— Tas tik tāpēc tā, ka neviens nav taisnības jēdziena jums darījis saprotama, — mācītājs piebilda,
— Nu ko tad lai es daru? Kā lai izraisos no šām cilpām?—viņa vaicāja.
— Tiesu lietās kaut kam padomu dot — tas nesaietas gan ar maniem amata pienākumiem, tāpēc es varu sacīt tikai to, kas zīmējas vispāri uz ikkatra cilvēka taisnības pienākumiem, — mācītājs izteka domās.'-— Izsakāt tiesnesim visu taisnību un aizmaksājat desmitkārt to, kas valstij noblēdīts. Var būt, ka ar to pietiek.
— Lipinājusi es nevienas tādas markas gan neesmu, — viņa domīgi stāstīja. — Mani tik pierunāja dažas nopirkt.
— Nu tad tā lieta gan visai svarīga nevarēs būt, — mācītājs izteica. — Atdodat tās nopirktās markas tiesnesim, zaudējot savus izdevumus par tām. Lai tad spriež, kā jāspriež.
Pie šiem vārdiem mācītājs paskatījās pulkstenā un sacīja:
— Ja jums vēl kas runājams, tad darāt to drīz — man nav vairs ilgi laika.
— Man jau ar to posta dzērāju Stērģenieku vienumēr sametas, — Steņģene iesāka atkal. — Viņš kā uzkratīts uz manas dzīves vietiņas — Ezermuižiņas un grib to man noņem to dzirdot, ik reizes sirds saskrienas uz dusmīgiem vārdiem. Līdz šim viņš biedināja tik ar sūdzēšanu, bet nu no tās pašas vasaras svētku sapulces lielās ar manis nosaucināšanu Radvišku baznīcā lai man galva apgriežoties otrādi. Nezinu, vai tā var nosaucināt?
— Mūsu ticībā tādas nosaucināšanas jeb nolādēšanas nav, un es arī gan neticu ka taisni tie nosaucināšanas vārdi var ļaunuma nesēji but; bet ikkurš cilvēks, kas citam saka ļaunus vārdus, nosaucina pats sevi. Kristus māca sakrāt uz ienaidnieka galvas kvēlošas ogles, tas ir …
— Kad tik es tiktu tam pagānam ar kvēlošām oglēm klāt, es viņam grūstu virsū ne vien krāsns kvēlu, bet no visām kalēju ēzēm tādu uguni, kur vai akmeņi kūst laukā, lai viņš vai turpat sagruzd uz vietas, tas nekauņai — Steņģene dusmu pilna pārtrauca mācītāju pusvārdā.
— Tas runāts ir tikai līdzībā un nevis uz ienaida, bet uz pacietības, saderības un piedošanas pusi, — mācītājs skaidroja. — Kvēlošām oglēm še jānozīmē ienaidnieka paša sirdsapziņas pārmetumi un ļaunprātības nožēlojumi.
— Es tur ietu gan gaidīt, kad tādam negantniekam sāks mosties sirdsapziņa — varbūt nekad, Un mana iekoptā dzīve? vietiņa būs man atrauta un nolaupīta, ?- Steņģene pukojas joprojām dusmās.
— Bet tāds cilvēks, kas negrib rādīt labprātības citiem, tāds lai arī negaida labprātības pretī, un tādiem arvienu dzīvē daudz pretību, daudz ienaidības, — bij mācītāja aizrādījums.
— Labprātīgiem cilvēkiem es rādu labprātību ar prieku pretī, bet tik Jaunam, bezdievīgam iekārotājam gan nē, lai notiek kas notikdams, — tā viņa palika negrozāma.
— Nu tad taisni uz jums zīmējas tie Kristus vārdi: «Ja jūs mīlējāt tik tos, .kas jūs mīlē, vai tad pagāni nedara tāpat?» — mācītājs vēl pieminēja. — Ja jūs turētu labu prātu ari uz Stērgenieku, tad Jums nebūtu vismaz tagad so nosaucināšanas baiļu. Tikai īsteni kristīgs prāts izsargā cilvēku no šādām Jaunuma bailēm. Un kur tad paliek jūsu pašu kārošana pēc Augura mātes daļas? Jūsu taisnība tad nav nemaz citāda kā Stērģenieka netaisnība. Bet nu man vaļas vairs nav.
Pag. pag man vēl viena svarīga lieta, ko vaicāt, — Steņģene uzsauca mācītājam, kurš jau bij uzcēlies no galda.
— Nu tad sakāt gluži īsi un skaidri, — skanēja pavēle.
— Jā, īsi un skaidri gan, — viņa atkārtoja mācītāja vārdus un vaicāja: — Sakāt, mācītāj, — vai būs šogad pastardiena vai nē? Visās avīzēs briesmas vien ziņojoti visur zeme trīcot, iegrimstot ēkas, jūrā' izceļoties jaunas salas, visur ļauni darbi un grēku pilna pasaule," tīri kā Zodomas laikos.
— Pastardienas nākšana cilvēkiem nav zināma, — mācītājs atbildēja.
— Vai tad raksti nerāda? — viņa vaicāja.
— Raksti saka tā: no tās dienas un stundas nezina nedz -tas dēls, nedz tie eņģeļi, kā vien- tas tēvs, — nāca skaidrojums.
— Nu ko tad jūs tur mācāties gadu gadiem, kā dzird, parādus taisīdami, kad neizdabūjat zināt ne pastardienas nākšanas tāpat kā mēs, tie muļķīši? — Steņģene uzceldamās pārmetoši runāja. — Ko tad nu līdz visas tās grāmatu rindas? Visi plaukti līcin līkst kā no malkas šķilām vai visapkārt, bet labuma nekāda!.'
Mācītājs pasmīnēja un sacīja;
— Nevajag prasīt no grāmatām tādu ziņu, kas cilvēkiem nav vēlētas zināt. Dakteri arī nevar izdziedināt visu sirdzēju, bet vai tāpēc drīkstam domāt un sacīt, ka dakteri mācījušies veltīgi? ' .
— Redzi nu, kāds posts! — Steņģene izsaucās un sāka siet cieti sedzenes stūrus uz muguras. — Nevari dabūt padoma tikpat no muļķiem, kā no gudriem. Ko nu, cilvēks, sapratīsi? Sivēns ierunāts, šodien vai rītu jāiet pakaļ, un ko nu zināsi darīt — vai pirku vēl pavisam vai nē! ja nepirksi un pastardiena nenāk, tad jāpaliek ziemu bez pavalgas, bet atkal, ja nopirksi un, pastardiena nāk, ko tad darīsi ar sivēnu vai tad līdza aizvedīsi? Naudu var jel vieglāk paķert pie sevis kad jābēg.
— Ja jums tik vien vajadzības pēc pastardienas zināšanas kā sivēna pirkšanas vai nepirkšanas dēļ, tad pirkāt tikai droši jau tāpēc vien, ka nauda arī neies nevienam līdza, tāpat kā manta, — tā mācītājs lūkoja viņu pārliecināt. ,
— Jā, bet jūs jau sakāt to tikai tāpat no domām vien, nevis no zināšanas, līdzīgi kā mans muļķa vecis arī, kas nav nogājis pat ne vienas pilnas ziemas skolā, kamēr jūs esat gājuši gadu gadiem, un beigās tikpat vien ir no viena, kā no otra.
— Tajās lietās, kas visiem cilvēkiem vienādi nezināmas, protams, ka tur visi vienādi nezināšanā tāpat kā priekš flāves, kur arī nav starpības, — tā mācītājs pabeidza runāt un vienmēr ar pilnu pacietību pret Steņģenes vientiesīgiem nonievājumiem. — Bet nu redzat, Steņģa māt! Jūs viena pati aiz'ņēmāt man gandrīz pāri par stundu laika, bet nomanu, ka uzgaidāmā istabā ir jau vairāk gaidītāju,
kuri arī ņems ikkurš savu daļu laika. Tiem nu jāgaida manas pārbraukšanas vai jāiet veltīgi mājā un jānāk citu reizi. Nu domāju, ķa jūs tagad arī vairs nesacīsat vis, ka mācītājam darbdienas — vaļas dienas.
4. Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas
Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas un sapulcētam ļaužu baram atvērtas baznīcas durvis visā plašumā. Tur nu plūda iekšā ar steigu un spiešanos, it kā kad būtu kas ķerams un tverams. Atskanēja visādi gaviļu saucieni par brīvību, par uzvaru. Cepures lidoja pa gaisu un tika liktas atpakaļ uz galvām. Rādījās, ka sanākušie pirmā galā nemaz neapjauta, kas īsti darāms. Vernulis, kā zināms, pārcelts bij uz augstāķū vietu, bet pavēlniekam Augura Antonam trūka cienības, trūka rīcības sajēguma. Izcēlās vispārīga kņada. Dažs "pulciņš sarunājās savrup, sirdīdamies par bagātniekiem un gudrodami, kā viņus izdeldēt un dabūt viņu mantu sev, saucot par tādiem visus saimniekus, lai tie kādi būdami, mazturīgi vai pat nabadzīgi, bet diezgan, kad tik saimnieki. Citur cits pulks sprieda un sirdījās p^r mācītāju, ka tas liedzis atzīt baznīcu par atļaujamu šai svarīgai sapulcei ūn ko tāpēc ar viņu darīt, jo viņam vajagot būt brīvības pretiniekam — nodevējam. Atskanēja jau dažs izteikums pat par viņa apcietināšanu. Vēl kāds cits pūlis sprieda par to, kādām vajadzībām baznīcu atdot un ierīkota Kādā stūri daži jaunieši sapulcināja sievietes uz dziedāšanu dievvārdu meldijās, sacīdami priekšā laicīgas dziesmas, sacerētas šādas; sapulces garā un prātā, pilnas svētumu un baznīcas zaimiem. Jete ar Augura Antonu sēdēja atmuguriski altāra priekšā pīpodami un meta izpīpoto papirosu galus atšūbeņš altārī, ko1 citi, viņos ieskatījušies, . darīja tiem pakaļ.