— Viņš ir gan šorīt laikam bijis pie tēva aprunāties par darbiem, kamēr tēvs vēl bij mājā, un pēc tam aizgājis.
— A nazin uz kurini? — Stērģenieks vaicāja tāļāk.
— Laikam … laikam uz Bungžu muižas pusi, — Alvīna, drusku kavēdamās, atteica. — Bet kāda jums vajadzība viņu tik cieši mēklēt?
— Ir aša pavēle ņemt viņu tūliņ cīši un stīpt uz soda tīsu, bat pogana navar nūstapt, — Stērģenieks, uz aiziešanu pagriezdamies, atteica un pēc tam atsveicinājies izgāja no darza, .
Alvīna pagājās viņam pakaļ līdz dārza sētai pavērties uz pagalmu un atnākusi sacīja Vilmai ļoti aizkustinātā balsī:
— Kā tad! Pagalmā Tuluks un Ramps arī ar steberēm plecos. Vismaz pagaidām labi tas, ka viņi aizlīgo uz Bungžu muižas, pusi, kamēr krusttēvs Laķis ir aizgājis pavisam otrādā virzienā. Par laimi, es pie laika vēl apķēros uz tutieni, sacīt.
— Jā, nākdama es Laķi redzēju ejam pa Ezermuižiņas . ceļu, varbūt arī uz baznīcu, — Vilma atsaucās.
— Tas tad labi gan, — Alvīna apliecināja un tad runāta joprojām ar lielu uztrauktību: — Tad redzi nu, Vilma mīļā, ka briesmu laiki mums ne vien gaidāmi; bet jau klāti , Un, kad šitādu vecu goda cilvēku nezin par ko grib tiesāt, kuram tad vairs drošība palikt netiesātam jeb, pareizāk sakot, nenotiesātam?
— Protams, ka šobrīd tā ir, kur valda varas nesēju iegriba, bet ne likumi, — Vilma piebalsoja. — Bet-man nupat nāk prātā, ka tam vajaga būt Jetes ļaunuma panākumam, lai dabūtu reiz viņu pilnīgi sev nost no ceļa, pastāvīgi cenšoties uz Plīņu mājas dabūšanu. Drīz pēc tam, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma raksti^, viņa ieslēdzās viena pati telefona istabā un runāja slepen ilgu laiku, nelaizdama iekšā pat pavēlnieka Augura. Skaidra lieta, ka cits nekas viņai nevarēja būt tik visai slēpjams un tik ilgi runājanis. Rakstu ceļā šī pavēle tik ātri arī nebūtu pavisam izdabūjama. Bez tam viņa ir centusies izdarīt tā, ka lai domas neķristu uz viņu, kad nepaliek nekur nekāda rakstu zīme pakaļ no viņas. Bet tu jau, māsiņ, to sapratīsi, ka es tik tev vienai drīkstu šādas domas sacīt, jo viņai, kā rādās, ir liela iespēja augstākās vietās savu gribu izvest cauri.
Vari paļauties, ka to sapratīšu gan un varēšu arī, — tā atkal Alvīna. — Bet saki nu, Vilma mīļā, — vai un ko mēs šaī lietā lai darām? Uz to jau gan nekādi nevar domāt, ka krusttēvu Laķi pavisam varētu izglābt no apcietināšanas, bet varbūt tik klusām paziņot, lai viņš zina, kas gaidams, un var-sagatavoties uz to?
— Tas domājams gan, — Vilma apstiprināja. Bēgt jau viņš nebēgs aiz savas kareiviskās lepnuma apziņas vien. Un kur tāds nabaga cilvēks lai glābtos, būdams bez nekādiem liekiem dzīves līdzekļiem, kā tik no rokas mutē, un arī bez nekāda radeniecības palīga? Var tikai būt, ka viņš pasteidz kaut ko padarīt un pakārtot savu, aizgādības meitu lietā, satikties vismaz vēl ar Maju un to pamierināt.
— Ak bēdu bēdas! — Alvīna izsaucās. — Māja gan ņems vai galu, par viņu raudādama, kur vecais krusttēvs viņai par visu, visu tik nteizsaķāmi mīļš un dārgs. Bet kur un kādā ceļā lai viņam šo bēdu ziņu piesūtām?
— Man ir domas, uz māju ejot, ņemt drusku līkumu un iegriezties pie Ruķīšu Idas, lai viņa aiziet uz Ezermuīžiņu un pasaka vismaz Augura mātei, kādās briesmas viņas draugam tuvumā, ja paša tur negadītos. Viņa gan tad sapratīs, ko darīt, Ida ir ari taou uzticama mutes turētāja, Vilma steidzīgi runāja. — Un tev, māsiņ, nav tik jāaizmirst Plīņu saimnieces glābšana. — To sacījusi, Vilma uz ātru aiziešanu ķēra rokā savu lakatu, ko bij nolikusi pie puķēm uz sola, un sāka no Alvīnas atvadīties.
— Kā man žēl, Vilma mīļā, ka šī satikšanās tik negaidot izjūk! — Alvīna izsaucās. — šodien mēs varētu palikt kopā līdz pašam vakaram — abām vaļīgi, dziedāt mācīšanās arī nav. Kaut tik šis posta traucēklis neuznāktu!
— Labāk, māsiņ, taču, ka viņš uznāca, nekā kad paietu garām, — Vilma izteicās mazāk satricinātā prātā. — Tagad caur šo nejaušo gadījumu varam Jel kaut kam vēl bēdās j€ļl ko palīdzēt, bet citādi vis nevarētu. Mums var nākt vēl šis tas, kur palīdzības un glābšanas ziņā vajadzīga būs mierīga noņēmība .Jaunavas abas — kā iztraucētas stirniņas — izgāja kopā no dārza un pagalmā galīgi izšķīrās. Alvīna solījās iet tūliņ uz ganiem un palikt līdz mājā dzīšanai krustmātes vietā, lai viņa labāk tūliņ ejot pie Plīņu saimnieces. Tā viņas, vēl atskatīdamās un lakatiņus pavēcinādamas, aizsteidzās uz savu pusi katra.
6. Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums
Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums nopietni nospiestas sajūtlbas izskatā un atrada Augura māti noraudājušos. Rādījās, ka viņiem bij vienkopības raizes un bēdas un ka viņi to savstarpēji paši saprata, tālab pēc sasveicināšanās labu brīdi sarunas nespēja'iesākties.
Pēdīgi Linums lēnām uzsāka runāti
Jūs, Augura māt, laikam varēsat gan viegli uzminēt manas nākšanas cēloni pie jums, ka abi esam skumjās par mūsu cienījamā, drauga likteni .
Noprotu jau gan, —- Augura māte atbildēja, acu nepaceldama. — Vai Viņš jau aizvests?
— Jā, šorīt aizveda, un es pašlaik pēc tam no turienes nāku.
— Vai viņš nebij visai skumīgs un nobēdājies? — Augura māte taujāja.
— Nevis, — Linums atbildēja. — Viņš paturēja savu ierasto cienības sajūtību, lai gan nakts bijusi jāpavada cietumā. Nelika trūkt pat savas pazīstamās zobgalības. Tā, paveidam, kad aizvedēji prātoja, vai rokas siet vai nē, viņš sacīja: «Kur jūs ņemsat tik stipras virves, kas man nebūs saraujamas kā Zimsānam?»
— Un kas tie vedēji tādi bij un vai braukšus veda? — Augura māte vaicāja tāļāk.
— Tie paši zināmie trīs plenči — aizsargi, kā viņus pa jaunam sauc, un braukšus gan: Tuluks ar Rempi abpušāl^ ratos un sStērģenieks jāšus pakaļ.
— Vai tad rokas arī sēja? — Augura māte bēdīgi turpināja taujāt.
— Beidzot netika vis sietas, — bij Linuma atbilde. — «Kur nu, vainu,- viņš bāgs? Mems vusim šautenes. Ja jou bēdzējs boutu, tad bāgtu agroāk. Zināt jou loikam da-bija pī laika,» Stērģenieks mierināja citus.
— Kaut jel tiktu zināms, kādu vainu tie necilvēki viņam liek? Augura māte, seju noslaucīdama, runāja. — Ne viņš ir viņiem pretinieks, ne viņu varas apskaudējs tikai vecs, godīgs nabaga strādnieks.
— Vai viņi daudz ko vaicā? - Linums atteica. — Tiem diezgan, kad tik nomana, kurš nav ar viņiem pilnam vienis pratis. Bez tam tie, kas tur tāļāk un augstāk, — tie īstie tiesātāji jeb notiesātāji — nemēdz vis zetnākiem darītājiem apcietināšanas cēloņūs sacīt, tie pavēl tik darīt. Bet taču ticu, ka Laķa krusttēvs, kā mierīgs bezmantietis, notiesāts netiks, jo', kā rādās, apsūdzība pamatojas tik uz sav-labuma lietu. Skaidri noprotams, ka apvainojums ir nācis no Jetes, kurai viņš ir kā skabarga; acī ar savām aizgādniecības meitām pie Plīņu mājas dabūšanas, lai arī tagad — protams, tik uz kādu laiku — ir apturētas zemes īpašuma tiesības un uzspiests kopmantas stāvoklis.
— Vēl jau gan, nabags, pirms apcietināšanas bij pasteidzies kaut ko no jauna parūpēties par abām aizgādniecības meitām, kad nezin caur kādu labsirdības gādību bij iepriekš dabūjis zināt par savām dzīves briesmām, negribēdams tomēr no tām ne soli izvairīties, — Augura māte sērīgi stāstīja. — Vecākā meita Maja, kura jau pilnīgi saprot viņa aizgādības un lielo, tēvišķas mīlestībās pilno nozīmi, mirkst — nabaga bērns — vienās bēdu asarās; kad ticis zināms, kāda nelaime nāks pār viņas tik ļoti mīlamo, veco krusttēvu.