— Man patiesi nav spējams sacīt, kas tādā gadījumā labāk darāms, — stāstīt nedrīkst, bet līdzjūtība spiež palīdzēt, Alvīna atbildēja domu pilna.
- Un atlikt arī nevar uz vēlāku laiku, jo tad jau govis būs pārdotas un dzīve varbūt pagalam izpostīta, jo saimniece vēl šaubījis, vai tik ar divām govīm vien pietikšot tādai vajadzībai, —" Vilma piebilda un pa labu klusuma bridi uzsāka no jauna
— Bet ko tu sacīsi, māsiņ, vai tu mani ilzbildināsi vai nē, ka es sajutos piespiesta ķerties pie melu līdzekļiem, lai gan ne sevis, bet aplinku palīdzības labā? Es viņai stāstīju, ka rītu Lieplejā tirga nebūšot, jo pamanīta tikusi tai apgabalā lipīga zirgu sērga, laikam vai Sibīrijas mēris, un ka tāpēc tirgs atcelts. Viņa iztrūkās un sāka bēdāties, ka nevarēšot laikā maksājumu pildīt. Es raudzīju mierināt ar to, ka šo pašu nedēju būs šur tur ari citi tirgi uz citām pusēm, lai- gan skaidri,nezināju, kur un kādi. Acumirkļa vajadzība bij tik tāda, ka aizkavētu braukšanu un govju pārdošanu. Nu, ko tu saki uz to?
Man jāsaka, ka tev bijusi istā bridi laba apķērība pareizo padomu dot; — Alvīna atbildēja. — man par sevi jāliecina, ka es vis nespētu tik noteikti apķerties un uztvert šo vienīgo glābšanas ceļu.
— Bet nu nāk jautājums — ko darīt tālāk? Atturēta viņa gan ir no braukšanas uz tirgu, bet gādāšanas rūpju tādēļ jau neatstās, — Vilma turpināja. — Kad tik neiegadās kāds pircējs mājā un nenopirk uz vietas, tāpēc jālūko būtu kaut jel ar kādu iemestu viņu no tāda posta soļa atturēt pavisam, iedrošinot tik uz to, lai Jetes draudu tik visai nebītos, bet lai darītu visu lēnāk, nepostīdama savas dzīves. Tas jāsaka būtu tik tā kā nejauši, kā bez nodoma, tā vien kā ar gadījumu. Saprotams, ka Jete neuzdrošināsies vismaz mākties vēl no jauna viņai virsū, atkārtodama savus draudus. Labi būtu,'māsiņ, ka tu varētu atsūtīt tūliņ šodien savu krustmāti ar kādas vajadzības iemeslu.
— To varēs gan, — Alvīna atbildēja. — Plīņu saimnie-cei ir labs miltu siets, un mums pašlaik maizes milti sijājami, jo samalti sēnalaini.
— Lūko, māsiņ, ierunāties krustmātei par līdzjūtību Plīņu saimniecei nevis ka kādu virslietu, bet tik tā kā iesāņus, — Vilma mācīja. — Tomēr, tā arī gan, ka netiktu piemirsts šis otrais uzdtevums, kurš patiesībā,ir gan ne vien lielākais, bet pats īstenais,, jo miltu sieta: dēļ tu, protams, krustmātes vismaz šodien nesūtītu uz Plīņiem ua varbūt arī nemaz. Tur viņai jāsaka gari sevišķi tik tas, ka liela steigšanās nav vajadzīga un lai gādā lēnām bez iedzīves postīšanas. Un parvisām lietām lai runā tik viesi no sevis, bet pavisam ne tā, it kā kad tu būtu likusi runāt. Man ļoti žēl tā bēdu pilnā cilvēka.
— Man tāpat, — Alvīna nopūzdamās sacīja. — Sapratīšu gan un lūkošu izdarīt, kad krustmāte pārnāks vien no ganiem.
— Bet ir man daža cita lieta ari runājama, kur vēlos, māsiņ, dzirdēt tavas domas un tavu padomu. Esmu gari iestājusies pavēlniecībā kā palīdzētāja sekreterietei, bet man šī vieta nemīl viņas stāvokļa pēc. Sāku nomanīt no Augura uz sevi lielāku vērību Un uzmanību, nekā pēc manas stāvokļa nozīmes tas man pienāktos, par ko, kā rādās, krīt uz mani jau dažs greizs acu uzmetiens no manas priekšnieces Jetes jaunkundzes, kur klāt Augura laipnība;
kas iet pāri manas darbības pienākuma pakāpnim, nav man pavisam patīkama. Saki tad nu, māsiņ, ko tu domā,
vai lai es tur ilgāk palieku vai nē? Man ir cēlušās gandrīz tās domas ar šā mēneša beigām vai pavisam atstāties.
Alvīna, drusku padomājusi, sacīja savu prātus
— Mīļā Vilmai Es gan domātu otrādi, ka tev nebūtu īpaši šaī laika brīdī atstājamies no tās vietas, kurai ir sava nozīme attiecībā uz šā laika valdības rīcību. Arvjenu draudīgāks vien metas viss dzīves gaiss. Dien" no dienas drūmākas vien ziņas nāk no valdības darbiem. Dzird vien pastāvīgi, ka tas un cits godīgs cilvēks apcietināts un aizvests uz briesmu tiesu, kamēr pazīstamie noziedznieki un nelieši ne vien staigā brīvi, bet ir vēl lielu lielie darītāji un pavēļu pildītāji. Kā jau nupat caur tavu turienes kalpošanu ir nākusi iespēja varbūt izglābt nabaga Plīņu saimnieci no izputināšanas, tā var nākt iespēja turpmāk izglābt dažu labu varbūt pat no nāves, tāpēc tava palikšana taī vietā var nākt šim un tam par laimi Tātad tev jāpaliek turpat. -
— To es arī, māsiņ, saprotu gan, ka briesmu dienas nāk un ir jau pat atnākušas, — Vilma domādama runāja.
— Pat Jete, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma rakstu par Plīņu mājas nedabūšanu, dusmās izgrūda ļoti nozīmīgu draudu vārdu riar viņu, sacīdama: «Nu, lai tik pagaida tas vecais kraķlsl» Bet, tūliņ apķerdamās, atkal raudzīja savus draudus mazināt vai pat dzēst.
— Satikos, viņsvētdien pie baznīcas ar sirsnīgo draudzeni Lūru Maju, — Alvīna stāstīja. — Viņa, nabadzīte, ir vienmēr baiļu pilna par savu nākotni, ka sirds paredzot visādas briesmas vien. Tev, Vilma, viņa lika sacīt labdienas.
— Paldies par labdienām. Ticu jau gari, ka viņas stāvoklī pret Jeti mantojuma ziņā viņai var nemierīgs prāts būt, — Vilma uzsāka. — Bet man rādās, ka Jete, līdzko viņai nāktu rokā kāda krietna šķipsna naudas, liktos atpakaļ uz virspilsētu, jo sirdās arvienu par lauku dzīves garlaicību un tukšību, kamēr tUr esot viss citādi; bet tik nav nekad ne graša pie rokas, ar ko aizkļūt uz turieni. Ja jau viņa nozustu vien no Šejienes un ja izdotos viņai pilsētā tikt vēl pie dzīves lepnuma, tad varbūt aizmirstos Plīņi un Majai vairs bēdu nebūtu par viņu.
— Nu, tik daudz Jetei mūžam nebūs, cik vienmēr vajadzēs, tālab arī viņa nemitēsies pavisam pēc Plīņu mājas tiekties, lai vai kur būdama, — Alvīna nopietni runāja.
— Viņas aiziešana būtu gan vēlējama vismaz taī ziņā, ka tad tu nāktu viņas vietā par sektetērieti.
— Nebūtu vis man tad vēl ne tik pa prātam nekā tagad, jo kas tad varētu no valodām apklausīties, ja arī. viņas vietā mani pieņemtu? — Vilma teica pretī. — Neticu arī, ka tas tā notiktu, jo visas lietas jau man nenāk vis zināmas. Viņi, kuri saucas par parti as biedriem, kur pieder bez Augura un Jetes arī vēl pavē nieka palīgi, tura slepenas apspriedes sevišķā, viņiem vien piederošā istabā. Dažreiz esmu dabūjusi dzirdēt jau arī bagātnieces nosaukumu. — Drusku apdomājusies, Vilma sacīja vēl sekošos vārdus: — Lai arī būtu ar visu citu šā vai tā, bet par visām lietām man nekādi nepatīk būt Augura tuvumā un sajust viņa laipnības rādījumus un ka varētu gandrīz izskatīties, it kā kad es viņa tuvuma meklētu.
-— Bet caur to vien tu vari cerēt kaut ko izzināt, kā jau nupat runājām, —Alvīna piezīmēja. — Ja viņš būtu pret tevi vienaldzīgs, tad, protams, tu tādu svarīgu lietu zināt nedabūtu, kāda šī pati par Jeti un Plīņu māju. Tālab paliec vien mierīgi un vēro joprojām.
Te sāka viņām atskanēt no mājas puses rupja, svešāda balss:
— Kas, valns, tī par todu moju, kur navīna cilvāka īkšā? Jaīt raudzeit pār dorzu, kur loikam kādi bous. Tur tā kā dzird vordus.
— Nudien, tas jau Stērģenieks! — Alvīna iesaucās. — Kas, «valns», viņam te "var būt meklējams?
Tūliņ arī parādījās Stērģenieka ielāpainais veids visā plašumā ar šauteni plečos.
— Labreit, jaunkundzes! — viņš pienākdams uzsauca abām jaunavām. — Jums moja pavusam tukša. Na coja līluma īškā. Nāku meklēt jite, kur dzirdu runājam.
— Jā, svētdienas diena, visi izklīduši pa vaļai, — Alvīna atbildēja. — Tēvs ar māti ciemā, krustmāte ganos, un nezin kur citi katrs. Vai jums kāda vajadzība?
— Mun vajadzeigs zināt, vui jite navaid bejs šūdīn va-cais Laķis? — Stērģenieks taujāja.