— Tas tur bij tik tāds laužu pulks, kas salasījies priekš viena gājiena bez kādas satversmes, kā gan vajadzīgs, kad grib likt savā vārdā ko darīt, tāpēc tas nevar but nekāds uzdevumu devējs priekš turpmākām rīcībām. Bet, lai nu tas ar! būtu kā būdams, man taī lietā jāsaka sekoši, — mācītājs, nolicis spalvu, ar kuru līdz šim bija rakstījis draudzes grāmatas, ienācējus uzrunāja, kad tos bij uzalcinājis piesēsties. Vispirms man jāaizrāda, ka baznīca ; nav priekš laicīgām sapulcēm, bet tik priekš dievvārdu reizēm. .
— Bet mums citas tādas ēkas nav, kur varētu sapulcēties pēc mūsu vajadzībām, ienācēji skaidroja.
- — Jums ir vismaz tas pats lielais Bungžu muižas šķūnis, kur jau nesen turējāt lielu sapulci, — tā mācītājs.
— Tas piekravāts pēc tam visādām grabažām un bez derīgiem sēdekļiem, — nāca atbilde. — Bet mums vajadzīga cienīga vieta, kur jāspriež arī tiesa.
— Tiesas spriešanai taču ir lidzšinīgais pagastnams, — -mācītājs aizrādīja, taisīdamies atkal rakstīt.
- — Viss pulks tur saiet nevar, — ienācēji atbildēja.
. — Vai tad viss tas pulka būs tiesas spriedējs? — mācītājs izbrīnodarnies vaicāja.
— Jā gan, jo citādi pie taisnības nav tiekams, — nāca no lūdzējiem atbilde.
— Nu tad tādā spriešanā ne par ko citu tik maz nevarēs būt runājams kā par taisnības sasniegšanu, — mācītājs sacīja, galvu papurinādams. — Tur valdīs tikai partiju gars. Un, kura partija skaita ziņā būs pārāka, tai iznāks sprieduma par labu, lai taisnība bijusi nebijusi.
Acumirkli padomājis, viņš runāja tāļāk.
— Taču mans pienākums nav runāt par taisnības jautājumu jūsu tiesas spriešanā, bet man jāsaka domas attiecībā uz baznīcas nozīmi un tik taī ziņā, vai tādām vajadzībām baznīca jāmeklē un jāatļauj, uz ko atbildams ar noteiktu nē, jo baznīca nolemta, kā jau sacīju, tik dievvārdu sludināšanai. Bez tam, kad jārunā par baznīcu pašu tikāt ēkās nozīmē, tur man tad nav tiesības nedz liegt, nedz izvēlēt, jo baznīcu pārvalda baznīcas Valde, kuras priekšgalā stāv bazfīīcās priekšnieks. Ar to tad ir pabeigts tas, kas man šaī lietā jums sakāms.
Kad tik jums, mācītāj, šās atraidības dēļ neceļas kāds sliktums? — viens no ienācējiem brīdinoši sacīja,
Sā laika valdības ir cietīgas. , - — Ja ceļas, lai ceļas kas celdamies, bet pret patiesību un sava amata pārliecību runāt nerunāšu, darīt nedarīšu, — mācītājs pabeidza ar drošu pašapziņu.
Ar izejošiem ienācējiem durvīs pārmainīdamās, ienāca pie mācītāja Steņģene, kad bij priekšistabā laikam gaidījusi jau rindas. Sasveicinājusies ar mācītāju, Viņa atsēdās rādītā krēslā, atlaida uz muguras pazīstamo rūtaino sedzeni un sacīja: -
— Atnācu pie jums, mācītāj, gargarēm izteikties par visu, kas spiež sirdi varbūt metīsies vieglāk.
Ja tik man būs vien vaļa gargarēm klausīties, — mācītājs atbildēja, atkal grāmatā rakstīdams.
— Kādēļ nu nebūs? — Steņģene runāja. — Mācītājiem jau darbdienas ir vaļas dienas.
Tad pie jums arī ir iesakņojušās tās pašas aplamās domas, kas pie daudziem citiem, — mācītājs atteica. — Tur jāsaka man pretī, ka es dažā svētdienā esmu brīvāks nekā daudzās darbdienās.
— Kas jums tad darbdienās īsti darāms? — Steņģene pētīja.
— Nākat dzīvojat še vienu nedēļu, tad novērosat un nebūs vairs jāvaicā, — bij mācītāja atbilde.
— Kaut bijusi vaļai — Steņģene atteica.
—Tā; tā- mācītājs piebilda. — Jums vaļas nav, bet man gan viņa tiek pieskaitīta.
ko nu var zināt, — Steņģene atsaucās. — No iedaudzinājumiem tāpat pavirši mēdz domāt; bet būt jau var, ka domājam nepareizi.
— Dažu dienu man šādu ciemiņu un viešņu vien līdz divdesmit un pat vēl vairāk — kā priekšējie un jūs, kurt visi nākat ar savām vajadzībām, kas man pildāmas. Un kur tad visvisādi amata darbi, daždažādi ceļi un daudz kas cits, — mācītājs papildināja. — Bet tad sakāt nu savus stāstus, kamēr man vēl mazliet vaļīgāks brīdis. Drusku vēlāk būs jābrauc ņemt kādu vecu, nevarīgu māti pie dievgalda. :
— Man jau gan to stāstu ir vairāk, bet nezinu, ar kuru lai iesāku? — Steņģene prātoja. — Jāsāk pa kārtai vai ar to, kas vecāks. Kā par postu, rudenī ar Vernuli pie tiesas būdama, pačukstēju tiesnesim, ka par pusnaudu var dabūt zīmogmarkas paklusām pie Zālamana Jankeļa; bet nav vis esus mutes turētājs. Papaudis izmekles tiesnesim, un tas nu man uz kakla kā nelabs — sauc, pārpārim tincinādams un solīdams nodot augstai tiesai. Jankels izliedzas un sauc mani par «mulke bābe», un nu man vien viss tas negals uz kakla. Ko nu lai daru? Labi būtu, ja ar šās jaunās valdības iesākšanos visas vecās tiesas izjuktu. Bet līdz tam vai labāk nebūtu jābēg? Ko jūs sakāt?
— Tad jūs gribat bēgt no likuma varas, kā pravietis Jona bēga no Dieva un viņa pavēlēs — mācītājs zobgalīgi atbildēja. — Bet pielūkojat, ka neieskrejat tik kādas lielas zivs vēderā.
— Ko nu še uz sausas zemes runāt par lielām zivīm? — Steņģene centās atjokot.
- Uz jūru jau es neiešu.
— Uz sausas, zemes tādas rijīgas zivis vēl daudz lielākas un arī briesmīgas, — mācītājs sacīja līdzības ziņā. -— Jonu jūras zivs ierija vienu pašu un paturēja iekšā tik trīs dienas un naktis, bet uz sauszemes ir zivis, kas ierij simtiem, tūkstošiem un. patur iekšā ne vien mēnešiem, bet pat daudz gadiem.
— Tie jau tad laikam cietumi? — Steņģene kā izbijusies ievaicājās., — Vī die, kā man no viņiem balli ,„..
— Nevajaga tik padoties blēdībām, tad bail nebūs, lai cietumu vai cik daudz, — tā atkal mācītājs.
— Vai nu pie manis kādas blēdības? — tā atkal Steņģene. — Man jau nekas tā nav, mīlams kā taisnība un. nīdams kā netaisnība!
— Tā nav vis nekāda taisnība kad valstij tiek noblēdīti ienākumi ar viltīgi gādātām zīmogmarkām, — mācītājs skaidroja « Tas.;yismaz. tļķpat, kā, kad pircējs norautu jums svaru no sviegta vai pieviltu pie izmaksas. Var ari būt, ka šādi nedarbi ir līdzīgi taisni zādzībai.
Tētiņ, Dieviņ kas nu to būtu iedomājis! bij Steņģenes izsauciens. — Vai nu es tīši dzītos uz blēdību?
— Bet kā tad, kad, viltīgi ko atrautu jums, — vai to tad jūs atzītu un saprastu par blēdību vai nē? — mācītājs uzstāja.
— To — to nu gan, — Steņģene vilcinoši atbildēja.
— Nūja, tad iznāk tā, ka to, ko citi noblēdī mums, — to gan atzīstam par blēdību, bet to, ko noviltojam citiem, tas iznāk tik tā vien kā nejauši, kā netīši un nekrīt svarā, — bij mācītāja domu slēdziens.
— Ak Dievs tēvs, ko nu es, meitieša cilvēks, tik dziļi lai izprotu! — tie Steņģenes vārdi. — Es tik domāju, ka tur nekam nekāda kaite tādēļ nenotieķ.
— Bet, kad jūs pirktu linu audeklu un atrastos iedots kokvilnas gabals, vai tad atjēgtos, ka kaite notikusi, vai nē?
— Tad jau gan.
— Bet taču zināms jums jau bij tas, ka Jankeļa markas nav vis tas pašas, ko dod valdība, tāpēc nevar nezināms palikt,-ka tie, kas viņas pārdod vai pirk, apzog valsti. Tas izgrozāms nav.
— Kas nu to tā varēja iedomāt? — Steņģene atsaucās.
— Iedomāt varēja gan, kad vien gribētu saprast, tik cilvēku prāts saredz gan itu pārkāpumus, bet nemīl atzīt savus par tādiem,' mācītājs centās pabeigt. — Un nu nelepojaties turpmāk ar savu lielu taisnības mīlestību un netaisnības neieredzēšanu, kur izrādās, ka tā vis nav.
— Kāda man smaga sirds, kad jādzird šāds skaidrojums, — Steņģene nopūtās.