Meitene ar savām pastaliņām kājās un pabālējušiem mātes lakatiņiem, vienu ap galvu, otru ap pleciem, alz- čāpāja ātri uz zvaniķa māju un pazuda tur iekšā. Bet pa kādu laiciņu nāca tikpat steidzīgi atpakaļ un stāstīja vecam krusttēvam»
— Meitām visām vainagi jau galvās — visi no puķēm vien; mācītājs ar jau Ir klāt. Drīz sāks nākt, redzēsi gan.
Un tiesa bij, ka ilgi nākšanas galdit nevajadzēja. Nāca ar dziedāšanu visa iesvētāmā jaunatne garā rindā ar mācītāju priekšgalā, pa pārām, vaiņagotās meitas pirmās, tad puiši.
— Skaties, skaties, vecais krusttēv, kur Maja iet ar Idu — viena, divas, trīs, četras, piecas — sestā pārā meitu rindai no beigām. — Katrēns skaitīja, ar pirkstu rādot. — Puišu rinda īsāka par meitu rindu.
Sagāja iesvētāmie un pēc tam ārā gaidījušie baznīcēni, to vidū ari vecais krusttēvs ar Katrēnu.
Kad mācītājs sacīja pašlaik no altāra iesvētīšanas runu par tiem Jāņa parādīšanas vārdiem: «Redzi, es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.» — tad pilnā draudzes klusumā nāca Iekšā Jete visā savā rotu epnumā un ar vēdekli rokā, cēli kā viļņodamās: čir, čir — čir, čir. Pa Majas izvadīšanas laiku viņa vēl bij palikusi guļot. Pēc tam atkal pašā sprediķa vidū viņa izčirkstināja laukā gar altāra priekšu visas draudzes acis, vēdekli pavēcinādama, un tad staigāja gar baznīcas sāniem pīpodama.
Pēc dievvārdiem visa iesvētītā jaunatne, puiši, kā meitas, ar iesvētīšanas apliecībām rokās sapulcējās vieni, kā otri baznicas pagalmā uz atvadīšanos un izšķiršanos. Meitas lipa savstarpigi, it īpaši ap Maju, vairākas viņu lūgdamas pie sevis ciemā. Rādījās gandrīz, ka viņas nebij gaidījušas redzēt Maju apģērba ziņā sev iīdzigu un, tai riti viņu tomēr tādu ieraugot, tim bij drusku tāds kā brinums. un visas par viņu it kā draudzīgi priecājās. Bet Maja pirms šķiršanās sacija visām un ipaši tām, kuras viņu lūdza pie sevis ciemoties, sirsnīgas pateicības un vēl īpašu uzaicinājumu sekosi:
— Mīļās māsas! Nevaru diezgan jums pateikties par jūsu draudzību un laipnību, bet man jau tūliņ šovakar jāiet uz savu dienesta vietu — saimniece viena pati mājā, viņa manis gaida. Bet ticat, mīļās māsas, ka es laimīga līdz sirds dibenam jau no jūsu draudzības un mīlestības apziņas vien. kas man jauki vieglinās visas darbu grūtības. Un jūs jau ar neviena nebūsat nestrādātāja. Jaukās mācības laika atmiņas būs jums ari dārgas un dos darba prieku. Man būtu gan vēl vienas domas prātā ar jums visām reiz satikties pie drīzumā, ja tik jūs ari būtu tādās domās. Par trim nedējām mācītājs nosauca kapsētas svētkus, un man tad drusku vaļīgāka svētdiena. Sapulcēsimies tad pie kapsētas tāpat vaiņagos kā šodien un iesim tādā pašā sakārtojumā pie mācītāja runas vietas kā šodien, un noklausīsimies kapsētas svētku dievvārdos, un tad šķirsimies kā no iesvētīšanas dienas atsvētes. Es domāju, ka saimniece mani tad atlaidis.
Sim priekšlikumam visas meitas uz reizes ļoti piekrita, un daža sasita pat plaukstas. Ari puišu pulkai šis nodoms pirms izšķiršanās tika zināms, un arī viņi vienprātīgi apņēmās piedalīties. Tad tik šķīrās visi un visas cerībā vēl uz priecīgu saredzēšanos.
Ar to pašu dienu visiem trim šiem saviešiem, vecam krusttēvam. Majai un Katrēnam. bij jāizšķiras uz savu pusi kuram. Maja. kā jau sacījusi, aizgāja ap pusvakarn pie saviem saimniekiem, pārģērbusies ikdienišķās drēbes un savu iesvētīšanas apģērbu nesdama rūpīgi nastiņā kidza. Sava iesvētīšanas vainaga viņa negribēja vis nomest vai iznīcināt, bet pakāra to par atmiņu Plīņu klētī pie sienas. Atvadoties ar veco krusttēvu, tas viņai sacīja
— Nu, mīļais bērnsl Nu jau esi uzskatāma puslīdz par pieaugušu un patstāvīgu meitu, ka vari sākt pati būt noteicēja par saviem turpmākiem dzīves soļiem. Un es nešaubos, ka vieglprātīga, aplama un pārsteidzīga tu nebūsi,
— Mīļais, vecais krusttēvi — Maja, sirdi kustināta un viņa roku satvērusi, atsaucās. — Kamēr vien tavas acis
platas, es neuzsākšu dzīvē it nekā uz savu galvu un bez tava vārda; tik neatrauj joprojām man sava dārgā padoma, būdams vienīgais, kas man to joprojām var dot.
— Tici droši, meit, ka to darīšu, kamēr vien spēšu. — To sacījis, viņš paglaudīja klusām Majai galvu. Nomanot Maju pie šķiršanās apraudamies, viņam arī pāra asaras uz brīdi aptumšoja skatienu, bet drīz viņš uzsauca Katrēnam: — Ej pavadi māsu līdz mežam un tad nāc atpakaļ, ka pati arī vari iet savā darba gaitā.
Aizejošai Majai Laķis skatījās pakaļ, cik ilgi vien to varēja saredzēt. Un, kad beidzot viņa nozuda aiz eglēm un Katrēns vien nāca atpakaļ, tad nosēdās sērīgi pagalmā uz malkas bluķa un nogrima, kā rādījās, smagās domās.
Katrēnam ganu vieta bij norunāta labi attāļu uz citu pusi. Laķis negribēja meitenes vienas laist, bet pats viņu turp aizvadīt. Viņš lika viņai pārģērbties un salikt groziņā labāko kārtu drēbju ar jaunām pastaliņām un uzaut vecā-kās, kuras vakar bij salāpījis. Tad vēl lika ieturēt viņai launagu, vēlēja saņemt visu, kas ņemams, ka var staigāt projām. Ejot, protams, daudz vēl tika kodināts un mā¬cīts, kā jādzīvo, kā jāklausa, cik pacietīgi jāgana lopi un ka nav jāaizmirst skolas mācibas, uz ko vecais krusttēvs šad un tad dabūja dzirdēt par atbildi: «Nuka.»
Tikai pavēlu vakarā pārnācis un noguris būdams, Laķis varēja sākt domāt uz savu vajadzību sameklēšanu, lai rītā agri var iet arī pats uz savu darba vietu, kur bij no¬derējies par arāju. Gan nu no vienas puses viņš varēja jus¬ties drusku atvieglināts, pamazinoties ar šo dienu lieliem ādibas pienākumiem, bet tai vietā uz otru pusi sajuta lielas žēlabas un dzīvokļa vientulīgo tukšumu, projām esot abiem mīlamiem meitenīšiem. Lai ari agrāk šie viņa audžu bērni nebij vis vienumēr vairs bijuši mājā un viņš ar tiem pastāvīgi kopā, bet tomēr zināja, ka viņi nav atšķirti, kurpretī nu jāsāk atradināties vairāk un vairāk no tām do¬mām jel pa labai tiesai, lai arī paliek zināms, ka svešums vis tāpēc neiestāsies viņu vidū. Un tomēr garīgās un tikumīgās gādības par viņiem viņš nedomāja atlaist no sevis joprojām, bet paturēt savā ziņā, cik ilgi vien iespējams,
tāpat ari turpināt tiesisko gādību par Plīņu mājas atdabūšanu pilnīgā sastāvā vai pa daļai, ja vēl paliks vispāriga tiesība uz zemes dabūšanu un turēšanu par sevi.
17. Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu
Maja ar savu maigo, lēnprātīgo un labsirdīgu dabu ari tagadējā viņas kalpošanas vietā drīz tika iemīlēta. Ikkatram, kas dzīvoja ar viņu kopā, tā vien izlikās, ka viņa kaut ko cieš un ka tāpēc jārāda viņai līdzjūtība. Pat viņas smaidiem likās spīdot cauri kaut kādas sēras un skumjas, tāpēc ikviens, kas viņu pazina, jutas it kā aicinats rādīt tai labprātību un pēc iespējas darīt prieku. Tie turēja viņu par tādu kā skaistu, bet vārīgu ziedu, kuru var Ievainot ari ikkatra nemīlīga vēja aizskārums, kālab viņa visādi jāsaudzē no sāpīgiem Iespaidiem.
Būdama turklāt čakla, labsirdīga un padevīga, Maja ari no tagadējā saimnieka un saimnieces drīz iemantoja mājas bērna nozīmi. Viņa dzivoja pastāvīgi tuvējās pagātnes nejauši iemantoto dārgo draudzību atmiņās un drīzās nākamās satikšanās cerībās ar visām draudzenēm, sajuzdamās uz vienu, kā uz otru pusi lielā talmlbā, ko jau pati bij paredzējusi, Šķirdamās no viņām baznīcas pagalmā.
Ar ikkatru dienu viņai pieauga jaukās gaidīšanas nemiers, un sevišķi liels tas kļuva, dzīvojot trešo nedēļu. Bet taču viņa vienumēr vēl tā kā baidīdamās un šaubīdamās neuzdrošinājās saimniecei lūgt un minēt par atvaļinājumu trešā svētdienā uz kapsētas svētkiem, nebūdama drošībā, vai tik atlaidis, lai gan pazina viņas laipnību uz sevi. Beidzot taču saņēmās un kādā trešās nedēļas dienvidā Izsacīja viņai savu lūgumu, izteikdama ari viskopigo mācībnieku sapulcēšanās nodomu uz kapsētas svētkiem. Un, kad dzirdēja no saimnieces labprātīgi Izsacīto atļauju, tad, protams, viņas cerību pilnais prieks kļuva drošs un pilnīgs, bez nekāda šaubibas nemiera.