— Tāpat kā tu pats, būdams vienīgais tāds, un iztieci tomēr no citu darba, — vecais Laķis atsaucās no pulkas.
Sacēlās vispārīgs nemiers ar dažādu mēlgalību un runātāja izzobojumiem, tā ka tam bij jāmet miers no runāšanas.
Bet tad par otru un vēl lielāku brīnumu spraudās runas stāveklī Jete ar savu zināmo milzīgo platmali galvā, nomezdama iesāņus pašlaik izpīpota papirosa galu. Ja jau bij sacēlusies uztraucoša vēriba par Augura Antonu, kad tas stājās par runātāju, tad tagad par Jetes uzstašanos daudz vairāk, uz ko jau iepriekš varēja sadzirdēt dažas asas piezīmes attiecībā uz viņas izspildzību un savādumiem, ar ko lepoties laucinieku dzīvē. Stomīdamies runāja jau gan Antons, bet Jete vēl vairāk, tomēr klupdama krizdama kaut kā malā tika. Viņa sacīja:
— Vecā paaudze bīstas, ka kopdarba un kopmantas laikā vajadzēšot turēt daudz uzraugu pie darbiem un tos uzturēt. Bet totiesu darbi tiks padarīti labāk un samērā vairāk. Tagad strādā, cik, kad un kā kurš grib, bet tad strādās visi vienādi zem uzraudzības. Tad sievietēm arī nebūs jāstāv tik lieliski vīriešu varā, jo pie uzraudzības ikkatrā ziņā vajadzēs būt dalībai arī sievietēm, no kurām viņu dzimuma māsas varēs sagaidīt aizsardzību pret vīriešu uzkundzībām. īsti pie laulātām sievām. Un, ja prāti nesakritīs ar vīriem, tad varēs uzstāties darbā neatkarīgi no tiem, pašas par sevi vai arī pavisam izšķirties. Neizdaiļoto zemnieku un vispari strādnieku kārtu var pazīt jau pie tā vien, ka tur pārenieki dzīvo daždien kā sasieti visu mūža, lai kas ciešams vienam no otra. kamēr smalkās kārtās saietas kad grib. un izšķiras, kad patīk …
— Cik reižu jau esi izšķīrusies? — kāda balss sauca no pulkas.
Jetes runa ar to pašu pabeidzās. Viņa gan vēl stomījās, gribēdama kaut ko sacīt, bet, kad ātrumā nekā nevareja sagrābstīt, tad sacēlās klausītājos nemierība un viņa gāja nost.
Tad vecais Laķis griezās pie Jetes ar šo jautājumu:
— Tu ari, Jete spirgti un droši māki runāt par vienlīdzību darbos. Tad saki nu visas šās lielās sapulcei priekšā — vai tu ari iesi visos laucinieku sieviešu darbos līdza? Vai būsi laidara bridēja vai zāļu plūcēja, sēka pļāvēja. nastu un ūdens nesēja, govju barotāja un slaucēja, veļas mazgātāja, ēdienu vārītāja, maizes cepēja, trauka berzēja, gājēja vēl ar izkaptī siena pļavā un druvā, dobju ravētāja un tā vēl tā]āk daudz citu. sīkāku darbu darītāja? Saki šurp un apliecini savu vārdu patiesību, tad ticēsim un zināsim tevi aicināt rindā.
— Vajadzēs nevis tādu darītāju vien. bet visādu; un es darīšu pēc mana spēka un mācības stāvokļa samēra, — Jete pusnedroši atbildēja.
— Ak tā, ak tā — Laķis atsaucās. — Tur jau tūliņ skaidri redzams, ka gribi izvairīties no grūtumiem tāpat kā visi tris miliči — dažs ar tukšmaņu sāpēm, cits ar stīvo muguru un vēl kāds ar iekrencelēšanos. Līdz šim jūs tādi visi neesat spējuši gulties ar tiesību uz godīgu darba rūķu pleciem. bet tad sagulsaties tūkstošiem liekēžu un būsat jānes kā īstenie vergu izsūcēji visiem nabaga vergiem. No tavas runas, Jete, jau bij izmanāms skaidri tas ka jau taisies tikt par uzraudzīšu no sieviešu puses, un protams, ka tiksi arī un būsi vēl turklāt laulību šķīrēja, kad pēc tavām domām mu]ķlgie zemnieki paši tā neprot, tik tad vēdekļa vietā, kas tev tagad karājas pie sāniem, būs jāpiekar naglainā vārgu pātaga. Un tāpat attiecībā uz priekšējo runātāju, kas paredz esam Lejputriju gluži klāt, kur starp jau daudz citām pārpilnībām ceptas zosis un pīles atlidos ikkatram priekša uz galda ar mērces trauciņu knābī. Tad nu jāvaicā, vai tāds murgotājs ari būs gājējs mēslu kūti un sekumu smaguma cēlējs vezumā vai kāpējs linu mārka, vai kaudzes metējs, vai baļķu cēlējs un vedējs, vai ari smago darbu darītājs pilsētās vai pie namdarībām, vai citur? Visi tādi zināsat izbāzties par augstākiem un atraisīties no darbiem, lai arī vēl vai skaidri rakstītāji un rēķinātāji esat vai nē. Jūs, tādi gultas kuceniņi, kam viss viņu darbs ir šīs — ar ķepiņu izkasīt no pavēderes blusas, zināsat celties tik tad, kad siena pļāvēji no pulksten trim līdz deviņiem rītā sagriezušies jau vairākkārt grodumā. Šāds ir jusu vienlīdzības prāts un rēķens tikt par pilntiesīgiem seno darba laužu barokļiem, cits nekas.
— Ļe, ļe, ļe! — Jete atmēdījās, iepīpodama jaunu papirosu.
Pa Laķa runāšanas laiku plašajā telpā bij iestājies pilnīgs klusums, un nu skanēja atsauksmes no visām pusēm:
— Tas tiesa!
— Tas taisnība!
Pēc tam Steņgene iznāca drusku priekšā, atlaida mazliet no galvas savu rūtaino sedzeni un sacīja:
— Kad nupat Laķa krusttēvs runāja ar Jetes jaunkundzi arī par govju slaukšanu, tad man ienāca prātā, kā vienai tādai no pilsētas nākušai govju slaucējai izdevās pie manis. Aizpērn manas radinieces meita, kā vienumēr bij velējusies, atnāca vasaras vidū zaļumos pie manis paciemoties. Pārlieku tāda mudīga uz salda piena un reiz grib būt pati arī slaucēja. Saģērbju kā varēdama, lai tad nu slauc, viena alga, cik izspaida, izspaida — pašai jau nu vismaz pietiks. Nu kā tad — sāk slaukt. Kādas divas tur pačirkstinājusi, iet ar ķipi pie bulvēna. Gramsta, gramsta, meklē pa apakšu — nekā nevar dabūt un nu vaicā man: «Krustmāt, kur šitai govij tie ciči?» Es saku, ka tai viņi nemaz neizaugs. Tad laikam esot savas sugas — sak, tā gan. Ej nu tad tādam izskaidro, kas govs, kas bulvēns. Un, kad jau tādās rokās atdodi lopu kopšanu, tad var saprast, ko kuru reiz slauks un kā baros. Es tad labāk atdodu savam večam, kad jau pašai vaļas nav. Tas, lai nu kāds būdams, bulvēna neslauks un aunam bērnu negaidīs. Vispari sacēlās lieli smiekli.
Kāds no Steņga tuvumniekiem uzsauca viņam, sēdošam paša ļaužu biezuma vidū:
— Vai dzirdi, kādu godu tev vecene dod govju slaukšanas ziņā?
— Nu, nepelnīts vis tas gods nebūs, — Steņģis mierīgi atteica
Kāds cits sacīja labi diktā balsī:
— Liels brīnums vis nav, ka Jetes jaunkundze arī dažreiz var izslaukt kādu bulvēnu.
Drīz pēc tam Jete izgāja lepņi ārā un ne ilgi Augura Antons arī. Daži, viņiem izejot, runāja, ka tie viens otru saprotot arī bez vārdiem nākamo laiku uzraudzības cerībās.
Vernulis kāpa atkal stāveklī un ar zvaniņu visu sakustējušos sapulci nomierinājis, iesāka runāt it nopietnā balsi:
— Ļauts ir šoreiz runāt, ko kurš grib. lai netiktu sacīts, ka nedod vārda brīvības. Tomēr tas tā tik vairs priekš šās reizes, kur jaunā kārtība nav vēl pilnam ievesta. Turpmā kās sapulcēs nevarēs runāt vairs nekā par nemieru ar valdības rīcību jaunās iekārtas ziņā. Šoreiz vēl varu sacīt tik to, ka visas valdības pavēles un rīkojumi jāpilda uz mata un bez mazākās pretrunas vai nepaklausības zīmēm un prātojumiem par kaut ko citādu, kur tad ikviens nemiera rādītājs tiks uzskatīts, kā jau saprotams, par valdības pre¬tinieku un būs bārgi tiesājams. Bet nu uzklausāt pirmo jaunās valdības rīkojumu un pavēli, pret kuru, kā jau sa cīts, nedrīkst iebilst ne vārda gala. Si pavēle skan tā un iet ar šo dienu spēkā: «Visa labība, kas kuram mājā va rāk par atstājamo paša iztikas dalu, visas liekās drēbes, zirgi, lopi un, vienā vārdā sakot, visa manta pāriet valsts rīcīoā ar kopdarba un kopmantas nozīmi. Kas kaut ko slēps un neatrādīs, tiks uzskatīts un tiesāts nevis vairs kā savas, bet kā valsts mantas piesavinātājs un slēpējs. Ar ritdienu sākot, ies mantu sarakstītāji māju no mājas miliča pavadībā, kur viss tiks sazīmēts, kas kairam ir, bet gan vēl pagaidām atstāts līdzšinīgo īpašnieku glabāšanā.»