— Tas gudri gan, — Katrēns apliecināja. — Bet vai tad viņš mūsu mājā arī Ir bijis?
— Tur viņš ne tikvien kādreiz bijis, bet paliek vienu¬mēr, — bii vecā krusttēva atbilde.
— Bet kā tad es neesmu viņa tur nekad redzējusi? — bērns centās spiesties dziļāk.
— Dievs ir gars un nav redzams, bet viņš gan redz un zina visu, ko cilvēki dara, — vecais krusttēvs lūkoja Jo¬projām skaidrot.
— Nu, kad viņa nevar redzēt, kā tad var zināt, ka viņš ir klāt? — Katrēns taujāja joprojām.
— To ikkurš dievbijīgs cilvēks sajūt savā sirdi, — tā atkal vecais krusttēvs.
— Un, kad gars pats neredzams, kā tad viņš var redzēt, ko dara cilvēki? Ar ko tad viņš var skatīties? — meitene spiedās ar jautājumiem dziļāk un dziļāk un savēcināja jo stipri vecā krusttēva roku.
Bet vecais krusttēvs noņurdēja pirms pie sevis:
— Kā pintiķis ar tādiem jautājumiem! Dziļāk vien velk kā tīklā, ka nesaproti beigās pat iztiņāties, — un tad atkal sacīja dikti: — Mums, grēcīgiem cilvēkiem, nav ļauts izzināt svētās un noslēptās Dieva īpašības un izskaidrot tās no mūsu cilvēcīgā uzskatu stāvokļa vai ari pat vēl cenšoties salīdzināt Dievu ar cilvēka veidu. Mums jāpaliek mierā tik ar ticību, ko māca svētie raksti, ka Dievs visuzinātājs un visur klātbūdams. Bet, ja kas grib vēl ko vairāk Izzināt, tam jāatduras pret mūžīgiem dievības sajēguma no slēpumiem kā ar pieri pret klints kalnu. Visi tāļākle jautājumi ir arī savā nozīmē tikai ziņkārība, kas atmetama un savaldāma.
— Mums skolā ir viens puika, kas pērn gājis Klumpenes skolā. Tas stāsta, ka tur runājot, ka Dieva un grēku pavisam neesot, ka nebūšot par neko nekāda soda un miroņi nekad augšā necelšoties, — Katrēns stāstīja pilnā drošibā.
— Jā, jā, redzu un saprotu gan, — galvu papurinādams, vecais krusttēvs piebilda. — Nu, un kā tad tev šitās Jau¬nās mācības patīk?
— Nekas vis nav, — meitene spirgti un droši atteica.
— Tā, tā, tas jau domājams! — vecais krusttēvs smagi nopūtās un sacīja tā]āk: — Tu tik pasacīsi: «Tas gudri gan,» — un sāksi dzīvot pēc tām mācībām. Bet nu apcerēdami parunāsimies par viņām. Tur tiekot sacīts, ka Dieva nav. Vai tev tas patiktu, kad Dieva nebūtu, kas dod mums visas labas dāvanas?
— Ja viņš milīgs, tad nekas, bet, Ja sirdigs, tad bail, — Katrēns sacīja.
— Mīlīgs viņš visiem un žēlīgs pat vēl ļauniem cilvēkiem, — vecais krusttēvs viņu drošināja.
— Tai mājā, kur es pērn gāju ganos, tur ir viena ļoti veca māte, -— Katrēns uzsāka stāstīt. — Kad pērkoņa padebess nāca un jau varēja dzirdēt rūkšanu, tad viņa nolika adīkli un sacīja: «Bērni, mierā, Dieviņš baras,» — un skaitīja pātarus. Tad man nāca lielas bailes.
— Tas tā ir pēc ļoti vecas ticības, kad agrākie cilvēki īstā Dieva vēl nepazina un turēja pērkoņa rūkšanu par Dieva valodu, — vecais krusttēvs skaidroja. — Bet nevar jau nemaz sacīt, ka tur iekšā nebūtu sava daļa taisnības, jo visus trokšņus, kas dabā dzirdami, var saukt savā ziņā par Dieva valodu, kā jūras viļņu rūkšanu, upes straujumu krākšanu, vēju gaudošanu un mežu šņākšanu, tikai ko bīties tur nav un tāpat ari no pērkoņa rūkšanas. Turpretī Dieva laipnība mums redzama visās lietās un visās vietās — gan saules siltumā, auglīga lietus svētibā, druvu kuplumā un pļavu un dārzu ziedu skaistumā, kā arī aug|u bagātībā.
— Tad labi gan, — meitene apstiprināja.
— Nu, un par grēku, — vecais krusttēvs turpināja pratināt. — Vai tu, paveidam, zādzibu varētu darīt ar mierīgu sirdi, vai tev bail nebūtu?
— Būtu gan bail, — bērns atteica.
— Nu tad zini. ka tās bailes ir grēka bailes, un, kur grēka bailes jūtamas, kas tur darāms? — vecais krusttēvs vaicāja.
— Tur nav darāms nekas, — meitene sacīja.
— Labi gan, bet, ar citiem vārdiem sakot, no tiem darbiem jāatraujas un jāsargās, pret kuriem sirdsapziņa cel bailes, un tie tad ir grēku darbi. Vai nu var sacīt, ka grēku nav?
— Nevar vis, — bērns atbildēja.
— Nu, un tad par soda lietu, ka nekāda soda nebūšot Sī mācība laikam tev vislabāk patiktu, ja viņa būtu patiesa, ka var darit, ko grib, dzīvot, kā patīk, bēda par it neko. Vai tā ir? — vecais krusttēvs prašņāja.
— Ir gan, — Katrēns pusnedroši sacīja.
— Nu labi! Tad ņemsim atkal vai to pašu zādzības lietu par piemēru, kas vieglāk saprotama, — tā vecais krusttēvs skaidrošanā gāja tāļāk. — Vai tad tas tiesa, ka zag|lem un citiem noziedzniekiem, un visādiem grēkdariem nav nekāda soda?
— Kad pieķer, tad ir gan, — bērns atbildēja.
— Agrāk vai vēlāk pieķer bezmaz visus ļaundarus un sodu uzliek ikkatram. Un, ja kāds retais patiesi kādā noziegumā paliek nepieķerts, tad tāds nes sodu vienumēr savā sirdī, dzīvodams pastāvīgā bailībā, ka taču ar laiku viņa noziegumam valdība var nākt uz pēdām, tāpēc tādiem bail no ikkatra sveša cilvēka, kas nāk mājā, nerunājot vēl nemaz par to. kas var nākt pēc nāves. Nu, vai tad ir grēk¬dariem drošība pret sodu? — vecais krusttēvs jautāja atkal.
— Nav vis, — nāca atbilde ar nolaistām acīm.
— Nu tad vēl pēdējo šās mācības jautājumu par miroņu augšāmcelšanos vai necelšanos, — vecais krusttēvs vēl uzsāka. — Vai tev patiks tāda nomiršana, kur nav cerības nekad nākt jaunā mūžīgā dzīvībā kā ticīgiem cilvēkiem, bet ka tu nedabūsi nekad redzēt ne tētiņa, ne mam- miņas? Vai tu gribi tādā ticībā dzīvot un mirt, ka cilvēkam nav nemirstamas dvēseles, kā to māca tā tava skolā dzirdētā mācība?
— Nē, — bij īsā atbilde.
— Tu apņemies gan, bet zini, ka tev nāks daudz kārdinājumu, kas gribēs tevi vest neticibā un bezdievībā, kur drošība maza par tavu dvēseles stiprumu. Bet, ja tu noklīdīsi grēku neceļos, tad atminies, ka par tevi raudās viņā saulē tētiņš, mammiņa un nabaga vecais krusttēvs.
Meitene saķēra savām abām rokām vecā krusttēva roku, piespieda savu seju pie tās un šņukstēdama sacīja:
— Mīļais, vecais krusttēv! Es turēšos godīgi, cik vien varēšu.
Šādās sarunās abi šie ]oti draudzīgie, bet arī pavisam nevienādie gājēji bij aizsnieguši jau baznīcas tuvumu. Ne¬vienādi, jā — pilnīgi nevienādi! Vienā pusē agrais dzīves rīts, otrā viņas vēlais vakara nogurums, še dzīves ieskatu tukšums, tur viņu liels bagātums, še piedzīvojumu trūkums, tur to liela pilnība, še raibo un kļūdaino dzīves rēķenu vājais iesākums, tur viņu skaidrais un drošais noslēgums. Un tomēr agrais jaunums ar vēlajo vecumu mfl draudzēties, spēj saprasties, stāvēdami viens vienā, otrs otrā dzives galā. Un, kad abus galus saliec kopā kā gredzenam, kur tie jāsalodē, tad vigi ir vistuvāk viens otram. Tāpat īsās vasaras naktīs pēdējai dziestošai gaismas krēslai stāv vistuvāk pirmās rīta blāzmas sārtums.
Maja ar Idu bij aizsteigušās jau labu gabalu priekšā, laikam rūpēdamās, ka nenokavētos. Sapulcēšanās un sataisīšanās viņām bij zināma zvaniķa mājā, no kurienes parās ejams baznicā, mācītājam vadot. Uz ce|a bij sara¬dies jau labi daudz baznīcēnu — kājnieku, bet arī brau¬cēji jau laida garām. Viss baznīcēnu daudzums sagaidīja dievvārdu sākuma laiku laukā, jaukā rīta gaisā. Vecais krusttēvs atrada vietu, kur piesēsties vēl uz kāda sola, jaunākiem sēdētājiem savirzoties ciešāk kopā, ko tie arī labprāt darīja. Pa brītiņu Katrēns čukstēja vecam krusttēvam ausī, ka gribot aiziet līdz zvaniķa mājai, redzēt, kā meitas taisoties.
— EJ, bet nāc pie laika atpakaļ, ka nenoklīsti. Es tepat būšu, — vecais krusttēvs sacīja, uztaisīdams pipīti.