— Mīļo jaunkundzīt! Lūdzu, ciešaties kādu laiciņa ar mani, kamēr dabūju ko pārdot no lopiem uz rudeņa pusi.
Bet nāca cletīga atbilde, ka gaidīt nevarot aiz lielām vajadzībām.
Saimniece tomēr vēl mēģināja lūgt, aizrādīdama sekošot
— Jums jau, mīļo jaunkundzīt, nāk alga par darbību pavēlniecībā, un ir pie manis dzīvoklis tikpat kā par brīvu, kad vien jums iepatikās šurp nākt no pavēlniecības. Piepalīdzu cik necik iztikas ziņā un uz priekšu darīšu šai lietā vēl vairāk, tik lūdzu paciesties.
— No tā nieka, kas man ienāk pavēlniecībā, pietiek labi ja priekš tik dārgiem papirosiem un saldumiem, bet kur tad nU viss ftrlz Jāsāk gādāt par rudeņa sezonas rotu, un cik tā atkal nemaksāsi Bet viss jums ari vēl, saimniece, no manis nav izteikts. Ar to mazumu vien es necik tāļu nevaru tikt, man vajadzīga arī drīz nākamā gada noma, apmēram par pāra nedēļām vēlāk…
— Ak Kungs un Dievs! — saimniece izsaucās, plaukstas sasizdama un nenogaidīdama beigu vārda. — Tad man jāput laukā no dzīves. Tad mantība jāizklīdina un jāpaliek nabadzībā.
— Bet es tur nevaru darīt nekā vairāk kā tik gan atlaist ceturto daļu no visas nākamās gada nomas, ja tiek pārējais aizmaksāts nosacītā laikā, un tas ir mans pēdējais vārds, — bij negrozāms Jetes noteikums. — Ir vai nav — nācēju man netrūks arī par pilnu un vēl lielāku nomu. Varu izdot vai rītdien uz nākamu gadu citam. — To sacījusi, Jete iegāja lepni iekšā, kā daždien savā mājā, bet saimniece palika pagalmā stāvot kā apmulsusi, it kā nezinādama, vai soli kur spert vai stāvēt vien uz vietas.
Pavēlniecībā Jete nesa gan lepno sekretērietes vārdu, bet nebij vis tik uzcītīga un vērīga pie darbiem, kā vajadzētu; tik savu aigU gan centās izdabūt arvienu vai uz priekšu. Augura Antons sāka pamazām pret Jeti atdzist un tās vietā raudzīties vairāk uz Briņu Vilmu, kuru bij iepazinis un ievērojis pa mācības laiku. Un, kad Jetei darbi dien no dienas vilkās lēnāk uz priekšu, viņš līdz ar saviem pavēlniecības biedriem nolēma aicināt Vilmu pie rakstīšanas darbiem, kuru, kā iemesla labad tika sacīts, rodoties arvienu vairāk. Un, tā kā Vilmai līdz tam laikam nebij atgadījusies cita vieta, samērīga ar viņas mācībām, tad viņa — lai arī kavēdamās un šaubīdamās — to uzaicinājumu pagaidām pieņēma, īsti jau tāpēc, ka māja viņai nebij tālu no pavēlniecības, kur viņa nevēlējās pa¬likt par naktīm, bet iet ikkatru vakaru pie savējiem. Arēji viņa bij klusa, un izskatījās, ka maz ko vēro par politisko gaitu, iegaumēja un saprata visu smalki. Jete arī drīz sāka atstāt bezmaz visu viņas rokās, paturēdama sev gan¬drīz tik vārdā parakstīšanu, tāpēc vai visi ienākošie raksti gāja caur Vilmas rokām un viņai tādā ceļā- nāca viss zināms.
Briņu Vilma ar Roķēnu Alvīnu bij sirdsdraudzenes jau no pirmskolas laika, tāpat viņas draudzējās arī tālākās skolās joprojām, un beidzot šī draudzība iesakņojās jo dziļi pa viņu mācības laiku ar visiem to ievērojamo dienu piedzīvojumiem. Reti kāda nedēļa pagāja, viņām nesatie¬koties, bet satikās bieži arī vairāk reizēm nedēļā.
5. Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma
Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma atkal gāja ciemā pie Roķēnu Alvīnas. Satiekoties viņām, kā arvienu, bij liels prieks ar straujiem smiekliem par saredzēšanos un draudzības laimi. Pēc pirmās jautrās sarunas un abpusējiem ikdienišķības stāstiem Alvīna ieaicināja viešņu dārzā piesēsties soliņā pie puķu dobēm. Un, kad tas bij noticis, tad sacīja!
— Stāsti nu atkal ko jaunu
— Jā, stāstīt varu gan kaut ko, bet tik tādu, kas atkal ļoti slēpjams, — Vilma atbildēja un paskatījās apkārt, vai tāds lieks nedzird. Un, lai gan bij pārliecinājusies, ka nav neviena cita dzirdētāja kā vien Alvīna, tomēr runāja tik pusbalsī: — Tev, māsiņ, zināms jau no viņas reizes, ka Jete no baznīcā noturētās sapulces dienas ieskata Plīņus par savu īpašumu un pieprasa ļoti strauji no tagadējās saimnieces ne vien Šā iedzīvotā gada, bet arī nākamā gada nomu, ja grib uz priekšu arī to māju valdīt, kur gan atlaiž tad ceturto da|u no nākamā gada nomas, ja pārējo samaksā drīz un pilnā summā. Ja nē, tad izdošot māju tūliņ citam. Saprotams, ka šis uzbrukums iztraucēja nabaga saimnieci līdz izmisumam. Bet tomēr uz dzīvošanu viņa domā, lai arī ar bēdu un nelaimes pilnu sirdi.
Bet par tām starpām ir iegadījies kaut kas neiedomāts un neparedzēts: vecais Laķis iesniedza nupat aizvakar pavēlniecībā augstākas valdības rakstu, kurš apgāž sapulces nolēmumu, ka Plīņu māja piederētu Jetei, jo tādai viena gadījuma sapulcei neesot tiesības rīkoties ar zemes īpašumiem. Bez tam no jauna zemes gabali netikšot nekam vairs apstiprināti par sevi, tāpēc ka mantas un darba vienkopība esot pašlaik jau tuvumā. Jete, Šo rakstu ieraudzīdama, saskaitās kā uguns liesma un būtu droši vien raudzījusi to noslēpt jel tik ilgi, kamēr no iebiedētās Plīņu saimnieces dabūtu naudu savā rokā, ja es viņu nebūtu drīzumā ierakstījusi jau ienākušo rakstu grāmatā zem numura. Bet tomēr viņa paturēja ir tad vel to savā ziņā vien, nelaizdama likt citu Visu ienākušo rakstu sakopojumā, no kā var prast, ka ari vēl tagad viņai domas ir uz šā raksta slēpšanu.
— Bet vai pavēlnieks Augurs nedabūja tā raksta redzēt? — Alvīna taujāja.
— ko nu pavēlnieks tas neievēro nekā! tāpat kā viņa palīgi, —Vilma atteica,, — Jete dara gandrīz viena pati, ko un ķā grib.
Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk:
— Bet nu nelaimīgai Plīņu saimniecei paliek šis priekš viņas tik svarīgais pārgrozījums nezināms, un viņa savās bēdās rīkojas, protams, uz Jetes prasības pildīšanu, lai arī vai jāiznīkst.
— Bet tu jau varēji viņai paklusām paziņot, — Alvīna sacīja.
— Apdomā, māsiņ, tās briesmas, kādām tad es būtu padota — Vilma izsaucās. — Lai arī to darītu, cik slepen varētu, bet aizdomas kristu tūliņ uz mani kā vienīgo šās viņu slēpjamās lietas zinātāju, un tad es tūliņ būtu ikkatrā mutē spiedzene, spiedzene, nodevēja, nodevēja un kā jau tāda tad projām uz briesmu tiesu un stādāma drīz šauteņu galā
— Bet zina to, protams, bez tevis arī Laķis, — tā Alvīna, — un tās paziņojuma aizdomas nevarētu krist vismaz; uz tevi vien.
Laķis rakstu atnesa ar lakas zīmogu slēgtā kuvērā, kas ir zīme ka, saturs nav, vis darīts viņam zināms, kā jau par nedraudzīgu pazīstamam tagadējās valdības iekārai, Vilma; stāstīja. —- Bez tam no Laķa gudrības dziļuma nav vis, gaidāms tāds neapdomības seklums, ka viņš ietu par papaudēju tādā kļūmīgā lietā, kuras, kā domājams, pats vēl skaidri nezina. Līdzjūtība gan spiež tai bēdu pilnai Plīņu saimniecei palīdzēt, bet nevar atrast ce]a, kā to lai izdarām.
Kad Alvīna klusēja, nevarēdama laikam nekāda padoma dot, tad Vilma pa brītiņu uzsāka sarunu turpināt:
— Bet nu nāk vēl pats ļaunākais un varbūt arī pats grūtākais gadījums. Surp nākdama, šorīt satieku Plīņu saimnieci braucam un vedam divas slaucamas govis pie ratiem, un puisēns līdza par dzinēju. Vaicāju viņai: Kurp tad, Plīņu māt, jums vedamas šās govis?» Paceļ viņa savas asarainās acis un bēdu pilno seju, sacīdama: «Ko nu, meitiņ, lai izstāstu! Jābrauc uz Liepleju, tur rītu tirgs, jāpārdod abas labākās govtiņas priekš Jetes palaidnībām. Redzi nu, meitiņ, kādi laiki! Nekur aizstāvības, nekur žēlošanās ceļa.» Pēc tam viņa sāka rūgti raudāt, seju delnām aizklādama. — Saki, māsiņ, — ko tu darītu tādā brīdī, būdama manā vietā?