— Bet kādēļ jums tīši jāpaliek nelaimē kad vēl varat tikt glābti? - Alvīna nemierīgi vaicāja.
— Vēl ir laikā brīdis, kur glābšanās iespējama caur izbēgšanu, bet arī pats pēdējais tāds, —- Vilma arī atgādināja, tikpat uztraukta būdama.
— Manas mīļās jaunavas! Man pietrūkst vārdu jums pienācīgi pateikties par jūsu tik grūti sagatavojamo glābšanās ceļu,mācītājs atkal uzsāka ar smagi nospiestu sirdi, —bet es nedrīkstu aizmirst, ka mūsu lielais krusta nāves un citu negantu moku cietējs arī gan varēja izbēgt un glābties, bet viņš palika pacietīgs «līdz nāvei, līdz krusta nāvei», kā arī man pienākas apliecināt, pat ar dzīvību, to, ko esmu sludinājis.
— Bet citi mācītāji taču ir steigušies glābties, — tā Vilma.
— Saucienes mācītājs arī jau no viņnedēļas esot projām, — atkal Alvīna. -
Tā abas jaunavas, savstarpēji mainīdamās, pūlējās vēl pierunāt savu mācītāju uz glābšanos. Bet viņš uz to atbildējat r
— Ir tiesa, mīļās meitas, ka citi no maniem amata brāļiem ir glābušies, kuriem dzīves apstākļi to aizbildina, bet man jāpaliek stāvot un gaidot, kas nāks un kas notiks. Labi jel tas, ka šo dzīves negaisu dabūju no jums vēl drusku pie laika zināt, ka varu cik necik nokārtot savus darbus un pienākumus. Ja varat, tad paziņojat baznīcas priekšniekam, lai paņem no šejienes glabāšanā draudzes grāmatas, ja manis vairs mājā neatrod, — Bet kā lai es apmierinu savu nabaga krustmāti, kura par mani rūpējas ar visu sirdi? Kādu apgādību lai;atstāju viņai un tiem diviem trūcīgiem, arī veciem cilvēkiem, kas manā pajumtē un ieraduši jel pa daļai dabūt no manis uzturu?
Sos pēdējos vārdus mācītājs runāja pie sevis, it kā kad domātos esot viens pats.
Abas jaunavas, bēdīgi pārliecinājušās, ka nebūs iespējams pierunāt savu no nesenā mācības laika sirsnīgā bērnišķībā iemīlēto un iecienīto mācītāju uz glābšanos, asaras slaucīdamas, sāka taisīties uz iešanu, ģīmjus atkal pa daļai aizsegdamas. Šķiršanās brīdis bij dziļi aizkustinošs. Viņas nespēja asaru valdīt, un mācītājs tik ar grūtību noturējās, raudzīdams pat vēl viņas mierināt ar cerību uz laiku labošanos. Bet, līdzko jaunavas bij izgājušas, tad viņš sašļuka ceļoS pie galda, Izsaukdamies!
— Kungs, ja šis biķeris… Tomēr ne mans prāts l…
Negribēdams satraucēt jau vakarā zināmos savus trīs līdzmājniekus ar šo saņemto briesmu ziņu, mācītājs patu
rēja to līdz ritam vēl pie sevis, lai viņi, šaī naktī dabū vēl maigu miegu, bet pats nedabūja gandrīz pavisam iemigt, gan kārtodams draudzes grāmatas un dažādus citus rakstus, gan arī nevarēdams miegā gulēt, jo, līdzko gāja acis cieti, tā jātrūkstas bij augšā no šausmīgiem sapņiem, tāpēc rītā viņš nejuta spirgtuma, bet nogurumu.
Un, kad beidzot gaidāmā briesmu patiesība līdzmajniekiem reiz bij jāstāsta, tad sirds sažņaudzās no tām raudām un žēlabām, kādas tur atskanēja. Nelaimīgā krustmāte iekrita gultā krampju sarautiem locekļiem,, dikti vaimanādama gan aiz lielām bēdām» gan aiz grūtām miesas sāpēm, kas viņai cēlās lielu bēdu uztraukumā. Veco, nespēcīgo piedzīvotāju pāriņa plūda asarām savā kaktiņā un gauži šņukstēja, bet palīdzēt mācītājs nevarēja.nekam nekā, kas spieda viņa novārgušo sirdi otrtik līdz ar briesmām un bailēm par sevi pašu.
Desmitā rīta stundā ieradās pie mācītāja visi trīs zināmie apsargi ar šautenēm plecos. Kamēr drēbju aplasīšana iesākusies un nodota viņu varā, tikmēr viņi bij redzami apģērbušies kā bagātnieki. Lai gan laiks stāvēja vēl diezgan silts, bet Tulukam bij jau pat brangs kažoks mugurā, Stērģeniekam jauns mētelis un-Rempam tāpat. Daži, kas viņu jaunos apģērbus ievērojuši, zināja stāstīt, ka tie bieži mainoties — nākot arvien citi, bet, kur paliekot priekšējie, par to ikkurš nozīmīgi, bet arī saprotami tik pasmējās. Un, ja kas ko sacīja, tad sacīja tikai to, ka saglabāti jau gan netiekot. .
No šā paša brīža, kad parādījās mājā apsargi, mācītājs nožēlojami, sajuta brīvību esam pagalam, un viņš kā manīt nomanīja, ka visur viņam seko aizsargu acis, turklāt vēl ar aizdomību un neuzticību. Kad vien viņš kur pagriezās kaut ko paņemt vai nolikt, jau tūliņ virzījās kāds no viņiem pakaļ skatīties, ko tur darīs. Kad beidzot viņš gāja atvadīties no nelaimīgās krustmātes, arī tad tur Remps līda viņu apsargāt un skatīties, vai nav tur kādas citas durvis, pa kurām izbēgt. Sī aizdomu un neuzticības sajū-tība viņam uz reizes palika tik nepanesami smaga, ka gribēja gandrīz celties tai ar lepnumu pretī, ka tādi dzīves pabiras var tapt viņam par brīvības nolaupītājiem, bet drīz ari savaldījās un palika kluss, zinādams, ka ap to vien netiks nekas, panākts, ja sacjs šiem zemākiem darītājiem kādu nebūt atraidibu, tāpēc atzina par derīgu steigties projām,. cik drīzāk var. . Vēl laukā izgājušam, viņam skanēja griezīgi ausīs un no ausim sirdi krustmātes sāpju vaimanas, un nabadzīga piedzīvotāju pāriņa, iztipinājusi arī laukā, taisījās vai kā par līdzgājēju; bet, paklausot mācītāja mājienam, palika sagrauzta raudulībā un bēdu dziļumā' stāvot un noskatoties paka], cik fā}u var redzēt. Atpakaļ tipinot uz skumju pilno kaktiņu, vecītis sacīja savai vecenītei:
— Tad šitādas nu ir tās slavētās laimes un brīvības! zīmēs
Ceļā uz pavēlniecību visi trīs apsargi turēja mācītāju pastāvīgi ielenķtu: divi gāja viņam abpušām un trešais — Stērģenieks — iepakaļ. Tuluks, kā valodas gribēdams, sāka runāt:
— Ja jūs, mācītāš, šito apcietināšanu zinātu, tad jūs gan izbēgta laikā un līdz ar citim, lei?
—Visi nebēg vis, ja ari zina — mācītājs atteica. — Vai tas, kas Ģetzemanē iesāka ciest, nezināja, kas viņam gaidāms, bet vai tāpēc bēga, lai arī varēja izbēgt?
- Nu, cik tad tādu kā tas! — Tuluks izsaucās.
— Par priekšzīmi viņš jāņem ikkatram, — tā atkal mācītājs.
— Nazin kur tei Ģetzeme iraid, vui šaipus Goujas vui viņpus, un kam viņa bous, vui jounīm saimnīkīm vui vacim? — Stērģenieks vaicāja.
— Vai tu, Jān, brāl, nezini, ka zemes vairs nebūs nevienam par sevi, bet visiem visa kopā? — Remps viņam skaidroja.
— Nu, lai lūst vui pleist, a Azarmuižeiņa bous mun, kad ar Steņģene trakuj, cik vin grib. Viņa nadabeis nakā.
Viņu saruna stieptos varbūt vēl ilgāk, bet pārtrūka ar dažiem pretimbraucējiem, kuri brīnodamies noskatījās tajos četros gājējos*"Viens no viņiem, garām pabraucis, pusbalsī izsaucās:
— Lai nu redz pasaule, kāds tagadējai valdībai noziedznieks, kādi viņa vedēji!
— Jā, briesmu, varmācības un netaisnības laiki patlaban klāt, — otrs atsaucās.
Nonākušiem pie pavēlniecības, tikpat mācītājam, kā viņa vedējiem nācās labu brīdi ārā gaidīt, tiekams parādījās durvis kāds no pavēlnieka Augura palīgiem, arī jauneklis un ar revolveri pie sāniem. Taš lika vest apcietināto mācītāju iekšā, kur ne vien viņam atņēma visu, kas bij klāt, bet izspaidīja vēl pat visas drēbju vīles, vai kaa aizdomīga nepaliek, un tad ieslēdza slaumainā cietuma kambarītī, kur uz lažas atradās drusku vecu salmu un augstā vietā mazs, aizdzelžots lodziņš uz pusgaišo mājas priekšiņu.