Dzīvokļu īpašniekiem nebij vairs nekādu tiesību par tiem, jo pavēlniecība atņēma, kam ko gribēja, un ielika iekšā,:kuri viņai patika un kuri vēlējas šai Vai citā mājā iemitināties. Izraidīja arī veco La.ķi no viņa istabas Plīņu mājā, ko tas bij īrējis vairāk gadus no saimnieces, vai,nokalpodams pie darbiem, vai maksādams naudā. To pavēlniecība atdeva Jetei uz viņas noteiktīgu vēlējumos, ka viņa pati sacīja, par salonu, kur pulcināt un audzināt brīvā garā jaunatni viņas pašas tiešā vadībā,
Laķis, iedams pastāvīgi darbos pie saimniekiem, atrada visur, pa vasarām dzīvokli priekšā, kur gadījās darbs, un abas aizbildības meitenes bij nodotas nu pie saimniekiem pa vasaru, lai tad ziemā atkal kā būdams, Mātes tīnim savai un meiteņu gultiņai līdz ar kādiem sēdeklīšlern un kaut ko citu viņš. bij sarunājis vietu jel pagaidām Augura mātes klētī Ezermuižiņā.
Kad Laķis atbrauca Plīņos pakaļ šām savām mantām ar tā saimnieka zirgu, kur pats patlaban strādāta, tad atrada Jeti pagalmā pie augšpēdu nomesta grābekļa, spaidot ar kāju viņa zarus pret pieti tādā veidā, ka lai kāta gals cilājas uz augšu un krīt atpakaļ, vaicādama:
— Kas šis par tādu verķi?
Bet reiz, netīši stiprāk paspiežot, grābekļa kāts -pauķs! — pašai stipri pa pieri.
— Ak tu vella grābeklis — viņa iesaucās pieri abām rokām saķērusi. ' -
— Grābekļa agrāk nepazīst, bet, kad tas iemet pašai sāpīgi pa pieri, tad zina tūliņ arī viņa vārdu. Līdzīgi tas ir tāpat ar dzīvi — kamēr viņa pilnā mierā, tikmēr neliekas tās pazīstot; bet, līdzko viņa sāk dot kādu mācību, tad zina tūliņ, kas viņa tāda ir.
— Ļe, ļe, ļe! — Jete atļergājās, pieri joprojām vēl spaidīdama. Būtu viņai bijusi šoreiz arī galvā lielā cepure, tad
Šis sitiens tiktu tik tai, lai ari viņai tad būtu jānokrīt zemē, bet nu tjka pašai.
Kad Laķis bij sakrāvis visu vezumā, sasējis ar virvi kopā un atvadījās no turpat būdamās saimnieces, kura izteica viņam savu līdzjūtību par dzīves vietas pietrūkumu, tad Jete, istabas «priekšā sēdēdama un roku joprojām pie pieres spiezdama, sacīja:
— Kas viņam par bēdu? Ja nav vietas šai saulē, tad būs labu labā viņā saulē. .
— Tiesa gan, — Laķis atteica, pīpīti piebāzdams. — Man būs vieta vēl tikpat še, kā tur; bet viegli var nākt laiks, kad tev nebūs nekā nevienā vietā.
Drīz pēc Laķa iziešanas no Plīņiem Jete sāka ierīkoties cik iespējams augstkārtīgi šai savā iekarotā un jauniedabūtā salonā kā izredzēta jaunatnes vadītāja sadzīves izglītības ceļos. Sameklētas tika pa izpostīto Bungžu muižas pili puslīdz vēl lietojamās istablietas, kuras ievietoja tur ar visnepieciešamākierrt pielāpījumiem. Turpat dabūja līdza vēl dažus pussaplosītus logu aizkarus un kaut kādus izrotājumu gabalus, ar ko pušķot sienas. Pašai viņai bij gādāts drusku paaugstinātā vietā troņveidīgs krēsls ar zīda drānas jumtiņu. Vairāk reizes nedēļā viņa saaicināja uz sapulcēm jaunatni, vienmēr greznīgi mainīdama savus apģērbus, brīžam parādīdamās pat spīdujāinās rotās un pastāvīgi ar vēdekli rokā. Bet visvairāk brīnums bij jaunekļiem par viņas sejas nepielīdzināmo skaistumu, kas pārspēja pat rožu jauko sārtumu.
Viņa sēdēja savā goda krēslā, pilna laipnīgas labvēlības un žēlīgas piemīlības, laimībā smaidīdama un vēdekli gan izplatīdama, gan salaizdama, turoties arvien daiļā sēdu veidā, pārsegusies viegli ar zvaigžņainu, caurspīdīgu audumu, kurš viņas kailajās miesas daļas izrādīja vēl skaistākas, nekā tās varēja būt ' tiešamībā. Patīkamu smaržu viļņi nolidoja pa visu telpu pie vēdekļa pavēcinājuma, un nomirdzēja gredzenu rindas pirkstos līdz ar zibošu rokas sprādzi" Jaunekļiem viņa žēlīgi ar vēdekli norādīja vietas, dažiem tāļāk, citiem tuvāk pie sevis. Sniedza apkārt pat papirosus. -
Ar laiku daži skolotākie jaunekļi, kad bija iedrošināti no viņas pievilcīgās laipnības, sāka izteikt katrt ko uzslavas , nozīmē uz viņas rotu un arī pašas skaistumu. Tādiem tad viņa mēdza žēlīgi paplikšķināt ar delnu pa vaigu vai ar vēdekli pa plecu, sacīdama,,-
— Ak jūs, glaimotājs!
Bieži vien nāca plašākas un dziļākas sarunas par dzimumu kopdzīves attiecībām. Tai ziņā Jetēs jaunkunctee kādreiz skaidroja jaunavām, dodama padomu nesaistīties dzīvē vis ar Vienu vīrieti vien uz mūžu, kas esot tik gara un miesas verdzība, b.et lai lidojot ap daudziem, kā bites darot brīvā dabā ap ziediem. Arī saimnieciskiem priekšnesumiem tika dota sava rinda. Kad kādreiz kāds jauneklis, kas arī bij gājis pilsētu skolās, lasīja sacerējumu par piensaimniecību un aizņēma arī piena atšķaidīšanas nedarbus ar ūdeni, kā tas pilsētās tiekot piedzīvots, tad Jetes jaunkundze tuf pievienoja no savas puses sekošo pielikumu:
— Ne tikai piena veikalnieki vilto pienu ar atšķidrinājumiem, bet to pašu dara arī zemnieki un.ja.vēl rte plašāk, tikai gan grūtāk pierādāmā ceļa, nekā tas darāms pilsētās. Tā, paveidam, šās pašas mājas saimniece, kura citādā ziņā gan teicama sieviete, kodina vienumēr g$ņu meitenei pirms mājā dzīšanas padzirdināt govis pie upītes un pēc tam tūliņ slauc pusdienā, kā vakarā. Tad nu Viegli var noprast, ko tas nozīmē un kādš tādam pienam labums var būt.
Plaši stāstīja Jetes jaunkundze, kādi prieki un laime esot gudrām jaunavām — visvairāk lielās pilsētās. '
— Tur debešķīga dzīve, — tā viņa ar sajūsmu teic». — Laiks paiet vienā jautrību reibonī. Tikko var izgulēties un pārģērbties citās rotās no vieniem līgsmību jaukumiem līdz otriem. Nekāda bēda nedz par rotām un greznumiem, nedz par iztiku. Zelts, samts un zīds ar visādiem gardumiem. Muļķes visas, kas lauku dzīvē nomokās ar grūtiem darbiem.
Vientiesīgās meitenes kārīgi klausījās šajās augstas gudrības mācībās.
Pabeigt mēdza šādas sapulces ar rotaļām, no kurām īpaši viena Jetes jaunkundzei bij mīļāka par visām citām, kālab to visbiežāk atkārtoja un visilgāk turpināja. Viņa pabeidzās ikkatru reizi ar šiem dziesmas vārdiem!
Lai tās rozes plūcam,
Kamēr viņas zied..
3. Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki
Kādu dietnu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki un lūdza dot atļauju tautas sapulces noturēšanai baznīcā. Viņi to sacīja gan kā lūgšanas veidā, bet izskaņa bij drīzāk tāda kā pavēles nozīmē.
Un kā uzdevumā tad jūs nākat? — mācītājs vaicāja
— Tās pašas sapulces vārdā, kas pirmos vasaras sVētkos bij pie baznīcas, — viņi atbildēja. j