— Rij, nu tad rij un aizrijies ar manu nelaimi un manām asarām! — Steņģene atkliedza un, diktā balsī raudādama, izgāja ārā, smieklu pavadīta.
Priekšējais runātājs, kuru vairāki sāka pazīt par kāda kaimiņu pagasta bezmantiešu vadītāju Gustu Ņurci, ko Vernulis aiziedams bij atstājis tā kā par savu vietnieku, sāka turpināt un pabeigt savu runu, sacīdams;
— Jau šās sapulces iesākuma brīdī ir pieminēts ticis jautājums starp citiem, kas lai tiktu ierīkots baznīcā. Tagad ir rinda izspriest šo svarīgo lietu, jo tiem tā saucamiem dievvārdiem, kuru turpmāk vairs nebūs, nevajadzēs arī nekādas ēkas.
Sapulce atkal saplaukšķināja.
Tad tas vīrs, kas bij teicis pašu pirmo runu un ticis Ieskatīts kā par sapulces vadoni, arī atzina šo priekšlikumu par svarīgu un tūliņ izspriežamu, tālab uzaicināja izteikt domas, ko ierīkot turpmāk baznīcā.
Daži ieteica viņu priekš kādas augstākas skolas, citi priekš amatnieku darbnīcas arī priekš kāzu svinēšanas, priekš teātra, priekš vingrotājiem un izstādēm.
Beidzot runāja atkal Nurcis, ka vajadzīga būšot vienmēr šāda liela telpa priekš tautas sapulcēm tāpat kā šodien un citas tādas neesot, tāpēc lai viņu nosaucot par bezmantiešu namu, kur sanākt, kad vien kam laiks un vaļa, pie grāmatām, pie mūzikas, pie izrādēm un dziesmām, pie runu un dažādu zinātnisku mācību klausīšanās; un, kad noturamas viskopīgas sapulces, tad arī šim nolūkam.
Sis priekšlikums atrada atbalsi vai pie it visiem sapulces dalībniekiem. Tad Nurcis, kā lietas iesācējs, runāja tājāk, sacīdams:
— Bet tāds nams nevar būt tukšs no iztikas, tur vajadzīgs būs dabūt jel kaut ko baudīt, īpaši, kad jādzīvo
kopā Ilgāk, kā tas arvienu būs. Pilsētās tas citādi, kur viss tuvumā un viss pie rokas, kamēr še uz laukiem jāsalasās no tālākas apkārtnes un tad arī ilgāk jāpaliek kopā. Saprotams, ka tāda kopdzīve ar teicamām ierīcībām un derīgiem laika kavēkļiem notiks visvairāk svētdienās, jo darbdienās, īpaši attāļākiem, maz būs iespējams ierasties. Tad nu vajadzīgs būs gādāt visvairāk par to, ka vispirms un vismaz svētdienās iztikas netrūktu, uz ko ierīkojama pilna bufete priekš bezmantiešiem, iesākot gan tik svētdienām. Vēlāk, ja vajadzība rādīs, tad var rīkot arī priekš dažām un, beidzot, vislielā vajadzībā priekš visām dienām.
Sacēlās sapulcē jo lielāka piekrišana ar saucieniem un plaukšķieniem.
— -Taču bezmantiešiem nebūs iespējams ēdienus un dzērienus samaksāt, Nurcis turpināja, — tālab tādai bufetei vajadzīgs būt bezmaksas bufetei, bet — kā jau sacīts — tik priekš bezmantiešiem.
Sacēlās vislielākās piekrišanas gaviles un cits troksnis, un Nurcis sacīja pēdējos, vissvarīgākos vārdus!
— Tur nu celsies tūliņ gan jautājums, no kādām naudām uzturēt tādu bezmaksas bufeti? Uz to jāatbild īsi un noteikti, ka tas gādājams mantieŠu šķirai un, ja viņa to liegtos darīt, tad jāņem no viņas spaidu ceļā, — Nurcis turpināja.
Prieka gaviles negribēja rimties, un no šā brīža Nurcis palika uz pēdām par visiecienītāko bezmantiešu vīru, pazīstamu ikkatram ar uzslavu. Ar izsaucieniem ievēlēta tika komiteja priekš bezmaksas bufetes sarīkošanas bezmantiešiem baznīcā. Vispirmie saucieni priekš komitejas sastāva nāca Nurcim ar Jeti, kurn pēc ilgas reibināšanās ar pīpošanu grauza visu laiku saldumus, pasniegdama tos pa reizei arī saviem apkārtējiem cienītājiem, cik ilgi viņai rokas somiņa iespēja šai ziņā kalpot.
— Nazin vuj taī bupetie bous brendiņš arī par breivu? — Stērģenieks jautāja,
— Vai tad tā nu būtu kāda pilna bupete, kur brandāvīna trūktu? — Remps atbildēja ar pretjautājumu. — To jau tu, Jān, brāl, pats vāri saprast. Tam jau vajaga būt, lai trūkst vai cita visa.
— Tas tiesa, tev tiesa, Andž — Tuluks arī steidzās palīdzēt. — Paraug štie, kad iet biedrības uz zaļumiem un arī sludina pilnu bufeti, tad jau tici droši, ka monopola atradīsies pašā pirmākā vietā. Kā nu bez viņa, lei?
Sarunas drusku apklusa, un kāds vecāks vīrs sāka žēloties, ka saimnieki vispāri tagad laižot pienu caur mašīniem, izsūkdami tādā kārtā tam Visu labumu, ka paliekot tikai mazvērtīga daļa, un ar to tad uzturot saimi, gan sataisīdami biezpienā, kas iznākot tik sauss un ciets kā putraimi, ka birzin birstot. Saī ziņā atsaucās līdzīgi citas balsis arī, tāpat žēlodamās, un izcēlās atkal liels sarunu juceklis, kur nebij nekas izšķirams, bet tik daudz gan varēja nojaust, ka vai visi vēlas atpakaļ senajo piensaimniecības iekārtu ar kraistīšanu, bez separatoriem.
Nu nāca priekšlikums aizliegt visiem laist pienu caur separatoriem, bet tika arī aizrādīts, ka tāda aizlieguma nepildīšot un laidīšot tāpat slepen, kad saimes cilvēku nebūšot klāt. Tad tālāk nāca padomi separatorus visiem atņemt, bet tūliņ cēlās jautājums, kur viņus salikšot un kādai vajadzībai glabāšot, tāpēc esot vislabāk viņus uz pēdām iznicināt, sūtot apkārt ar rungām rokās separatoru sadauzītājus, ar ko šī lieta pabeidzās.
— Lai tīk dūd vin pavēli, ka vojagas sadouzeit, tod rungas sodabeisim paši, — Stērģenieks piedāvājās, un atskanēja vispārīgi smiekli. ~
Kāds no klātesošiem saimniekiem gan tā kā puslīdz nedroši ievaicājās, kur tad celšoties ienākumi, no kā maksāt saimei lielās algas un nodokļus, kad iznīcināšot vienīgos ienākumu devējus.
Uz to tika atbildēts, ka visām algām un saimes stāvoklim pašlaik esot beigas klāt, kur visi būšot vienādi kopdarbos un kopmantā. Tad ierīkošoties, cik labāk vajadzēšot.
Kāds cits no saimniekiem cēla sūdzību, ka otra saimnieka iedzīviete zogot pastāvīgi viņa malku. Bet tur nāca aizbildinājumi, ka to darot no bezmantiešu stāvokļa un Sim saimniekam esot meža daudz, kas uzskatāms no šā laika jau par kopmantu:
— Jā, meža man vairāk gan par dažiem citiem saimniekiem, bet siena samērā ļoti maz. Turpretī manai malkas zaglei siena vairāk, nekā pašai vajaga, un bez tam Viņa nav arī nekāda bezmantiete, jo tura govi, pāra aitu un sivēnu. Tad nu no šā laika būs man tiesība ņemt bez atlīdzības pretī sienu no viņas.
Tur nāca atbilde, ka tas nesaskanot ar apziņu, ja tiktu ļauts ņemt lielākam no mazāks.
— Tad nu man savukārt nāksies meklēt tādu, kas par mani turīgāks, un ņemt sienu no viņa, — sūdzētājs pabeidza. — Jo, kā redzams, mazākai turībai zādzībā tiek atļauta, kad zog vai laupa no turīgākiem jeb lielākiem.
Uz to nenāca viņam vairs nekāda atbilde un laikam nevarēja arī nākt', bet lieta palika, kā bijusi,
Vēl iekustināja gan jautājumus arī par dienestnieku stāvokļa uzlabošanu pie saimniekiem, ka vajagot dabūt par sevi precētiem divu istabu un neprecētiem pa Vienai ar četrpadsmit līniju lampām un pēc astoņām darba stundām aizjūgu pie durvīm, ko izvizināties, — tāpat par algas augstumu un par brīvstundām ēšanas laikos. Bet to visu atlika beidzot pie malas aiz divējādiem cēloņiem.
Pirmkārt — ka šī sapulce jau krietni ieilgusi, un otrkārt — ka pašlaik stāv durvju priekšā zināmās lielās pārgrozības kopmantas un kopdarba ziņā.
Pēc sapulces Jete tūliņ aizsteidzās uz Plīņiem pie saimnieces pasludināt viņai savas tiesības uz Plīņu māju un pieprasīt nomaksāt —ja ne uz pēdām, tad ikkatrā ziņā vienas nedēļas laikā viņai par tekošo gadu visu nomas naudu, kas vēl nemaksāta, skaitot no Jurģiem. Sī ziņa saimniecei bij, kā saprotams, lielākais pārsteigums un traucēklis, jo noma nāca valdībai, kur maksāts par iedzīvoto gadu nebij vēl nekas; naudas rokā arī nekādas, un ienākumi vismaz drīzumā neparedzami. Viņa sāka Jeti lūgt, sacīdama: