— Labi Jau nu, labi Lai ģērbj vien, tad jau redzēsim gan ar laiku; bet padod man to dziesmu grāmatu, — vecais krusttēvs sacīja, uz grāmatu rādīdams.
Viņš uzlika brilli, saņēma no meitenes grāmatu, uzšķīra kādu dziesmu, deva to viņai lasīt, sacīdams:
— šito pantu dziedāsim, izvadīdami Maju uz iesvētīšanu, un tev būs jāizsaka pa diviem paņēmieniem reizē. Nu lūko to tā lasīt tagad, mācīdamās un apstājoties ik pēc diviem paņēmieniem, ka nesajūk. Tas tad būtu tev par kaunu. Kad izsacītie divi paņēmieni izdziedāti būs, tad iz¬saki atkal nākamos divus.
Katrēns lasīja, kā vēlēts, vairāk reizes to uzrādīto pantu, kur vecais krusttēvs vēl arvienu aizrādīja un pamācīja, kā kurš paņēmiens izrunājams. Un, kad bij pārliecinājies, ka nemisīsies, tad sacīja:
— Noliec nu grāmatu tāpat atvērtu, jo drīz jau va¬jadzēs.
Pēc tam viņš sāka apģērbties, bet Katrēns ieskrēja atkal iekšā skatīties, un nebij vairs ilgi, kad izskrēja atpakaļ un sacīja:
— Maja jau saģērbta un ar vainagu galvā. Tūliņ nāks tev rādīties un pateikties.
un, tikko vecais krusttēvs bij pabeidzis apģērbties, kad no saimnieces dzīvokļa puses durvs atvērās un Maja ienāca ar vainagu galvā un lēnīga, kā arvienu, sacīja vecam krusttēvam labrītu, piegāja pie viņa, nometās cejos. satvēra viņa roku, sāka to mutēt un slacīt asarām ar grūti izrunātiem pateicības vārdiem. Noskrēja arī večatn pašam no abām acīm strauji asaru strautiņi baltās ūsās. Bet drīz viņš atkal saņēmās un sacīja:
— Mīļais bērns, celies augšā! Man bail, ka aiz manis netiek aizmirsts tas kam īsteni pienākas gods un pateicība. Līdz šim viņš mums palīdzējis, un ticu, ka palidzēs turpmāk arī, ja turēsimies pie viņa. Iesim šodien dot godu un pateicību viņam par visu viņa žēlastību.
Rādījās, ka vecam krusttēvam, Maju piecēlušos drusku apskatot, bij pašam tāds kā brīnums par viņas tagadējo daiļo izskatu glīti piekļāvīgā apģērbā bez it nekā lieka. Viņš tad sacīja Katrēnam:
— Ej nu paaicini Muriņa kundzi un saimnieci, kā arī citus mājniekus, ja kas vēlētos klāt būt pie Majas izvadīšanas uz baznīcu.
Meitene izskrēja, un drīz pēc tam ienāca Muriņa kundze ar saimnieci, kurām vecais krusttēvs pateicās par audžu meitas apģērbšanu. Tad saradās ari citi mājnieki un mājnieces uz izvadīšanu. Vecais krusttēvs sacīja, ka laiks jau Iet, tad lika Katrēnam ņemt grāmatu un izsacīt dziedāšanai radīto dziesmas pantu. Meitene ņēma grāmatu un iz¬sacīja, kā mācīts, pa kārtai, ko sanākušie nodziedāja:
Jēzu, pavadi
Ceļā žēlīgi.
Mēs nekad negribam bīties,
Tevim visur pakaļ dzīties.
Mūs pie rokas ņem.
Ved uz tēva zem'.
Maja atkal apraudājās, un — laikam viņā skatoties — citām sievietēm arī uznāca raudas. Maja atvadījās no viņām visām, samutēdamās un viriešiem sniegdama roku pēc senu senās ierašas, kas nozīmē mieru un saderību. Muriņa kundze ar saimnieci noņēma viņai vainagu, uzlika to uz dziesmu grāmatas, kas abām meitām bij mantojums no mātes, apsedza viegli ar autiņu un ielika Majai rokās. Vecais krusttēvs aizkurināja vēl pīpīti. paņēma ceja spieķi līdz ar savu dziesmu grāmatu un sacīja:
— Iesim tad nu, bērni, un paliekat ar Dievu visi, kas mājā.
— Ar Dievu, ejat laimīgi savu ceļu! — mājnieki sauca pakaj šiem trim aizgājējiem, jo tiem kam ejams taisni tik uz baznīcu, esot iešanai vēl laika diezgan.
Pie nākamām ceļa jūtīm Maja satikās ar Ruķīšu Idu, kā bij norunājušas, būdamas abas kājnieces. Idai viņas vecāki bij aizgājuši iepriekš, lai vēl dabūtu iegriezties kapsētā un uzlikt uz dēla kapu puķu pušķīšus, ko Ida sūtījusi savam brāļam uz savu iesvētīšanas dienu un pati še palikusi, gaidīdama Majas. Maja ar Idu gāja iepriekš roku rokā un vecais krusttēvs arī ar Katrēnu iepakaļ. Katrēns saņēma viņa vaļējo kreiso roku, to labi savēcināja un sacīja:
— Lūk nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt, kur tu viņlaik tajās trijās dienās biji, man nestāstīdams, — tu esi bijis pilsētā sapirkt Majai šitās Iesvētīšanas dienas apģērbam drānas. Muriņa kundze stāstīja to te saimniecei, un es dzirdēju lūdza.
— Vai es sacīju, ka tu nekad nedabūsi zināt? — vecais krusttēvs ievaicājās.
— Nē, bet tik lai gaidot, — meitene atbildēja un savēcināja atkal viņa roku.
— Nu, tad jau tā vien ir noticis, kā es sacīju, ka ar laiku zināt dabūsi, tik jāpaciešas.
— Bet gaidīšana grūta, — meitene atteica.
— Ar grūtumiem pie iaika jāaprodas, jo vēlāk dzīvē viņu nāks nezin cik daudz, un visi jāpārvar, visi jāpa¬nes, — vecais krusttēvs pamācīja. — Vispirms jāsāk ziņkārību valdīt un tad visas citas kārības arī līdza.
— Kādas tad citas kārības ir? — Katrēns taujāja tālāk.
— To ir loti daudz, — vecais krusttēvs sāka skaidrot. — Vispirms tavos gados nāk melu kārība, citu mantas iekārošana un pat zādzība; mazāko bērnu apkrāpšana un ķircināšana, pašprātība un neklausīšana — un ar gadiem vienumēr ļaunākas un briesmīgākas.
— Kad kārībām klausa, kas tad notiek? — bērns pētīja.
— Tad cilvēks paliek ļauns, bezdievīgs, grēcīgs, bez godīga tikuma, noiet visādi nekrietnības ceļā, krīt sodā un tiek atmests no visiem godīgiem cilvēkiem, — vecais krusttēvs izskaidroja.
— Es nepadošos iekārošanām, — meitene noņēmās.
— Tas solījums nu gan ir labs, ja tik tiek izpildīts, bet pārdrošs arī, jo daudzkārt solītājies viņu pārkāpj. Labā, pavieglā brīdī apņemas, bet vēlāk piedzīvo, ka iekāroju¬miem briesmīgs spēks pie cilvēka, — vecais krusttēvs, galvu papurinādams, sacīja. — Pestītājs ari piekodina, sacīdams: «Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka nekrīt.»
— Es tik reiz pakritu skrienot un nodauzīju ceļgalu, — Katrēns stāstīja.
— Tas ir runāts līdzībā un nav vis zīmēts uz miesīgu krišanu, bet uz nekrišanu grēku kārībās, — vecais krust¬tēvs deva izskaidrojumu.
— Es sargāšos, vecais krusttēv, — meitene atkal apso¬lījās. — Un vai tad es ar uz iesvētīšanas dienu būšu tik skaisti apģērbta kā Maja?
— Ja jau zināsi ļaunumiem nepadoties un izaugsi par godīgu meitu, tad var būt, ka Dievs palīdzēs sagādāt tev ar. — vecais krusttēvs nopietni atteica un tad runāja vēl tā kā pats pie sevis: — Dievs vien jau zin, kas tevi apgā¬dās, kas tevi vadīs un par tevi rūpēsies, kas noturēs tevi godīgā ce|ā? Par tādiem bērnišķīgiem solījumiem nevar nenieka dot un uz tiem paļauties. Manas acis to dienu vairs neredzēs, bet kā ziņā tad paliksi? Sī nasta spiež mani mūža beigās vissmagāk.
— Vai tad Dievs tev palīdzēja Majas apģērbu gādāt? Muriņa kundze sacīja. jā tas maksājot daudz naudas. Vai tad Dievs tev naudu deva? Vai viņš bij arī pilsētā tev pretī? — bērns pētīja dzi|āk.
— Taisni naudas gan viņš nevienam nedod, bet dod veselību, darba spēkus, māca cilvēkus godīgi strādāt un peļņu rūpīgi taupīt derīgām vajadzībām. Viņš nav vis vienā vieta vien, bet visur un ikkatram godīgam cilvēkam vienumēr klāt. — vecais krusttēvs skaidroja.