Otrā rītā pēc joprojām bezmiega nakts izlaida cietumnieku laukā uz aizvešanu tājāk pie soda tiesas. Bet par izlaidēju un pavada raksta iznesēju nāca atkal cits. no pavēlnieka palīgiem, tāpat ar revolveri pie sāniem. Augurs pats nerādījās, laikam taču aiz nelabas apziņas. Mācītājs nopurināja pielipušos salmus no virssvārkiem un -vēlējās, lai viņam atļautu pieiet pie grāvja nomazgāt seju. To ar grūtību atļāva gan, bet vismaz diviem apsargiem ejot līaza.
Pēc tam cēlās saruna pavēlnieka palīgam ar apsargiem, vai arestantu vest sasietu vai vaļējām rokām.
Pavēlnieka palīgs vaicāja mācītājam, vai viņš apņemoties nebēgt, dodams goda vārdu, uz ko mācītājs atbildēja:
— Es nestāvu vairs nekādā likuma aizsardzībā, bet tik varmācības patvarībā, un varmācība var darīt un dara, arī, ko viņa grib. Ar viņu nav iespējams stāties nekādos, līgumos, nekādos solījumos ar goda vārdu, kur goda nav.
Aizsargi izsacīja, ka aizbēgt jau nu gan viņš nekur nevarot, jo: — Mums visim Šautenes, lei, — tā Tuluks.
Beidzot taču, laikam tā kā drusku piekaunēdamies, lika mācītājam sēsties ratos vaļējām rokām. TUluks ar Rempi abpušām ratos, Stērģeņieks pakaļ jāšus.
Salasījies bij pavēlniecības pagalmā kluss pulciņš mācītājam labi pazīstamutdraudzes tocekju laikam kā pavadīšanas ziņāj Jau ratos sēdot no tiem atsveicinādamies, viņš lūdza rūpēties par viņa krustmāti, kuru viņas tagadējās ciešanas laikam drīz nomākšot, un abus tos vecos piedzīvotājus lai gādājot iemitināt varbūt nespējnieku namā. Baznīcas priekšniekam lai sakot viņa ardievas un uzaicinot visdrīzākā laikā ņemt savā ziņā draudzes grāmatas un visu, kas tur palicis. Atsaucās vairākas balsis, ka viss tas tikšot darīts, pēc kam mācītājs pavēlēja savu draudzi Dieva glābšanai, un rati sāka kustēties. Bet no pavēlniecības trepēm nāca drusku dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības.
Ceļā līdz soda tiesai bij vēl divas pavēlniecības, un tur ikkatrā apcietinātiem jāpavada nakts.
Ceļš gāja garām kādai kara laikos nopostītai, bet tagad atjaunotai baznīcai, kur torņa stalažas patlaban krita nost. Uz baznīcu rādīdams, Stērģenieks vaicāja:
— A kod jel jitū bazneicu īdzars?
— Baznīcas, Jān, tiek iesvētītas, nevis iedzertas, — Tuluks viņam nopietni atteica.
— A vui tod veina nadūd jitoi bozneicā? — tā Stērģenieks tājāk. '
— Tas jau, Jān, brāl, tik tā vie kā zīmei, — Remps skaidroja savu tiesu.
— A mun tīticeiba napateik pavusam, kur bazneicā. nadūd veina< Pots.vin altārie steip laukā vasaļu pukolu leidz dibanam, ka lai vui vādars pacaļas, a ļoudis nadabei nakā, — bij Stērģenieka atbilde.
— Ļaudīm tas visim jāsaņem ar ticību vien, lei, — Tuluks vēl pielika.
— A pa kom tod jis pots arei navor sasajemt ar ticeibu' vin un nadzart? — Stērģenieks runāja kā prātodams.
— Citīm skatūtīs vui sierds kreit laukā, a nadabei navīns na pousteit.
Tuluks ar Rempi pasmējās, bet mācītājs neņēma dalības nedz ar vārdiem, nedz ar vaibstiem.
Nokļuvušiem pie nākamās pavēlniecības, Stērģenieks tūliņ ičstģidzās iekša un izsaucās:
— Nākiet saņemiet arestantu! Te iraid raksts leidza.
Kārtij turienes darbvedis vēl pabeidza rakstīt iesākto teikumu; tikmēr iesteidzās tur viņa jauniņā sieva, iekliegdamās:
Tavus vellus no cilvēkiem! Atveduši ir mācītāju apcietinātu! Vai nu vairs bezdievīgāks darbs ir dzirdēts!
— Tī ir breismīga lamošanās! — Stērģenieks atsaucās.
— Jūs, Tuluk un Rempi… —; Bet, atpakaļ paskatījies un nekatra no tiem neieraudzījis, jo viņi bij palikuši ārā apsargāt mācītāju, viņš griezās pret darbvedi un uzsauca viņam;
— Jūs līcinīks, jūs dzirdējit, ko viņa teica, ka mās «valni nu ciļvākīm, arestanta vešana —«bezdeiveigokais darbs»
— Es nedzirdēju nekā, man savs darbs, — darbvedis atteica, uz Stērģenieku nemaz nepaskatīdamies.
— Nu, kungs, kod pī soda tīsas bous jāceļ treis pirksti goisā, gan tad bousīt dzirdējuši, kū viņa saceja.
— Vai es uz jums to sacīju? — runātāja apcirtās, manījusi pārsteidzības misēkli.
—Nu tad sakīt — kas tad ir tī «valni nū cilvākīm»? Loikam augsta valdeiba, kura pavāl apcītinat? Tad braukšu reitu leidza pī soda tīsas, — tā Stērģenieks grasījās.
— Brauc, ja gribi, man tu nekā nepadarīsi! — viņa, rādīdama bezbailību, atcirta un izsteidzās laukā ievest nelaimīgo mācītāju savā dzīvoklī, jo tas pie viņas stāvēja augstā cienībā. Viņš bij dāvinājis tai jau pārklausīšanas gados skaistas grāmatiņas, bij viņu ievērojis kā censīgu skolnieci, bij iesvētījis pēc svarīgām un neaizmirstamām mācības nedēļām un beidzot bij salaulājis,' sacīdams tādu jauku runu, kuru viņa vēl tagad varēja gaiši atstāstīt.
Asaru pilnām acīm viņa piesteidzās pie mācītāja un lūdza to savā dzīvoklī, bet Tuluks stājās priekšā, lepni sacīdams:
— Vai jūs neziniet, ka arestantiem nav brīv iet, kur grib? Mums viņš jānodod, kur pienākas, un jādabū pretī saņemšanas raksts, lei. Pēc tam . tad saņēmējim brīvība vest, ja grib, ari citur, nekā cietumā, ar atbildību par saviem darbiem, lei.
— Mums viņš jānodod šite uz cietumu, — Remps piepalīdzēja. — Es ešu Andžs, šitas ir Mārcs un iekšā Jāns — mās jau visi zinām gan, kas jādara; vai nu mums pirmais cietumnieks vedams, vai beidzamais būs.
— Kaut jūs visi ellē aizgājuši, tādi Andži, Mārči un Jāņil — viņa uztraukumā atkal izsacīja un solījās būt mācītājam par apsargātāju.
— Mēs paši viņu apsargāsim līdz atdošanai,un raksta dabūšanai, — Tuluks cienīgi atteica. — Bet, kad jūs drīkstat sacīt uz mums, tiem atvedējiem, lai ejam ellē, par to mēs žēlosimies pie soda tiesas, lei.
Pašlaik iznāca darbvedis ārā ar rakstu rokā un Sterģe-nieks viņam pakaļ. Rakstu atdevis Sterģeniekam, darbvedis aicināja mācītāji! iekšā. Iegāja darbvedis ar sievu un mācītājs. Bet līdza ielīda arī Stērģenieks un uzsāka:
— Kā tod nu, kundze, bous par to lamošanu, vui gribīt izleigt ar lobu vui īt pī soda tīsas? As tā naškinkūšu, lai vui valns par stenderi.
— Tādas posta nelaimes ar šitādiem! — viņa atkal iesaucās.
— Ej nu pagaidi tur ļaužu istabā, tad mēs drīz sacīsim, kā būs, — darbvedis atteica Stērģeniekarn, bet iziedams viņš vēl piebilda:
— Ilgi as vus nagaideišu. Ja nakā; tad jāšu tūliņ torp.
Kad Stērģenieks bij laukā, tad darbvedis sievai sacīja:
— Ķezā jau nu tu esi. Ja viņš iesūdz, kas, kā domājams, notiks, tad ikkatrā ziņā vari tikt vesta uz turieni un bez nekā nepaliksi' jo tagad vairs likumu nav, bet tik spriedēju griba; tālab ej ieaicini kaut kur un lūko izlīgt, ko viņš, kā redzams, vairāk vēlas.
— Ej nu tu labak manā vietā izdari, — viņa atteica,
— Man atkal var pasprukt kāds vārds par tiem, tiem — lai kā viņus, dos neliešus, sauktu. Es nevaru savaldīties par tādu bezdievību. — Un atkal viņai acis pildījās asarām. :
Darbvedis izgāja un bij izlīdzis ar Stērģenieku ;par divdesmit pieciem rubļiem, ko redzēja un zināja arī pārējie divi Stērģenieks lēca tūliņ zirgam mugurā un laida atpakaļ, bet Tuluks ar Rempi skrēja viņam gabaliņu pakaļ, saukdami viens par otru.
— Jān, Jān, brāli Vai tu pavisam grāka nebīsties, ka viens pats gribi visu norīt? Redzēsi, redzēsi, ka ellē degsi, gruzdams un smirdēdams kā sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē!