— Mes leidza.
— Mās lĪdza.
— Mēs lidza, lei! — miliči atsaucās kā vienā balsī.
— Bet vecākais, man gan izdod brīvību ņemt vienu no labākim kažaukirn priekš ziemas, lei, — Tuluks tūliņ uzstāja Vernulim. — Būs daudz arestantu jāšķūtē, lei.
— Un man, vccākājs, nav bikšu tikpat kā nāmaz, — Remps, pielīdis pie Vemula, paklusu stāstīja. — Atļauj nu paņēmi man kādas divējas.
— As boutu mīrā kod jal dabeitu lobu mēteli un cimdus ar zeķu pāru, — Stērģenieks piebiedrojās.
— Tas viss vēlāk. — Vernulis atteica, — līdz šitn vēl nav atļauts ņemt, bet tik sarakstīt.
— Tie, protams, dabūs visu paši pirmie, kas savu peļņu zinājuši tik noplītēt un nopalaidņot, — Linums, iesāņus būdams, piezīmēja. — Tā jau tad būs pirmā taisnība.
— Tad klausāties tāļākl — Vernulis uzsauca. — Visas zemes īpašuma tiesības ar šo pašu dienu ir atceltas, un līdzšinigie īpašnieki paliek vēl tikai kā nomnieki pagaidām uz vienu gadu, kas to vēlas, un divu nedēju laikā iemaksā gada nomu, jo zeme paliks arī ka viskopīgs valsts īpa¬šums. Turklāt pieminams arī tas, ka tā|āka zemes dalīša nas lieta ir apturēta un netiks turpināta citādi kā vien, ja valdība to atkal vēlēs.
— Ak tu Dieviņ, tādas laimes! — Steņgene izsaucās. — Tad nu mana vietiņa paliks man pašail
— Nabaus nakā, — Stērģenieks sauca pretī. — Azar muižeiņas Steņģu puse mun, kā jau viņloik pīzateicūs.
— Vai atkal jau tev tik vien ir mutē kā Ezermuižiņa, ko zelēt? — Steņgene iekliedzās. — Jel kaunējies būtu!
— Vuj ti nabej lamošanās? — Stērģenieks apvaicājās, bet, kad neviens taī ziņā neliecināja, tad atlaidās.
— Tātad šoreiz Stērgeniekam nebūs nekā no dzeram naudas izspiešanas līdz ar abiem lieciniekiem, — kāds no pulkas pazobojās. — 2ēl, ka nav ticis lamāts.
Vernulis tūliņ ar pasludināja sapulci par slēgtu. Klau¬sītāji, kas, iekšā būdami, bij novaldījušies nekā nesacīt pret valdības pavēli īpašumu un mantas atņemšanas ziņā, nu, ārā tikuši, izsacījās vi spāri pretestības vārdos pret tādu valdības rīcību varmācības ceļā. Vienīgie, kas par to palika joprojām priecīgi, bij zināmie visi trīs miliči, ka nu viss ies caur viņu rokām un varēs ņemt priekš sevis, ko gribēs paši.
Pēc sapulces beigām, kad lielums klausītāju bij jau laukā un Vernulis ar Linumu vēl turpināja savstarpēji par tiem pašiem jautājumiem strīdēties, kas iekustināti sapulcē un bij sacēluši domu starpību, piegāja pusnedroši pie viņiem vecais Steņģis un gaidīja, kamēr viņi pabeidz savas sarunas. Kad Linums atvadījās un arī izgāja, tad Steņģis tuvojās godbijīgi pie Vernuja un sāka runāt:
— Neņem, Pēter, ļaunā, kad es tev kādus vārdus saku. Tu jau pazīsti gan manas vecenes posta dabu uz to tiesāšanos es jau ir gribēt negribēju, lai tev tā zināmā algas daļa tiktu atrauta, bet nevarēju nekā darīt. Un, kad bij jāiet pie tiesas, ari tad lūkoju uzstāt, lai labprātīgi aizmaksā, bet ari velti. Tagad jau gan kostu pati sev vai pirkstos, kad tik varētu visu to padarīt par nebijušu, bet izliets ūdens nav sasmeļams, padarīta lieta nav atceļama. Tikai ja nu varētu vēl ar labu izlīgt par turpmāko, lai tad nu vēl kā būdams. Esi nu tik labs, Pēter, nesūdzi tās ma¬nas vecenpa par tiem apvainojuma vārdiem, ko viņa izsacījusi pie miera tiesas. Pati ir nelaimes pilna, bet spiež mani par atlūdzēju pie tevis. Kāds labs tev nu būs no viņas dabūšanas cietumā? Man Jau gan tas laiciņš paietu mierīgi, kamēr viņai jāgu] salmos, bet spiežas man virsū, lai tevi lūdzu piedot un nesūdzēt. Kad jau nu viņa būtu zinājusi tevi tiekam par šādu tik cienīga stāvok|a vīru, tad jau vis nenotiktu nedz algas ieturēšana par laika nokavējumu, nedz atskanētu tādi apvainošanas vārdi. Bet tu jau noturējies nepazīstams, ka vari būt arī šāda stāvokļa vīrs.
— Šī jau tad taisni Ir visu mantīgo šķiru nekaunība, kad tik tiem no bezmantas kārtas sāk daudz ievērību rādīt, kad kfids paceļamies augstāk un aizsniedzam kādu nozīmīgu stāvokli. Bet citādi tiekam nicināti, pulgoti un turēti par apsmieklu. Bez tam vēl līdzšinīgā patvarīgā valdība ir mūs vajājusi, kas gribam savu strādniecības kārtu celt jel lidzigā stāvoklī ar citām kārtām, tāpēc ari tie, kas spējam šai lietā kaut ko darīt, nedrīkstējām vis rādīties atklātībā, kas un kādi esam. Tikai tagad nu rādās šī likteņa lapa pašķīrusies tālāk un valdības vara no jums, mantīgam šķirām, pāries bezmantigo rokās.
— Vai nu es arī skaitāms pie mantīgās šķiras!— Steņģis pazemīgi sacīja.
— Kam pāra zirgu, vairāk lopu un visa iedzīve, tas nevar vis skaitīties pie bezmantīgo kārtas, — Vernulis, iesāņu skatīdamies, atbildēja.
— Lai nu tas ari būtu kā būdams, bet no manis tev, Pēter, nav nekas aplams darīts, tāpēc nu tai manai vecenei piedod, — Steņ ģis pazemīgi lūdza Vernuli. — Un. par manu turību runājot, jāliecina, ka esmu bezmaz pie putēšanas klāt, kas arī laikam drīz notiks, īpaši jau tāpēc, ka dzives vieta tiks atņemta.
— Par tevi pašu pret mani nebūtu gan nekas sakāms, bet par tavu sievu ļoti daudz, — Vernulis runāja. — Lai arī darīju, cik labi darīdams, bet urdāms un pārsaucams biju vienumēr no viņas, kad arī pati īstenībā nedarīja nekā cita kā tik dauzījās ap tiesām un valdības iestādēm. Un, ja tev, Steņģi, kā pats saki, putēšana ir tuvu. tad jau pats gan zini, ka tur vaina nav meklējama ārpus tavas dzīves, nedz pie apstākļiem, nedz pie citiem cilvēkiem, bet pie tavas pārāk gudrās un vēl vairāk muļķīgās, un bezgala iekasigās sievas.
— Ja, neko darīt, dzīve daudzreiz izgrozās citādi, nekā Iesākot rādījies un domāts, — Steņģis nopūzdamies piebilda. — Tā ari jums ar Linumu, kas esot, kā dzirdu, agrākie draugi, skolas biedri un pat domu biedri, nav uzskati vairs pavisam vienādi, bet kur nu man vēl ar tādu posta meitietil Kad tik tu, Pēter, izsacītu savu piedošanu, tad man vismaz šoreiz miersl
— Ja nu es pavisam piedodu, tad to daru nevis viņas, bet vienīgi tevis dēļ, par kuru man nav bijis ko žēloties, — Vernulis izsacīja mierīgi. — Bet Izdevumi man tai lieta gan ir bijuši. Esmu sagādājis iesūdzibas rakstu un salicis virsū vajadzīgās zīmogmarkas, tikai nevis no Zālamana Jahkeļa pirktas, kādas solījās meklēt tava sieva, — viņš smiedamies piemetināja, — bet no valdības kases.
— Lai tad viņa līdzina pati, kā var, — Steņģis pabeidza sarunu. — Vēl jau viena aita ir, lai pārdod vai to pašu, kad tik mana lieta beigta.
Ar to abi atvadīdamies izšķīrās.
16. Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts
Atnāca jauno dievgaldnieku Iesvētāmās svētdienas rīts ar brinum jauku pavasara laiku. Vecais Laķis bij jau no¬dzinis bārdu, nomazgājies un nospodrinājis zābakus pēc kara klausībā ierastas glītības un taisījās sākt jau ģērbties, lai var iet un aizvadīt Maju uz baznīcu, kad no saimnie¬ces dzīvokļa ieskrēja pie viņa Katrēns jau baznīcas ap¬ģērbā un lielā jautrībā sāka stāstīt:
— Maju jau ģērbj šuvēja Muriņa kundze ar saimnieci. Vaiņags arī jau gatavs, bet no puķēm vien. Muriņa kun dze ir gan atnesusi kādus mirtu zariņus arī, ko iepīt pa starpām, bet Maja pati to negribēja. Mācītājs esot devis padomu nesteigties šaī gaitā ar mirtēm pušķoties, tās pie¬derot tik līgavām vienreiz mūžā pie laulības, bet puķu zie¬dus varot pīt. kādus vien tik gribēdamas. Kad Maja re¬dzēja visu to skaisto sava apģērba kārtu, kas no tevis, ve¬cais krusttēv, sagādāta, tad viņa nevarēja asaru valdīt. Redzēsi gan. cik skaisti viss stāvēs. Kurpes ir spīdīgas un virsū sudraba vai apsudrabotas sprēdzītes, un cauri baltas zeķes.