— Likuma vietā ir likta sirdsapziņa pie visām tiesāšanām. — jauneklis aizrādīja, droši domādams, ka vismaz še mācītājam nebūs nekā. ko iebilst; bet viņš tomēr runāja tam pretī, sacīdams:
— Apziņa nevar vis izpildīt likuma vietas, jo tā nav nevienam iedzimusi, bet visiem tik ieaudzināta un tāpēc ari gandrīz ikkatram savāda jeb citāda. Tā slepkavam viņa apziņa atļauj slepkavot, laupītājam — laupīt, zaglim — zagt, viltotājam — viltot, blēdim — blēdīt. Tādēļ apziņas tiesu spriedumi iznāks tikai tādi. kāda apziņa kuru reizi bijusi tiesnešiem, bet nevis pēc taisnības, jo slepkava aizbildinās slepkavību, laupītājs — laupīšanu, zaglis — zādzības, viltnieks — viltības un tikai goda vīrs — taisnību, ja tāds pavisam tiek šādās tiesās par spriedēju. Bez tam apziņa ir dažāda ari pēc ticību šķirām: sava kristītiem, bet arī ne bez dažādībām, sava muhamedāņiem, sava ebrejiem, ikkuriem pēc ticības mācību savādumiem. Turpretī tikai rakstīts likums paliek visiem vienāds un negrozāms. Vismaz dzirdēt jau gan laikam dabūsim, kāda apziņa jūsu baram būs, īpaši jau tad, kad nāks tuvumā pašlabuma, radniecību un draudzību lietas. Tur tad apziņa pagrozīsies arvienu pēc vajadzības. Viņas nokrāsa var pamainīta tikt pēe patikas.
Mācītājs drusku padomāja un tad runāja vēl kā pabeigdams:
— Pēdīgi par jūsu otro vēlējumos, lai es ietu pie kritušo brīvības varoņu kapiem viņus godināt, man jāsaka sekošais. Pie agrākiem kapiem, lai viņu dusētāji bijuši kādi būdami, es varu turēt tilcai dvēseles aizlūgumu, nepiejaucot nekā no politikas. Ja jūs esat tā ar mieru, tad neliedzos iet, bet par sevi, ne apakl jūsu karoga. Tik tad nu jāvaicā atkal tas pats. kas pirmāk: vai tad jūsu pašu pulkā runā¬tāju trūkst, kad jāmeklē manis, kam par viņu nopelniem nav gandrīz nekas zināms?
— Tas tāpat kā pie karoga, — jauneklis deva atbildi. — Kad jūs iesat, tad ies daudzi citi arī līdz no draudzes un vienprātība augs.
— Ja tas arī tā varētu būt, kā jūs sakāt, ka jūsu bars caur to varētu pieaugt, tad man uz to jāatbild, ka es ne¬varu iet par politisku partiju veicinātāju ar sava amata iespēju, jo tādas partijas ir savā starpā naidīgas; man turpretī jāstāv pāri par visām partijām un strāvām un jācenšas audzēt viņas visas kristīgas mīlestības garā.
Ar to mācītājs pabeidza šo sarunu un, savu somu baznīcas apkalpotājam sniegdams, sacīja:
— Citām reizēm es šo gan pats nesu lidza, bet nezinu, vai un kā mani laidīs cauri, tāpēc lat paliek pie jums. Tur Iekšā ir saraksti par šās dienas un pagājušās nedējas darbību, kā arī vēl citas vajadzīgas piezīmes. Ja es netieku vairs pie šicsi darbiem laists un notiek ar mani kas zin kā, tad to visu atdodat savā laikā manam pēcnācējam.
Tad, no apkalpotāja atvadījies, mēteli uzvilcis un spieķi paņēmis, mācītājs sacīja svešam jauneklimi
— Iesim tad nu pie jūsu bara! — un ar to abi Izgāja.
Uz baznīcas trepēm mācītājs apstājās un drusku aplaida acis apkārt. Jete ar Antonu, ieraugot viņu un atceroties savas iesvētīšanas, laikam drusku kautrējās karogu savas rokās turēt un mācītājam sniegt uz nešanu, tāpēc atdeva to kādam svešam vīrietim. Tas pienesa karogu mācītājam un sacīja:
— še, ņemat! Tad varēsim iet.
— Es jau paskaidroju jūsu iesūtītam uzaicinātājam, ka šā darba nevaru pieņemt, — mācītājs mierīgi atbildēja.
— Kāpēc nevarat? — karoga sniedzējs vaicāja, turēdams to savās rokās, atspiežot kātu uz zemes.
— To esmu stāstījis, kā jau sacīju, jūsu iesūtītam uzaicinātājam,— mācītājs joprojām lēnprātīgi atteica. — Pavaicājat viņam, jo otrreiz un vēl še pulkā skaidrot neuzņemos.
Mācītāja atteikšanās drīz nāca baram vispāri zināma, un sakarā ar to atskanēja dažādi draudīgi saucieni
— Spiegs, spiegs!
— Nodevējs, nodevējs!
— Atkritējs no tautas!
— Muižnieku draugs!
— Nost ar to!
— Arestēt, arestēt!
— Kad neņem pretī ar labu, tad karogs jāaizsprauž aiz apkakles.
— Ja negrib nākt labprāt, tad jāvelk vilciņ, lai ce]ā pančkas vai dubli.
Pa visu šo vainošanas un draudu laiku mācītājs stāvēja uz baznīcas trepēm itin mierīgs, ne vārda nesacīdams. Un, lai gan tie draudi bij bargi, taču aiztikt viņam neviens gan neaiztika. Tad pienāca pie viņa Tuluks ar šauteni plecos un Remps tāds pats aiz viņa. Tuluks, paberzējis labās puses vaigu bārdu, uzsāka runāt:
— Cienīgs mācītāš! Jūs negribat kļausit, ko tauta no jums vēlas, bet taču jums no rakstim zināms, ka tautas balss ir Dieva baiss, kurai neklausīt nedrīkst, lei.
Mācītājs, acumirkli mierīgi padomājis, runāja par atbildi:
— Sis ir sakāms vārds un nav atrodams vis arī svētos rakstos. Bet, ar sakāmiem vārdiem pušķojoties, vajaga daudz prātīgas apdomības, jo tie nedz visi ikkatrā lietā pielīdzināmi, nedz viņi visi arī patiesīgi. Tā tad arī šaī gadījienā, ja jūs gribat dēvēt šo pulku lielā nozīmē par tautu un viņas balsi par Dieva balsi, tad tāda pati «tautas balss» bij arī tā, kas sauca: «Sit viņu krustā!» Turpretī no tās pašas tautas nāca vīrs līdz ar citiem, kas lielākā mīlestībā noņēma viņu no krusta, ietina spodrā audeklā un noguldīja pat savā kapā, ko bij izcirtis klinti. Se nu redzat visskaidrāko mācību, ko nozīmē tauta un kā viņa jāsaprot, un ko var nozīmēt kaut kuru reizi šāda vai tāda bara balss.
— Redzi nu, Mārc, brāl, kā aizbāž tev muti tas kam raksti zināmi kā uz delnas! Man jau baile vie bij, ka iesāki. Ko nu atbildēsi? — Remps, Tulukam pielīdis, čukstēja.
— Ko tu, Andž, te māžojies! —- Tuluks viņam uzsauca un tad, negribēdams jel Rempa priekšā palikt par rakstu nepratēju, lūkoja aizstāvēties, sacīdams
— Tam jau visam pēc rakstim tā bij notikt, jo pestītāš citādi nedabūtu par mūsu grēkiem ciest, lei.
— Ja tā gribētum skaidrot, tad aizbildināms varētu būt pat Jūdasa nodevības noziegums ari, — mācītājs atbildēja savā lēnprātības garā. — Bet jums tad nāktos zināt ari šo vārdu: «Apgrēcībai gan pasaulē jānāk, bet vai tam, caur ko apgrēcība nāk!
— Nu jau iepiņķējies, Marc, brāl, vēl dziļāk. Labāk met nu mieru ar skaidrojumiem; kā ir, tai paliek, — Remps atkal līda no muguras puses klāt čukstēdams.
— Kaut jel tu, Andž, nepļurkšķētu pa vidu! — Tuluks jo sirdīgi Rempam uzsauca, atpakaļ pagriezdamies, — Pats jau no rakstim, lei, nezini vairāk kā neredzīgs no gaismas.
— Ko nu, Marc, brāl, par nezināšanu! — Remps lepni atsaucās. — As zinu vēl arī to bausli: «Tev būs to svētu dienu svētīt.» Manis dēļ lai pataisa par svētdienām kač visas dienas — nevienā nelikšu ne pirksta pie darba. Tik pātiesīgi as pildu rakstus. As lieku vie puikām meklēt pa kālenderēm visādas pārsvētas un visas viņas svētu, lai vai Bētuļa, Vai Miķeļa, Toma vai Jākaupa diena. As aizsēju vie no paša rīta turpat, kur āsat citi druki.— Lielies vien nu vēl ar savu slikumu, — Tuluks īgni atcirta. — Visim sliņķim jau par kungu ceļams esi. -
— Ko nu, Mārc, brāl, lepojies! — Remps draudzīgi viņam uzsauca. — Tevis paša arī tur nekad nav trūcis. Un vēl nupat āizpārītu arī svētīsam ceturtos svētkus, pat vēl piektos un vairāk, kā šodien iesākuši pie pirmiem.
— Kad jau ar vilkim kopā esi, tad jākauc viņim līdza, lei, kad arī pats negribi, piederēdams pie goda virim, Tuluks runāja joprojām ar savu lepnumu, vienā vai otrā pusē vaigu bārdu paburzīdams. «
~ Navāri jau, Mārc, brāl,izgrozīties! Remps piemīlīgi viņam atgādināja. — Tu jau tāpat neesi vis nedz meklējams, nedz aicināms. Dažreiz atrodies vie jau visiem priekšā.