Kaut tu, Andž, labāk ar tādim melim paliktu pie malas un neplukšķētu, — Tuluks viņu ar nepatiku aprāja un taisījās atkāpties.
Bet pašreiz Linums pakāpās pāra pakāpņus uz baznīcas trepēm pēc tam, kad iepriekš bij parunājies ar Vernuli. Viņš uzsāka runāt:
— Jūs ar citiem jūsu domu biedriem gribat celt jaunu valsti ar jaunu valdību uz labākiem likumiem ua teicamāku iekārta. To jau tad varētu slavēt vien, ja tas izrādītos par patiesību. Bet man un ikkatram apdomīgam cilvēkam jāšaubās, vai šāds varmācības un patvarības gars, kāds tagad še parādās, būs jūsu valsts uzturētājs un jūsu valdības stiprinātājs? No jums un citiem jūsu domu biedriem dzirdām bieži vien daudzinam brīvību un taisnību, bet Še neparādās nedz brīvība, nedz taisnība, kad Јūs gribat spriest sev ar varu karoga nesēju. Cik ilgi jūs spēsat valdīt ar varas darbiem? Neviena valsts nav varējusi pastāvēt, kura ar varmācību un briesmu draudiem gribējusi valdīt. Jūs, cik noprotams, gribat rīkot šobrīd savu gājienu ar to nolūku, lai piedabūtu labi daudz labprātīgu līdzgājēju no šās dienas baznīcēniem, bet mācītāju gribat spiest ar varu pie līdziešanas un karoga nešanas. Ja nu to darīsat, vai tad varat gaidīt, ka jel viens no tiem jums piebiedrosies? Turpretī visi ar bailēm dosies projām. Ja jūs nepratīsat rīkot savu gājienu un visas citas darbības tādā garā, ka arī citādi domājoši cilvēki jums var piebiedroties, tad šaī ceļā panāksat tik atbaidību pie visiem. Man jāsaka pat par sevi, ka labprātīgas rīcības gadījumā arī es ietu jums-līdza jel paklausīties, kas tiks runāts, bet, ja tiek strādāts tādiem varas līdzekļiem, tad nesajūtu vismaz nekādas labpatikas uz to,
— Nu valns nūron, vui tis karaugs tik bazgola smogs iraid, kad par viņa aizanešanu jostreidas? — Stērģenieks no pulkas iesaucās. — Dūdīt viņu tik mun as aizaneseišu vui leidz Pītarbargai. Azarmuižeiņa jou mun bous tā kā tā.
Atskanēja daži smiekli.
- Velns, velns, sātans! Vai tev tā Ezermuižiņa vien ir, ko grauzt, kā bada vilkam kauls? Nē, nē — labāk nekā, labāk nekā! — sauciens atskanēja no attāļākas vietas.
— Klausieties, ļaudis! Tī iraid lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi uzsauca. — Tī jau tī poti Steņģene vin bous. Aizaīšu uz Rodvišku bozneicu, oizamoksašu rubli loi nūsoucina, ka golva opsagriežas ūtrodi.
— Ja nu tev vēl tas rublis pavisam būtu, bet kā ta iespētu aiznest viņu līdz Radviškiem? — kāds zobgals vaicāja no pulka.
— Loi valns par stender, bat tod nadzeršu, — Stērģenieks droši atteica.
— Ar tevi varētu noderēt uz nezin cik» ka tu rubļa līdz Radviškiem neaiznestu, — kāds cits piebilda. — Pat trijatā ar Tuluku un Rempi arī nē.
— Tad Jo mazāk cerības, =— kāds trešais piezīmēja.
— Gan as zinošu, kā jodara: aizastellēšu po teļgrāpi,— Stērģenieks pašapzinīgi nobeidza.
Vernulis pakāpās drusku uz baznīcas trepēm un uzsauca baram
— Karogu lai nes tie paši, kas viņu nesa pirmāk, un ļaujat mācītājam mierīgi ceļu. Tagad iesim.
Lai gan Vernulis stāvēja augsts cienībā pie šāda bara |audīm vispāri un lai gan še vietējībā viņš bij vienīgais,
kurš spēja uzstāties tiem kā vadītājs, tomēr prāti uz varmācību bij tik tāļu jau iekustinājušies, ka viņa vārdiem sāka pietrūkt jau spēka novērst nekārtības un varas darbus, jo atskanēja nepaklausības saucieni joprojām. Viņš apgriezās turpat pie pāra pakāpņus vien augstāk stāvošā mācītāja un deva tam pusklusām padomu labāk apgriezties atpakaļ, iet baznīcai cauri un pā otrām durvīm projām.
Bet mācītājs atbildēja, ka tādā ceļā nevarot būt sasniedzama nekāda glābšana.
. Ja jūs še sava bara nevarat atturēt no varmācības,— viņš sacīja Vernulim, — kas tad atturēs un valdīs viņu tur tāļāk, kad dzīsies man pakaļ un nāks arī mājā pie manis ar briesmu draudiem un darbiem?.,
Vernulis drusku padomāja un tad griezās pie bara mazliet garākos vārdos, uzaicinādams uz miera prātu, bet nelīdzēja nekā, jo bars sāka pulgot jau arī viņu pašu:
— Divkosīgs nodevējs!
-— Mācītāja apvārdots atkritējs no tautas!
— Mēs tev neuzticam, tu bagātnieku draugs! -
- Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs no tautas, ne bagātnieku draugs, bet palieku uzticīgs bezmantiešu kārtai, tikai neļauju ķerties pie patvarības darbiem, — Vernulis mierināja. — Ļaujat tik mācītājam iet viņa ceļu, un iesim mēs savu.
Ienaida prāts negribēja vis vēl rimties, bet tad runāja arī kāds cits no gaišprātīgākiem bara dalībniekiem, skubinādams uz miera pusi; un arī par mācītāja neaizskaramību; tad sāka iestāties arī daži no baznīcēniem, īpaši tādi krietnākie vīri, kam draudzē cienība, kā Virgu Joniņš, Antuļu Paurs, Bolēnu Vilnis un vēl daži citi. Tad tik pēdīgi nemiers aprima, baram aizejot savu nodomāto ceļu. Antuļu Paurs uzaicināja mācītāju sēsties uz viņa garajiem ratiem, ka aizvestu viņu mājā, kas arī tā notika.
2. Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību
Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību. Nebij pat zināms, kur atrodas šās varas augstāka vieta un kas viņas nesēji, bet visur un visi bijās no tās. Nebij tiesības un vietas par neko žēloties nedrīkstēja ne mazākā ziņā nebūt ar kaut ko nemierā, jo tad tad nāca tūliņ apcietinājumi un pēc tam drīz nogalinājumi pie soda tiesas.
Nebij vairs izpildu komitejas, bet pavēlniecība ar pavēlnieku Augura Antonu priekšgalā, paliekot no agrākiem', vienīgi vēl Plīņu Jetei par sekretērieti, bet Vernulis bij pārcelts uz augstāku valdības iestādi. Sarīkoja gan ari dažas jaunas vēlēšanas, bet balsu tiesības nedeva citiem kā tikai bezmantiešiem. Ievēlēti gan tika iz tādiem daži darītāji, bet tiem taču nebij nekādas balsu tiesības nekādās lietās kā tikai klausīšana, ko pavēl tie locekļi, kas saucās par partijas biedriem.
Uztura vielas, īpaši labību un miltus vai putraimus, saimniekiem visur visus patvarīgi noņēma, atstājot tik pa mazumiņam pašiem. Slēpēji bij apdraudēti ar nāvi. Nepalika tiesības nevienam uz nekādu mantu, bet, ja kas vēl atlikās, tad to vajadzēja uzskatīt tikai tā kā pagaidām glabāšanā palikušu īpašumu. Saimniekiem noņemtās uztura vielas dalīja par brīvu bezmantiešiem, kuri Jīdz tam bij uzturējušies patstāvīgi, bet nu nevēroja vairs nekā cita kā ar tukšām kulēm padusēs lānot tik ap pavēlniecības namu, meklējot dabūt visu par velti, nedarot vairs nekā cita. Tiesības uz nekustamiem īpašumiem visas atņēma un īpašniekiem atstāja pagaidu tiesību tik uz vienu gadu turēt vēl savas mājas nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Nami pilsētās arī tika atņemti. .
Saimnieku kārtai un viņu piederīgiem nebij gandrīz nekādu tiesību pat vai pret noslepkavošanu. Par cilvēkiem uzskatīja vienīgi bezmantiešus; un jo lielāki tukšinieki tie jo milzīgāki palaidņi, noziedznieki un sliņķi, jo pilntiesīgāki valsts locekļi. Sī bezmantiešu valstība, dalīdama tiem tādiem labību, miltus tin putraimus, ko atņēmuši saimniekiem, bij visādā ziņā nospiesto un iztukšoto saimnieku rīkotāja un dzinēja dažādās šķūtēs un citos grūtos kalpojumos, gaidīdama ar ļaunigu prieku, cik ilgi spēšot izturēt.
Saimniekiem noņemto uztura vielu krājums nespēja kalpot visai ilgi bezdarbīgo bezmantiešu vajadzībām, tāpēc bij jāsāk gudrot, kur ņems visu to ari turpmāk. Pagaidām cita nevarēja saprātot kā vien sākt domāt par paslēptavām, kurā ziņā aizdomas griezās stipri uz turīgākiem un reibinošu vielu nemīlētājiem saimniekiem, apskaužot tādus naidības pilnām sirdīm. Apskaudība rādījās, visvairāk sajūtama tiem pašiem trim, kā Virgu Joniņam, Antuļu Pauram un Bolēnu Vilnim, lai gan tie tikai caur savu krietnību un uzticību bij cēlušies par iztikušiem saimniekiem; bet arī rādījās, ka viņi vai taisni tāpēc tika no bezmantiešiem ar apskaudību neieredzēti, ka senāk bijuši pilnīgi mazturīgu vecāku bērni un nu tādi — vai pārāk par visiem. Par šiem un par dažiem citiem līdzīgiem bij dzirdamas dpmas ka viņiem vajagot būt daudz paslēptas visādas labības, kuras jāmeklē rokā. Tika izkaldināti gari dzelzs iesmi, ar kuriem durstot meklēt nosleptuvēs pa salmu un siena blāķiem gubeņos, šķūņos un pa ēku, augšām. Ar tiem pašiem rīkiem meklēja arī paslēptu drēbju uņ audeklu. Ja tik šaī ceļā ko atrada, tad to ne vien paņēma, bet uzlika slēpējiem arī izpirkšanas maksu. no soda, ko arī tādi pietvertie pildīja lai vai kādā ceļā, kad tik glābtos no soda tiesas briesmām.