— Tas tiesa, to saprotu arī, — Augura māte teica šķiroties.
Uz galīgu atvadīšanos Augura mātei roku sniegdams, Linums viņai sacīja:
« — Var viegli šaī briesmu un varmācības laikā gadīties, ka vairs neredzamies, jo es par savu brīvību un dzīvību neesmu drošībā nevienu stundu. Ja nu tā notiek, AugUra māti ka es ar veco draugu Laķi vairs netiekos, tad sakiet jūs viņam no manis pēdējās ardievas un saldiniet pēc iespējas viņa tik ļoti rūgtās beigu dienas. Ar Dievu!
To sacījis, Linums veikli un vingri izgāja, bet Augura māte, ?bām rokām sev seju aizsegusi, atkrita krēslā. , Augura Antons, lai prāta un mācību ziņā kāds būdams, bet savai tēva mātei viņš bij un palika visai pieķērīgs un viņas prāta darītājs ar bērnišķu uzļāvību, apzinādamies esot vienīgi viņas audzināts un mācīts pēc abu vecāku agrās nāves
Ari Šoreiz viņš paklausīja ātri vecai māmiņai un drīz ieradās pie viņas Ezermuižiņā.
— Kādēļ, dēls, jūs esat apcietinājuši un aizsūtījuši Laķa krusttēvu? — tā Augura māte drīz viņam vaicāja.
— Pēc soda tiesas pavēles, — Antons atbildēja.
— Bet kāds slepkava tad viņš ir, ka ar varu jāved projām, kamēr daži zagļi un blēži dzīvo bez bēdas? — Augura māte turpināja ar rūgtumu.
— Valdības pretinieki tiek tiesāti bārgāk nekā zagļi un blēži.
— Un kur tad viņš valdībai pretojies vai neklausījis? —-tā atkal Augura māte.
— Kad izsaka vien kādus nemiera vārdus …
— Un kur tad viņš tādus izsacījis?
— Kas var to zināt, ļo mums tik pavēl to un to darīt,— Antons atbildēja, skatīdamies laukā pa logu.
— Bet vai tad no jums, no tās pavēlniecības, ķā jūs tur tiekat saukti, nemaz nekādu liecību neprasa? — Augura māte pētīdama sniedzās dziļāk.
— Nupat jau prasīts ir gan.
— Un kādu liecību tad jūs dosat?
— Nevar vēl zināt, kādu nospriedīs.
— Vai tad vēl pavisam kas spriežams arī par tik godīgu cilvēku un vecu goda pulka kareivu? — tā Augura māte uzstāja. Viņš ir dažus aizkaitinājis un mani arī priekšpēdējā sapulcē zobojis, kad es uzstājos ar nopietnu runu par cilvēces nākotni, paskaidrot gribēdams, kā turpmāk būs; — Antons atteica,: iepīpodams papirosu, izvilcis to no spīdīga maksta.
— Tici, dēls, droši ja viņš tevi arī ir pazobojis, tad zobojums ir bijis pelnīts un vajadzīgs. Viņam visi dzīves uzskati ir noskaidrojušies kā zvaigžņainas debesis skaidrā naktī,: kamēr tev vēl viss tiņājas pa paviršības dūmakām, — Augura māte runāja arvienu jūsmīgāk. — Protams gan, ka viņš šādai rīcībai draudzīgs nevar būt, kādu jūs, jaunie, slavējat un viņai kalpojat. Vai kurmēr kāds gaiša prāta cilvēks var ticēt, ka šāda varmācīga valdība varēs ilgi pastāvēt? Vai-cilveki ilgi cietīs tādu patvarības un netaisnības jūgu,; kāds tagad viņus sāk spiest? Sāda negantība var-tik kādu laiku turpināties un visu labklājību izpostīt, bet it nekā laba dibināt un atnest.
— Klausīt piespiedīs ar spēku, — Antons pusnedroši iebilda. Pietrūks spēka ari, jo tas drīz saies pretpusē, — Augura māte pārliecinoši runāja. —Lai nu tas arī būtu kā būdams, bet laiks drīzumā rādīs to, kam jānāk un kās nāks. Tikai, dēls, apsoli man droši un skaidri, ka darīsi visu, ko vien iespēsi; priekš krusttēva Laķa drīzas atsvabināšanas.
— Apsolīt es nekā nevaru …
— Vari gan, un jāapsola tev ir!— tā Augura māte joprojām ar pieaugošu sirds iekustinājumu. — Neņem par
spriedējiem tādus klāt, kas ir krusttēva Laķa pazudinātāji, kā laikam Jetes jaunkundze, kura to dara sava labuma pēc uz Pllņu mājas dabūšanu …
— Jetei ari viņš ir daudz aizriebis ar saviem skarbiem vārdiem par viņu, — Antons teica starpā.
—Tik skarbu vārdu viņš vēl pavisam Jetei nav sacījis,^ kādu viņai vajadzētu, — tā Augura māte.pretī. — Ja būtu i vien, kas saka vēl skarbāk, tad varbūt labotos. Bet aiz-; mirsti, dēls, pats arī savu pazobojumu, ja kāds ir bijis, un apsoli man visu, ko es saku.
— Vēl nevaru solīt…
— Vari gan, un tev jāapsola, vai arī, ja nē, — tad zini, ka tu caur to būtu manas nāves cēloņa nesējs. Krusttēvs Laķis ir mans laika biedris un jaunības draugs. Es pazīstu viņa sirds krietnumu un prāta gaišumu ar goda tikumiem. Viņš tikai nav aplamu bezprātības ceļu gājējs un Jaunu mācību ieredzētājs. Tāpēc saki, dēls, noteikti, ka darīsi visu, ko vien iespēsi, priekš krusttēva Laķa nekavējama atsvabinājuma, vai arī tu vēlies manu nāvi!
Pēdējos vārdus sacīdama, viņa saķēra cieti Antona roku it kā uz promnelaišanu, kamēr nav devis apsolījuma. Antons nomanīja, ka viņas roka strauji drebēja, un no tā ,lika sajust pats tādu kā savādu bailību, kas pamudināja viņu uz apsolīšanos, ko arī tūliņ darīja:
kad jau nu tev mans solījums tik ļoti vajadzīgs, tad ar tādu dodu.
Nu tad ņem tur no skapja papīru un sēsties še rakstīt tā kā es saukšu priekšā un tā, ka šo pašu rakstījumu vari tūliņ no pavēlniecības aizsūtīt, nedodot viņa pavisam īpaši sekretērietes rokās, nedz ari kādu citu līdzzinātāju.
Antons klusi paklausīja un rakstīja visu tā, kā tēvmāte viņam sauca priekšā, pats tur nekā klāt nelikdams, nedz atraudams vai grozīdams, jo viņš jutās par visām lietām laimīgs, tai ziņā, ka liecības raksts nebij jāgudro pašam.
Kad bij rakstīt pabeidzis un norakstu dikti izlasījis, kā tēvmāte to vēlējās, gribēdama pārliecināties, vai pareizi uzraķstīts, un kad dzirdēja visu esam, kā vajaga, tad beidzot sacīja;
— Sūti nu, dēls, šādu projām ar savu amata parakstu, paturēdams stipri vērā to, ka solījumu pildīšana ir ikkatra cilvēka augsts goda pienākums.
7. Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte
Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties, mācītāja vecā krustmāte iegāja pie viņa, ziņodama,ka: — Divi tādi savādi, sveši puisieši esot atbraukuši, un viņiem ļoti vajagot pie tevis tikt. Vai lai laižu?
— Laid, lai viņi nāk, — mācītājs, atbildējaj iededzinādams lampā uguni.
Svešie ienākuši sāka drusku vairāk atklāt savas sejas, un mācītājs, brīnumu pilns, viņos skatījās beidzot izsaukdamies: —Kāda neiedomājama parādībai Patiesi Vilma un Alvīna! Uz kādu masku balli tad jūs, meitas? — Bet, ievērodams jaunavu sejās iztraucējuma zīmes, sāka sajust nopietnību un sacīja :
— Jūs, mīļie bērni, esat izbailēs. Vai kas noticis?
Vilma apskatījās, vai duris aiz viņām cieti, un tad
iesāka, bet tomēr tik pusbalsī:
— Tikai jūsu priekšā, mācītāja kungs, mēs drīkstam rādīties, kas esam, bet visu citu priekšā jārādās par svešiem vīriešiem. Es esmu brāļa drēbēs…
— Man tēva mētelis virsū un cepure, Alvīna teica starpā. — Jā, izbailēs mēs esam gan, mācītāja kungs, par jums un gribētu būt par jūsu glābējām …
—- Jums, mācītāja kungs, ir apcietināšanas briesmas tuvu klāt, — Vilma ziņoja joprojām pusbalsī un bailēs.
— Un mēs uzņemtos kaut uz kurieni par nakti jūs aizvest, — Alvīna vēstīja savukārt arī paklusu un kā steidzībā. Šonakt ir pēdējais laiks — ritu jau par, vēlu, — tā atkal Vilma ar dziļu nemieru.
— Mums ir uz to viegls un veikls pajūgs, kad tik jūs noteicat, uz kuru pusi laist, — Alvīna steidzās stāstīt, kā mudinadama doties ceļā.
Tā abas sirsnīgās jaunavas centās viena par otru ieteikt mācītājam glābšanos un aicināt uz braukšanu. Viņam, to dzirdot, pirmā brīdī pārlaidās bālums pār seju, bet tad viņš raudzīja atkal saņemties un rādīt mierīgu prātu, runādams . . — Es, dziļi kustināts, jums pateicos, mīļās meitas, par jūsu līdzjūtības sirsnību, jo tā palīdzēs vieglināt man manas paredzamās briesmīgās ciešanas, apzinoties, ka ir taču arī sirdis, kas grib tik mīļi mani no ļaunas varas glābt, uz ko taisījies gan esmu, nojauzdams, ka garām tā neies, bet ne vēl domājis to tik drīz nākam, tomēr jūsu tik labi apdomātā glābšanās sagatavojuma pieņemt nevaru, jo man jāiet šis ciešanu un varbūt arī moku pilnais nāves ceļš.