— Bet vai ēst arī nedod? — kāds no drūzmas ievaicājās.
— Ēšana, Jā, ēšana Jau gan vai labāka nekā citur, — Tuluks atteica, — bet kā ar ēšanu vien lai dzīvo? Labāk lai ēšana plānāka, kad dabūtu pa brižim jel spēka daļas lidza, lei,
Smiekli un joki nemitējās.
— Nu tad še pat jau atdarās tie nevienādības cēloņu noslēpumi, ka nav vis vaina meklējama dzīves iekārtā un apstāk|os, bet vien pie pašiem, — tā Linums nobeidza šo sarunu.
Visiem negaidot, stājās Augura Antons runas stāveklī, nesdams cepurīti drusku uz vienas auss un krietni padziļi uzmauktu galvā, lai labi var saredzēt sadurstījumus viņas virsū. Visiem sacēlās vērība, ieraugot tādu runātāju, un gaidīja visi brīnodamies, kas iznāks. Viņš runāja sekoši:
— Viss nieki, ka tiekam baidīti ar dažādiem iebildumiem pret jauno dzīves iekārtu. Visam vecam un grūtam jābrūk kopā, jaunam, vieglam un brīvam jānāk vietā. Drīzumā nebūs vajadzīgs ne tikvien piecu darba stundu dienā, bet pat nevienas, jo darbu vajadzībai beigas tuvu, kad darbu grūtības pagājušas. Mu|ķi vien vairs lauzās ar darbu, bet gudri visi bauda brīvību. Tie laiki jau ir klāt, kur visu iztiku un pat apģērbus izgatavos viegli un ātri mākslīgā cejā. Kopdarbs un kopmanta jāuzskata kā pārejas pakāpnis uz pilnīgu brīvību no miesas spēku darbiem, un gudrs ikviens, kas iau tagad vairs nekā nedara …