— Palūk štie, kāds ačka! Drukim negrib vēlēt nekā laba līdza! Lēc, lec ar visiem saviem grēkiem pie vella!
— Kas mun par jums, klurģīm, daļas! Ejīt peļūt— Stērģenieks atkliedza un lēkšiem aizjāja.
— Bij nu bijs zirgs kād's, tad varētu dzīties tam -blēžam pakaļ, bet nu nakā— .Remps nosūrojās.
— Vai tu, Andž, domātu viņu braukšim panākt? — Tuluks atteici. — Jātniekim braucēš netiek līdza, lei.
— Cik viņš, Mārc, bral, liels blēds, — tā atkal Remps.
— Pādev's zirgam iepriekš ātri maiz' un prom no mums kā nelabs ar naudu.
— Nevarēsim vis ar viņu peļņas lietā ilgāk kopoties, — Tuluks nqpietni izsacījās, — cik nopelnām, nopelnām paši vien, lei.
— Tas labi, tas labi, Mārc, bral! — Remps izsaucās.
— Labāk tāpat divatā vie — -cik ir lai ir pašiem.
— Bet vai mēs šoreiz lai ejam gluži ar sausu ;rīkli projām pēc tik gara ceļa? — Tuluks jautāja. — Iesim pie darbveža gudrās madāmas un vaicāsim, kur tad tā elle ir uz kurieni mums, arestantu atvedējiem, jāiet. Un, ja nekā nedos, tad solīsimies iet un vaicāt soda tiesai; gan tad jel cik necik dos, lei.
— Tas, Mārc, brāl, bazgala prātīgi — Remps izsaucās.
— lesam vie ābi klāt — nākāda bāda, nudie!
kā gudrojuši, tā arī izdevās. Abi ielīda iekšā un pēc ilgākas draudu pilnas kaulēšanās iznāca ar desmitnieku Tulukam rokā.
— Ekā, Mārc, brāl, labi izdevās! — Remps, Tulukam līdza tuntuļodams, izsaucās.
— Kad jau neatlaidīsimies vien, tad izdosies ik reizes, ja šāds piespiešanas līdzeklis rokā, bet, par nelaimi, tie sievieši, kas šādās cilpās vienu otru reizi spirinājušies, paliek gudrāki un sāk valdīt muti, — Tuluks pabeidza, griezdamies pa celiņu uz traktiera pusi, un Remps pusteceņus viņam cieši līdzās, vēl sacīdams!
— Labi jākaitina vie, tad izsprūk gan val tādi vārdi.
Bet darbveža dedzīgā sieva palika kā uguns pilna dusmās par šiem saviem piedzīvojumiem un īpaši par mācītāja liktenī.
— Tās naudas man tik žēl nebūtu, ko šie dzērāju nekauņas izspieda, bet viņu blēdības un īpaši šās bezdievīgās mācītāja vārdzināšanas ar mierīgu prātu nevaru panesti — Viņa izsaucās, būdama joti iekustināta.
— Jāmācas valdīties savos izteikumos, — darbvedis piebilda. — Bīties no tevis viņi neies, bet uzmanīsies tik, kur tevi var ķert.
— To jau es zinu gan, bet man sirds tik pilna, ka valdīties nevaru, lai vai kas! — viņa izskaidroja.
Darbvedis pasmējās un sacīja:
— Cik ilgi šitāds «lai vai kas» mums varēs būt panesams, kad jādod projām viens papīrs pēc otra, bet trešā vis varbūt vairs nepaliek?
Sērīgi pasmīnēja arī mācītājs.
Se pie mīlīgas kopšanas viņš pavadīja nakti glītā gultā un pēc divām bezmiega naktīm taču dabūja dažas stundas puslīdz maigi pagulēties. Rīta darbvedis aizveda viņu ar savti žirgti taisni pie soda tiesas, nestājoties nemaz vairs nākamā pavēlniecībā. Bet viņa sieva pēc bērnišķīgi sirsnīgas atvadīšanās no mācītāja palika, asaras slaucīdama, pagalmā.
8. Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa
Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa, ka viņš pavisam atsvabināts un vēloties tikt atpakaļ, bet nespējot šoreiz kājām atnākt, jo esot arī kaut kas nesams un trūkstot derīga apava, tālab lūdzot sūtīt pretī kādu pārvedēju, kuram viņš mājā aizmaksāšot. Protams, ka Augura mātei šī bij iepriecinoša ziņa par viņas pašas un par Linuma gādības tabu izdošanos. Uz noteiktas maksas viņa sarunāja Steņģi, savu pušelnieku, par atvedēju, kurš arī nekavēdamies aizbrauca un par nakti nokļuva galā.
Steņģam bij pavisam nesaprotams tas stāvoklis, kādā viņš atrada Laķi soda tiesas namā. Viņam bij jādomā sastapt un redzēt to kā novārgušu cietumnieku, atšķirtu no visiem brīviem un laimīgiem cilvēkiem, nievātu un nicinātu, kādus mēdz uzlūkot bez nekādas līdzjūtības. Bet liels, bij viņa brīnums, ieraugot to pavisam otrādos apstākļos: pilnā brīvībā, jautru un labi iztikušu. Saimniece līdz ar viņas dienestniecēm likās uzskatot to pat kā savieti un mājas draugu, ar viņu arī tērzēdamas un pajokodamās gandrīz kā pilnīgā draudzības vienkopībā. Viņas jokojās pat par Laķa nelaišanu projām, jo nebūšot, kas skaldot un ienesot malku, un pietrūkšot ūdensvīra.
Lai gan nebij nekāds īstens ēdiena laiks, starp brokastīm un pusdienu, tomēr saimniece nekavējās sarīkot viņam bagātu galdu pirms aizbraukšanas, kā pati sacīja, no kungu paliekiem, lai gan nekādu palieku īpašību tur nevarēja nomanīt. Pabailīgo Steņģi visā viņa vientiesībā un vienkāršībā aicināja arī sēsties pie greznā un bagātā galda, kāda agrāk laikam nekad un nekur nebij redzējis. Viņš piesēdās gah, bet nesaprata, ko tur iesākt un ko darīt» Viss tur mirdzēja un spīdēja. Dažādi, viņam pavisam sveši ēdieni stāvēja skaistos traukos, un viņu izskats liecināja, ka tie ļoti gardi, bet bail bij tiem aiztikt un pavisam cilāt savas sarepējušās grūtu darbu darītāja rokas.
Par laimi, saimniece izsūtīja savas dienestnieces kaut kur pie darbiem un izgāja pati arī. Tad Laķis, redzēdams drauga apmulsumu, steidzās viņam palīgā ar aizrādījumiem, kas un kā ņemams un ēdams vai dzerams.
Kad Laķis bij izvadīts kā draugs un rads un kad abi ar Steņģi atradās jau ratos, tad Steņģis uzsāka:
— Tur jau laikam tev dzīve ir bijusi nevis kā cietumniekam, bet kā lielam ciemiņam un pat kā augstu kungu kāz-niekam. -
— Varēja jau gan izdejoties arī kā pa kāzām, kam tik vieglas kājas un sirdī prieks uz to, — Laķis mierīgi atbildēja. — Jo, kamēr aiz durvīm rakstīja novārdzinātiem un nevainīgiem cietējiem nāves sodus, tikmēr otrā valdīja bezbēdīgu prieku jautrība. :
Un ko tad tu tikmēr darīji? — Steņģis kā brīnodamies vaicāja.
— Es, ko es? — Laķis pasmiedamies atteica. — Es situ plaukstas par tādiem tik laimīgiem laikiem un saucu pilnā priekā: lai dzīvo tie, lai dzīvo tie! »
Steņģis nosmējās un taujāja tāļāki
— Un tad tev tāds vien ir bijis tas apcietinājums kā putnam mežā? Vai tad būrī tevis nemaz neslodzīja?
_ — Būrim iekšpuses nedabūju redzēt citādi, kā tik palīdzot ienest tur traukus ar ēdienu un izdalot pa istabām.
— Bet kālab tad tu pavisam esi ar tādu steigu un cietību vilkts projām turp, no kurienes līdz šim, kā dzird neviens neatnāk? — bij atkal Šteņģa jautājums.
—Mana cēlā radiniece Jetes jaunkundze bij mani apsūdzējusi uz nāvi, bet soda tiesa jau zināja, ka tas darīts tik savlabuma pēc par Plīņu mājas dabūšanu un ka pretinieks es neesmu valdībai, Pazīstams es esmu bijis jau.no manas ilgās un nevainotās kafa klausības un citādi. :
Un kā tās sievietes -—saimnieces ar tevi tik visai sadraudzējušās? Agrāk jau pazīstamas viņas tev nebūs bijušas, — tā Steņģis joprojām.
— Dodi tik sievietēm godu, esi viņām čakli pakalpīgs un vispāri uzmanīgs palīdzētājs, tad draugs būsi drīz, lai arī cik vecs, — Laķis nozīmīgi atbildēja. — Tūliņ es sākti viņām palīdzēt šo to piegādāt un pasniegt, kas vajadzīgs. Tad pa vakariem viņas ļoti mīlēja klausīties manos kara dzīves stāstos un piedzīvojumos, kurus pa brīžam var papušķot ar siržu jaukumiem un citām skaistām jūtu krāsām.
— Jā, jā, kad redzam, kā dzīvo še, kā jādzīvo mums, kur atstāj tik piecpadsmit mārciņas miltu kuram par mēnesi, bet citu _visu atņem, un kā vēl jādzīvo tiem, kas smok cietumos, tad saprotam gan to slavēto vienlīdzību: Vieni nezina, ko ēst aiz trūcības, otri — aiz pārpilnības. Še pārpārim visa, citur trūcīgākā nabadzība un pusbads, — Steņģis nopūtās.