— Bet nu mūsu tuvākais pienākums ir gādāt par drauga atsvabināšanu, un Šis jautājums ir īstenais manis atvedējs pie jums, — ar šiem vārdiem Linums griezās pie šā brīža īstenā nākšanas cēloņa. — Jādomā jau nu gan, kā es sacīju, ka par viņa notiesāšanu ko bīties nebūtu, lai arī, kā noprotams, viņš tādā ziņā ir ticis iesūdzēts, bet bež atsvabināšanas gādājuma viņu Var noturēt apcietinātu nezin cik ilgi, kamēr caur iespējīgu gādību var cerēt dabūt viņu drīz atpakaļ.
— Ļoti labi gan, ka esat uz to domājuši; bet ko lai es tur varētu iespēt? — Augura māte sērīgi Vaicāja.
— Bet man liekas, ka jus.esat ja tik pavisam ne vienīgā, ka§ var taī lietā ko iespēt, un taisni tādēļ esmu ieradies tagad pie jums, — tā atkal Linums.
— Tavu brīnumu! —- Augura māte izsaucās., — Ko tad gan lai es tik grūtā lietā iespētu?
— īpaši jūs sevī gan nē, bet caur jūsu aizgādību varbūt cits, — Linums skaidroja. ~ Jūsu dēla dēls ir ~še pavēlnieks vietējībā, no kurienes izgājusi apsūdzība. Viņam, kā protams, nāksies šo to atbildēt uz dažiem pieprasījumiem un dot liecību. Jūs viņam esat vairāk nekā māte vien un vienīgā dvēsele no tuvākas radniecības, turklāt īstenā audzinātāja un gādnieks.
Augura māte, par šiem Linuma vārdiem brītiņu padomājusi, atbildēja:
— Tik daudz jau nu gan varu sacīt, ka līdz šim viņš manus vārdus ir vērojis un turējis mani laikam mīļu, kā no mazām dienām pieradinājies; bet nav arī liedzams, ka bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī, kas viss kopā ir darījis man grūtu sirdi. Skolās nepabeigušu, viņu šaī amatā ir ielikuši, bet nezin vai tik spēj to cienīgi valdīt? Var nu būt, ka savu seklumu sāks pamaz atzīt un "mesties nopietni prātīgāks, par ko man līdz šim vēl nekas nav bijis novērojams, jo reti kad nāk uz māju, turpat vien dzīvodams, tāpēc nevaru solīt vai caur viņu tiks kas panākts, lai gan par nabaga Laķi esmu nobēdājusies lūdza jums un citiem viņa draugiem. Tomēr darīt gribu pēc jūsu padoma, jo — kā jau sacīju — mana sirds runā tur līdza citām līdzcietīgām sirdīm.
— Lai arī būtu bijušas dažas varbūt jaunības viegluma vai paviršības zīmes zināmas še mājā starp savējiem, bet tālākās vietās, kā, paveidam, šaī gadījumā pie soda tiesas, tas viss neņāk nekādā svarā, un nav arī tur no tā pat nekas zināms, bet nozīme paliek tik tam, kādu atsauksmi dod kaut kuras valdības iestādes priekšstāvis, — Linums izskaidroja un par brītiņu turpināja vēclass="underline" — Patiesību par krusttēvu Laķi liecinot, nevar arī celties nekādas grūtības nevienam, kas tik vien viņu pazīst, jo viņš ir īstens goda cilvēks, kas nekam ļauna nedz darījis, nedz vēlējis, bet pie patiesības turējies un taisnību vērojis darbos, kā vārdos viņš ir kalpojis godam ilgus gadus kara klausībā un atrodas tagad dziļa vecuma gados līdz beigām īstena bezmantieša stāvoklī, pelnīdams kā algādzis joprojām sev iztiku un izaudzinājis turklāt vēl divas viņam aizbildnības ziņā uzticētas radu meitenes, sākot no viņu mazākās mazatnes. Ja viņš, ikkatram dzīves virzienam nav līdzgājējs, tad tādēļ nav vis citu virzienu nīdētājs, bet tik sava par labu atzīta virziena jeb ceļa staigātājs. Protams,, ka iesūdzēts viņš ir aiz personīga naida un aiz ļaunas, netaisnas atziņas pēc savlabuma.
— Jā, bet viņš, tas mans muļķa puika, jau nepratīs tā gaiši izlikt Laķa īpašību, kā jūs to varat, varbūt arī īsti negribēs, — Augura māte iebilda. —* Labāk būtu, ka jūs paši to tā uzrakstītu, kā sacījāt, tad es viņam to taču varētu iedot.
Uz to Linums atbildēja tik pa labu brīdi, kad bij padomājis? ,
— Mani raksti būs pavēlniecībā pazīstami, un man nepatiktos vis tos tur rādīt, jo tad tiks domāts, ka es rakstījis aiz lielas draudzības Un sastāstījis Laķa krletnumus un godīgumu, vairāk, nekā var būt. Bez tam paredzu, ka man pašam arī Laķa liktenis var nākt un ka tas nestāv vairs visai tāļu, un man tad vaļā tikt nāksies nevis grūtāk vien par Laķi, bet varbūt pavisam neiespējams, kur tad šāds mans rakstīts liecības raksts arī kritīs svaru kausā uz manis pazudināšanu.
— Ak Dievs, kāda otrāda briesmīga taisnība sāk celties pasaulē! - Augura māte nopūzdamās izsaucās.Kas vien patiesīgāki, krietnāki un prātīgāki cilvēki, tiem jātiek vārdzinātiem un nogalinātiem. Kādiem tad nu vajadzēs būt
nākamiem laikiem, kad izdeldēs visu, kas labs, derīgs un godīgs?
— Tur netiek vaicāts par neko citu kā tik par to, lai ar brīvības, ar tiesību un labklājības solījumiem dabūtu ļaužu pulkus savā varā kāds mazs vadoņu skaits un pēc tos ar ieroču spēku spiestu klausīt viņu savlabuma gribai un kalpināt, nerunājot vēlāk vairs nekā par brīvību un citiem augstiem labumiem, — Linums runāja, izplēsdams no kabatas grāmatiņas kādu tukšu lapu un griezdamies pēc tam pie Augura mātes sekošiem vārdiem:
— Es rakstīšu gan, bet ar to norunu, ka jūs, Augura māt, saucat no manas lapiņas priekšā un pēc tam lapiņu sadedzināta
- Bet es jau nevarēšu salasīt Augura māte bažījās.
— Es rakstīšu rupji.em burtiem un tik skaidri, ka jums nenāksies grūti ar brilles palīgu saredzēt, — Brencis paskaidroja. — Ja vienā lapiņā nesaies, tad ņemšu vēl otru klāt. — To sacījis un zīmuli izvilcis, viņš sāka uz galdiņa rakstīt. - -
Atstādama Linumu rakstām, Augura māte izgāja ārā un atgriezās tik pēc laba brīža, kad Linums bij jau rakstīt pabeidzis un, savu rakstījumu klusām pārlasīdams, to šur tur viegli izlaboja. Taī brīdī Augura māte nāca atpakaļ un, tikko slieksni pārkāpusi, sāka stāstīt:
— Atkal, Brenc, jauna bēdu ziņa! Mana pušelniece Steņģa māte nupat atnākusi no pavēlniecības un stāsta, ka tūliņ iesākšoties mantas atņemšana saimniekiem. Atstāšot tik pa vienai govij, pa vienam zirgam — un citu visu nost, . pat darba rīkus un drēbes, kas vairāk nekā kuram mugurā. To viņlaik iztikai atstāto labības mazumiņu samazināšot vēl līdz pusei un tad sākšot dzīt visus kopdarbā, īpaši pie kara laikos papostīto muižu atjaunošanas. Lielā Bungžu muižā vien vajadzīgs esot ap simts govu un ari liets skaits strādnieku pie zemes darbiem un pie ēku atjaunošanas.
Beigās pasmiedamās viņa piebilda vēl sekoši
— Steņģa māte agrāk dedzīgi kāroja pēc visas Ezermui-žiņas, bet nu būtu ļoti laimīga, kad varētu paturēt tik savu daļu un savu mantību bet nu pagaļam visiem viss. Jā, Dievs zin no kā dzīvosim, īpaši mēs, kas esam vēl no vecās paaudzes, kad visu noņems, kas sūri grūti ietaupīts?
— Solīt viņi gan sola vecuma iztiku, bet kur tā celsies, kad paši strādnieki nebūs uzturami no kopdarba peļņas, kā jau sāk pierādīties, — Linums drūmīgi atbildēja un tad, pierakstītās pāra lapiņas paņemdams, sacija še nu ir tas, ko jūs, Augura māt, vēlējāties no manis, Es vēl izlasīšu jums priekšā.
Pēc izlasīšanas Augura māte, uzlikusi brilli, lūkoja lasīt pati un drīz pārliecinājās, ka varēšot gan.
— Bet kā lai es satiekos ar savu Antonu šās lietas labad? — viņa, lapiņas turēdama, prātoja. — Turp iet uz pavēlniecību man nekādi netiktos, visvairāk jau Jetes pēc,
— Jums jāpaaicina viņš šurp pie sevis, kur lai noraksta visā klusumā, — Linums pamācīja uzceldamies. — Aizsūtāt vienu no savām meitām ar ziņu, ka viņš jums ļoti vajadzīgs, lai nekavējas nākt Man gan būtu puslīdz pa cejam pie viņa pavēlniecībā iegriezties, bet jums arī saprotams, ka man nekrīt to darīt taī pašā ziņā, kā jau runājām.