Nu iesākās atvadīšanās ar skaustīšanos un mutēšanos, kas Majai sevišķi sirsnīgi notika ar jo tuvu stāvošām jaunām draudzenēm — Briņu Vilmu, Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu. Ar šo pēdējo no viņām arī Majai nebij vis vairs ejams jel pa pusei vienu ceļu kā agrāk, bet pa iesākumam iznāca gan vēl palikt kopā ar dažām citām draudzenēm, tik uz beigām — vienai pašai.
Tad nu vispēdigi izšķiršanās. Vēl pa gabaliņu atskan ardievu saucieni, vēl attāļāk noplivinājās baltie lakatiņi, un tad — kas vienviet — vienviet, kas pa sevi — par sevi.
OTRA DAĻA
1. Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās
Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās, un baznīcēni, laukā iedami, atrada durvju priekšā lielu baru cilvēku ar karogu priekšgalā. No turienes bij dzirda¬mas izsmiekla piezīmes par baznīcu un baznīcēniem, ka nu nākot laukā svētā gara pilni. Karogu savās rokās turēja Plīņu Jete, atspiedusi kātu uz zemes. Vienā pusē viņai stāvēja Augura Antons, otrā kāds svešs augstākas skolas māceklis, pazīstams par tādu pie viņa cepures. Augura Antonam nebij vis vairs galvā viņa pazīstamā sadurstītā studentiskā cepurīte, bet platmale aplutušām malām. Abi šie jaunekli bij uzskatāmi, kā rādījās, karoga nesējai par palīgiem un goda pavadoņiem. Izejošiem baznīcēniem no ara puses skanēja arī uzaicinājumi, lai pakavējoties, jo būšot liels gājiens ar mācītāju pie karoga nešanas, kur vajagot visiem piedalīties. Daudzi arī palika nomaļus stāvot, it kā gribēdami nolūkot, kas notiks.
Viens no pēdējiem ārā nācējiem baznīcēniem bij vecais Laķis. Tas paņēma ārpusē savu ieejot nolikto spieķīti un gāja projām, daudz neskatīdamies nedz barā, nedz viņa karogā. Iešana viņam iznāca tuvu gar Jeti, kur tad viņa zobgalīgi viņam vaicāja:
— Nu, ko nu Dievs dara debesīs?
— Viņš taisa visbriesmīgāko elli priekš zaimotājiem un pārgudriem vaicātājiem, — Laķis atbildēja, nepaskatīdamies uz viņu.
— Bet nedabūs neviena iekšā, — Jete atzobojās.
— Kad tik netiek drīz pārāk pilna, ~ Laķis vēl atteica neapstādamies.
Jete mēģināja nolikt gan Laķl izsmiekla stāvoklī par viņa izteicieniem, bet krietni tas viņai vis neizdevās un daudz piekrišanas smieklu vis arī neatskanēja.
Kad baznīcēni bij iznākuši, tad no bara kāds ievērojamāks dalībnieks sacīja tam svešam augstākas skolas māceklim, ka esot laiks iet iekšā, un uzaicinātais jauneklis Iegāja baznīcā, bet bars palika gaidot un savstarpēji runājot.
Iegājis pie mācītāja, svešais jauneklis gan padeva viņam labdienu, bet rādījās šauboties, vai cepuri ņemt nost vai nē; beidzot taču gari to noņēma un sāka runāt:
— Tautas vārdā es jūs uzaicinu nākt par karoga nesēju pie brīvības varoņu kapiem un būt par viņu godinātāju ar runu.
— Tautas vārdā? — mācītājs domīgi atkārtoja, sakravādams savas grāmatas pēc tam, kad amata apģērbu bij jau nolicis somā. — Hm! Kas tautas vārdā var uzaicināt, tam vajaga brīnumlielas pilnvaras, kāda lidz šim nav dzirdēta. Kur jums viņa izdota?
— Šepat pie baznīcas, — jauneklis atbildēja.
— Vai tad še pie baznīcas var kopā būt visa tauta? — mācitājs taujāja lēnprātīgi, bet ar nopietnu pašapziņu.
— Visa gan nē, bet kāda da|a, — jauneklis atbildēja, acis drusku nolaidis un savu cepuri rokās ritinādams.
— Nu tad jums būtu bijis jārunā kādas daļas vārdā, — tā mācitājs tālāk. — Bet tauta sevis šķirstīt nejauj: vai visa kopā, vai nemaz.
— Taču pie tautas tiesiba piederēt visiem, — jauneklis mēģināja aizstāvēties.
— Piederēt pieder pie meža ari pat ikkatrs atsevišķs koks, paveidam, vai koku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs, — mācitājs raudzīja skaidrot. — Pieder pie koka arī ikviens zars un zariņš, bet tāpēc neviens no tiem nav pats koks. Tāpat tas, ko jūs šoreiz saucat par tautu, cik saprotu, nav nekas cits kā priekš šā brīža sapulcējies laužu bars. Jūs, jaunekli, cik man rādās īpaši no jūsu cepures, esat kādas augstākas skolas audzēknis, tad gan jums šādos gadījumos nāktos ļaudīm paskaidrot, lai nelieto aplam tāda augsta un cienīga nosaukuma, kas pieder kopā visiem, kuri sajūtas turoties vienkop pie kaut kuras vienas valodas.
Bet nu man jāgriežas ar taujājumiem jūsu uzaicinājuma lietā. Jūs aicināl mani iet jūsu baram par karoga nesēju. Bet vai tad nešanas ziņā jums tāds nespēks, kur taču esat lielum lielais skaits zaļokšņu ļaužu?
— Jūs tiekat aicināti nevis pašas nešanas spēka vajadzības dēļ, jo spēka pielicēju būs diezgan, kad tik jūs pieliekat savu roku, — jauneklis atbildēja.
— Kādēļ tad īpaši vajadzīga mana rokas pielikšana? — mācītājs taujāja tāļāk.
— Cienības dēļ.
— Vai jūs domājat, ka tas bars ir manis cienītājs? — mācītājs vaicāja. — Es drīzāk domāju, ka viņš ir manis nievātājs un nicinātājs ar visu manu amata kārtu.
— Bet pie jums jau joprojām turas liels skaits cilvēku jūsu draudzē, — jauneklis aizrādīja, — un laika gars prasa, ka visiem jāsavienojas un jāturas kopā.
— Ak tad jūs vēlaties, lai es stājos kādai iekšējai politiskai strāvai par dalībnieku pievedēju un eju pats ari priekšā? — mācītājs sāka rādīt, ka saprot vajadzību. — Tur jāsaka, ka tas man nedz iespējams, nedz pieņemams Es esmu evaņģēlija jeb svētīgas miera mācības sludinātājs, bet iekšējas politiskas strāvas perina niknu ienaidību pašu starpā. Tāpēc man šis karoga nešanas uzaicinājums nav pieņemams, jo zinu, ka citiem citādas domas un uz samierinājumu nav pat ne ko domāt. Cita lieta, ja tēvu zemei nāk briesmas no ārēju ienaidnieku uzmākšanās; tad gan man arī jāmudina uz aizsardzību.
— Bet, ja jūs atteicaties, tad tiksat spiesti uz to ar varu, — jauneklis tā kā pusnedroši izsacīja.
— Ar varu? — mācītājs kā jautādams atkārtoja. — Un tad varas lietošana arī jūsu baram par rakstura īpašību, lai gan līdz šim vispāri ir dzirdēts pēc brīvības prasām un brīvību solām; bet taču varmācība paliek pašiem mājā, kad lepojas ar viņas nogāšanu.
— Tas tik ilgi vien, kamēr vēl jaunā kārtība ievedama, — jauneklis lūkoja šo lietu aizbildināt. — Vēlāk, kad valdīs visur taisnība un vienlīdzība, tad tas nebūs vajadzīgs.
— Tāda taisnība un tāda vienlīdzība nekad nevaldīs, ar ko visi paliks mierā, — mācītājs atteica, vēl šo to piezīmēdams savā rokas grāmatā. — Neviena valsts nav bijusi un nebūs arī bez saviem pretiniekiem. To var zināt jau no tā vien. ka ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai arī vēl neviens nav redzams, kas būs lie¬kams iekšā.
Jauneklis, acis nolaidis un cepuri vienmēr grozīdams, nesaprata, ko atbildēt. Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:
— Un vai jūs domājat visu ar varmācību panākt, ko gribat? Jums kā skolotam jauneklim gan nakas zināt, ka varmācība pagātnē gan miljonu miljoniem cilvēkus visbriesmīgāk nogalinājusi, domu brīvību nīdēdama, bet nav spējusi viņas izdeldēt. Par savu pārliecību gan asiņu liecinieki, gan varmācības necietēji ir gājuši droši nāvē, ciezdami visbriesmīgākās mokas, un varmācība ar saviem asinamiem moku rikiem, ar uguns sārtiem un smagiem bendu cirvjiem palikusi kaunā stāvot. Tas pats būs ari ar šo laiku varmācībām. kad viņu laiks pabeigsies. To jau es zinu gan, ka tagad tādiem ļaužu bariem pilna vaļa darit, ko un kā grib, jo vara ir viņu rokās un aizsardzības no likuma puses nevienam nekādas.