Pa labu brīdi kāds svešnieks stājās par runātāju un skaidroja, kādi ļaunumi pasaulei nesami no tā, ka par valdītājiem esot tik mantīgās šķiras, bet kādi labumi celšoties, kad nākšot vispasaules valdīšana bezmantiešu rokās. Mantieši, ar mantas kārību saauguši, cenšoties pēc savlabuma visiem un visādiem līdzekļiem, nevērodami amata pienākumu tik daudz kā savas pašu lietas, kamēr bezmantieši ar sirds skaidrību kalpošot tik saviem uzdevumiem valsts labā. Mantieši, pie bagātības ieraduši, kārojot tik lielu algu, cik vien iespējams, kamēr bezmantieši būšot mierā tik ar to, cik izejot visvienkāršām dzīves vajadzībām. Mantieši esot gudri uz viltu un piekukuļojami, kamēr bezmantieši palikšot vienumēr nenopērkami un taisnības mīlētāji, jo, dzīvojot viskopīgā mantā, visiem jau bēz tam visa labuma būšot diezgan un vēl vairāk, nekā bezmantiešiem ierasts. Mantieši turoties tik pie vecām bizēm, kamēr bezmantieši spēšot atrast jaunus, derīgus ceļus progresam. Privātmantas iekārtu tik tad varot cerēt par iznīcināmu, kad privātīpašumu turētāji būšot attāļināti no valdības amatiem. Mantieši esot kūtri dzīties pēc jauniem atradumiem un izgudrojumiem, kamēr bezmantieši arī šaī ziņā būšot paši spirgtākie darītāji.
So samērā diezgan garo runu sapulce uzņēma ar lielākām gavilēm, un pat Stērģenieks, ar pīpīti zobos uz loga sēdēdams, izsaucās.
— Tis teisa! Tis vuss teisa!
Pretruna nekāda necēlās, jo, kā rādījās, nebij neviena vismaz tāda citādu uzskatu cilvēka, kas varētu uzstāties ar runu, un tāda runa laikam netiktu arī pielaista.
Pēc tam runāja kāda arī sveša sieviete par sieviešu beztiesīgo stāvokli attiecībā uz vīriešiem. Vajagot dot patstā'-vības tiesību.
Kas jūs pie tādiem nelabim vīriešiem dzen vai velk klāt? — Tuluks taujāja. — Neejat neviena pie viņim, tad varēsat savās tiesībās dzīvot, lei. — Noskanēja vispāri smiekli.» '
Runātāja uzskaitās par tādu nicinošu piezīmi un sacīja:
— Redzēsim jau, redzēsim, cik ilgi jums tāda skrambu lāču vecpuišu valsts un tauta pastāvēs bez nopulgojamām sievietēm. — Daži atkal nosmējās savu reizi par šo aso atcirtumu.
Remps pielīda pie Tuluka un pieliecies sāka viņam pusbalsī runāt pie auss:
— Edz nu, Mārc, brāl! Ko jau tu pulkā mut' palaidīsi, tur purvā vie ieskriesi! Ekur nu vecpuišiem gods pasaules priekšā! Ja jau šitādā pulkā, kur cits Citu uz vārdiem ķer, kāds grib ko sacīt, tad jāzina, kādi tie vārdi, ko domāsi teikt,
Uzskaitās Tuluks arī un uzkliedza Rempam
— Kaut -jel tu, Andž, neļurbātos un nemaisītos līdza tur, kur es runāju! Tādim muļķim jāzina mierīgi turēties kaut kur savā kaktā pie malas, lei.
» As Jau neešu vis nekad šitādā ķitā iebrids, kur navar kāju dabūt laukā,— Remps smiedamies atteica.
Tuluks taisījās vēl Rempam gāzt kaut ko svarīgu virsū, lai nepaliktu viņam virsroka, bet pašlaik atskanēja Jetes balss, kālab prātiem un ausīm bij griezies uz to pusi — dzirdēt un vērot, protams, kaut ko no jauna, kas arī izrādījās par patiesību.
Jete vēlējās, lai sapulce šodien piespriestu viņai vienai pašai visu Plīņu māju par dzimtu, neievērojot neviena Iīdztiesībnieka jo viņai esot pašas vecākās tiesības uz to, ko jau atzinusi savā laikā komiteja; bez tam viņa darbojoties, vadīdama grūto jaunatnes izglītības darbu, pulcēdama to reizes divas vai pat trīs nedēļā pie sevis Plīņu mājā, nedabūdama par to nekādas īstas algas. Bet ar Plīņu mājas ienākumiem viņa būtot bijusi mierā, lai ari tie neesot nekādi lielie:
Pār šo prasību izcēlās dažas savstarpēji pretējas domas sapulcē. Vieni bij, kas Jetes prasību atzina par pamatotu un pildāmu, otri aizrādīja uz Lūru meitenēm, ka tās arī esot īstenas bezmantietes, trešie sprieda, ka tagad, kur tiekot domāts, kS tas ticis izteikts piirmā runā un agrāk, īpašuma tiesības pavisam gāzt, tāpēc neesot nekādās jēgas pūlēties vēl šai pašā sapulcē viņas vairot, kur aizrādījums bijis tās tādas atzīt par iznīcināmām, uz ko virzoties viss Valdības prāts. Vēl kādi aiztādīja, ka šās sapulces spriedums, ja ari tas būtu sastādījies prasītājai par labu, nevarētu iet spēkā jau tāpēc vien, ka šāda sapulce nevarot pierādīt savu tiesību uz tāda sprieduma spriešanu un ka zemes īpašumu iegūšanas lietas, vismaz līdz kādam laikam, esot liktas pie malas un bez īpašas atļaujas nevarot tikt no jauna kustinātas.
Domu izmaiņa par un pret šo prasību turpinājās labi ilgi.
īstens sapulces vadons ievēlēts nebij, bet par tādu uzstājās un tika arī ieskaitīts pirmais runātājs. Tomēr kārtības sapulcē viņš neieveda vai arī nespēja ievest. Jo, kamēr bij runājams tik par tādām lietām, kur nesacēlās domu starpība klausītājos, tikmēr bij gan pilns miers. Bet tagad, kur domu un ieskatu dažādība sacēlās krietni liela, parādījās arī liels kārtības trūkums. Bezmaz ikkurš sapulces loceklis runāja, par, sevi, neklausoties citos, tāpēc sadzirdams bij tikai milzīgs vārdu varkšķis no kura tik dažas balsis varēja šad un tad izšķirt, kas lūkoja ar pārkliegšanu pacelties vi&kopīgai kņadai pa virsu
Bijis nebijis, bet no vadītāja puses tika atzīts, ka balsu vairakums dodot Jetes jaunkundzei tiesību Plīņu māju dabūt un uzskatīt par savu, ko uz Jete vēlējumos arī ierakstīja kādā lapā un viņai to pasnitedza laikam ar pieņemta vai iecelta vadoņa parakstu.
— Kod Jou nu Jetes jounkundzei pišķir vusu Pleiņu moju, tod jou mun ar reiz vorēs pobeigt nūraksteit tu Steņģu pusi nū Azarmiiižeiņas, kuru kumiteja viņīm otņēma, un mun tika pirmā rūka uz dobeišanu, Stērģenieks uzsāka, joprojām uz loga sēdēdams un laikam pavisam tukšu pīpīti sūkādams.
— Vai nu Vēl neesi no tās Ezermuižinas atēdies? To Vien grauž un zelē kā kaulu, lai vai zobi izbirst.
Tāds sauciens atskanēja no paša ļaužu biezuma, uz kurieni visas acis tagad griezās un sāka ieraudzīt pa starpām baltas un melnas rūtiņas kādā sedzenē. Tad no vairākam balsīm atskanēja saucieni:
— Steņģene, Steņģene Tā pati Steņģene! . ,
— Vāl jou navaid vus. posabeigusi izaleidzinātīs par vasaras svātku lamojumu un otkan sāk nū jouna. Jasaucina vin bous, — Stērģelnieks draudēja.
— Pats jau nu sevi esi nosaucinājis par noklīdušu dzērāju, — bij Steņģenes pretvārds, lai gan pašas redzēt nevarēja. .
— Nu kod tā tod joa nāks rinda tev, — tā Stērģenieks tāļāk.
tāpat pašam vien rinda paliks, man nepadarīsi vis nekā, — skanēja tas pats domājamais Steņģenes sauciens no drūzmas.
Taī brīdī kāda spēcīga balss kļuva dzirdama no otras malas un iemantoja sapulces vērību. Tur parādījās ne ikkatram pazīstams spēcīgs zaļoksnis un runāja sekoši:
— Ko te klausīties viņu divu savstarpējās strīdēs un saucināšanas draudos. Mums taču vēl svarīgas lietaS, ko apspriest. Bez tam Steņģene ir divkosīgas dabai cilvēks. Pirmāk viņa turējusies bezmantiešu pusē, bet tagad turoties par mantiešiem, kad dabūjusi dzirdēt, ka viņai nevarot būt cerības uz mantas dabūšanu no citiem. Tātad viņa ir tikai savlabuma meklētāja, kas pieslienas, viena alga, šai vai tai stojēvai, kur.katru reizi derīgākas izredzes uz savlabumu. Tāds vēja karogam līdzīgs cilvēks nevar gaidīt no bezmantiešiem nedz aizstāvības, nedz līdzjūtības.
Sapulce saņēma šos vārdus ar piaukšķiēniem.
— Tis labi, tis labi! — Stērģenieks izsaucās. — Nu mun dreizāk pīzaspreidis Azarmuižeiņas Steņģu pusi.