— Bet pag, taču laikam ir tāda līdzība, ka kādu nabagu lika iemest cietumā tāpēc, ka tas, ielūgts būdams, gāja kāzu dzīrēs ar savu nabadzīgo apģērbu; un tu saki, ka Dievs nabadzīga apģērba dēļ neviena neatraida, — Jete teica pretī, — bet kā nu tas saskan ar jūsu skaidrojumu?
— Ak tā! Labi gan, ka tu šo lietu piemini; un, ja man šās līdzības izskaidrojums nebūtu zināms un prātā palicis no mana mācības laika, kur mācītājs to izskaidroja, tad man patiesi nebūtu spējams tai lietā tev nekā atbildēt — bet tagad to varu. Tur manā mācības laikā arī izcēlās runa par šo līdzību — kāda tur taisnība, kad pa visām celmalām nabagus aicina uz ķēniņa dēla kāzām, un, kad aiziet tāds, kas nevar cienīgi apģērbies būt, tad tāds metams galējā tumsībā. Izskaidrojums tur ir šāds. Seno austruma zemju valdnieku priekšā nav varējis iet neviens savās paša drēbēs, bet vajadzējis ikkatram priekšistabā savus apģērbus pārmainīt pret valdnieka dotām drēbēm, kas tur jau gatavas izliktas stāvējušas, kālab nācējiem bijis tik vien jāpārģērbjas bez pašu gādāšanas. Un, ja kāds ir ticis vainots, ka viņš atrodas bez goda drēbēm, tad tas nevis tāpēc, ka viņam tādu trūcis, bet tik tāpēc, ka viņš kūtrs bijis tajās ietērpties. Šās līdzības satura izskaidrojums gluži īss: ar paštaisnību Dieva priekšā nevar rādīties, bet tikai pestīšanas rotā, kas visiem gatava pelnīta. Arī tev tas jāsaprot un jātur vērā.
— Man tādi pelnījumi bijuši nebijuši, es dzīvoju arī bez tiem, — Jete nievātnīgi atcirta, paskatīdamās zelta pulksteniņā virs rokas, un tad kā iztrūkusies izsaucās: — Es te stāvu, nieka tenkās klausīdamās, kad laiks manai iešanai jau pāri.
— Nu, nu, nebīsties nemaz, Antons tevis gaidīs vai līdz ritam, — Laķis zobgalīgi mierināja.
—- Kā jūs varat piemest man Antonu? —- Jete strauji uzsauca.
— Patiesībai nekā nevar darīt, viņa paliek patiesa, — Laķis lēni turpināja. — Bet man tik vēl beigu vārds tev jāsaka šai sarunā. Pirmīt tu iekriti man teikuma vidū un es nepaguvu izsacīt to līdz galam. Man sakāms vēl tas, ka vismaz pirms dievgalda mācības laika nevienai meitai nav ejams viesīgos vakaros. Un, ja tu nebūtu augusi tik visai lielā savvaļībā un gājusi, kad un kurp gribējusi, jau savos meitenes gados, tad tu nebūtu vis palikusi ar tik aptumšotu dvēseli, kāda tagad esi, ko apliecina tavi pēdējie vārdi par pieminētā līdzībā rādītiem pestīšanas nopelniem.
— Ne man nekādi pestīšanas nopelni iedoti, ne iedos — un vai tie pavisam būtu vai nebūtu. — To sacījusi, Jete nosvieda izpīpotā papirosa galu Laķim pie kājām un taisījās aiziet.
— Staigā tad nu arī, meit, tālāk savu uzsākto pazušanas ceļu, kad tu uz viņa jūties tik cēla un droša, lai gan es saredzu tur tālumā briesmīga tumšuma šausmas. Bet, kad tu kādreiz uz viņa atrodies nelaimes izmisumā, vēl tad jel iedomā to, ka arī priekš tevis ir Golgātā kāpts.
— Gol.., Golgātā! — tā Jete nostostījās, un likās, ka arī par Golgātu viņa gribēja izsaukt kādu zaimu vārdu, bet taču atrāvās, un uz acumirkli pārlaidās pār viņas seju viegls kā baiļu bālums, un viņa pagriezās uz aiziešanu. Laikam Laķa dziļās nopietnības pilniem vārdiem bij jel šis acumirklīgais iespaids.
Jetei ātri durvs rokturi saķērušai, Laķis sauca vel viņai pakal- — Nesteidzies tik visai ātri, ka neizgāz ar cepures malām durvs stenderu — veca māja..
— Ļe, le, ļe, — Jete atgriezusies atmēdījās. — Kas jums bēdas par manu cepuri vai par šo māju! Plīņi būs mana māja un piederēs man ar visām stenderēm, tik kravājaties pie laika projām. Abas tās nabaga meitenes es ņemšu līdz uz virspilsētu, lai viņas te jūsu nabadzīgā gādāšanā pavisam nenonīkst. Man arī viņas radnieces, lai gan tālākas. Tiem, tādiem muļķīšiem, šai stāvoklī nevajaga nekādas mājas. Papriekšu vajadzīga izglītība. Tādēļ metat pie laika Plīņu mājas dabūšanas domas pilnīgi pie malas un nepūlējaties veltīgi tāļāk ar tām.
To izsacījusi, Jete ātri un cēli aizsteidzās.
4. Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu
Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labo pusi zemāk pavirzītu melnu studentiska veida cepurīti, kurai patiesi dibens bij studentiski sadurstīts, kur ikkatram dūrienam jānozīmē kāds ticis alus vakars līdza dzīvots.
— Sveika!
— Sveiks!
Jete tūliņ droši pieķērās Antonam pie kreisās rokas, vaicādama: — Vai tu jau ilgi še?
— Būs vairāk par pusstundu.
« — To jau es arī nomanīju, — Jete atbildēja. — Mani nokavēja tas vecais kraķis Laķis ar savām man tik riebīgām atgriešanas tenkām.
— Kas tevi piespiedis viņās klausīties? — Antons lepni vaicāja. — Raidi viņu strupi no sevis nost!
— To es saprastu gan un raidītu arī, — bij Jetes atbilde, — ja tur nebūtu kāda cita lieta, kuras labad man jāpaciešas.
— Un kas tā tāda lieta? — Antons ziņkārīgi vaicāja.
— To turu kā noslēpumu pie sevis vien un nedrīkstu nekā stāstīt.
— Un no manis tev arī tad kas jāslēpj? — Antons nepatīkami piezīmēja. — Tad, protams, es arī tev nevarēšu ar visu uzticēties.
— Nav jau tāda lieta, kur jārunā būtu par kaut kādu aizdomīgu neuzticēšanos, bet tikai tāda, kur manu nodomu nekam nevajāga zināt kā tikai man pašai.
— Vai es jau esmu no tevis kaut ko izpļāpājis? — Antons vaicāja.
— Līdz šim nekā neizpļāpājama mums nav bijis, jo mūsu samīlēšanos redz un noprot jau visi, pat tas pats vecais Laķis ari, ko izmanu pat no viņa kodīgām piezīmēm pret mani, — tā Jete, — bet, ja tu domājies būt visai stiprs mutes turētājs un nekam nekā neizpaust: par maniem nodomiem, tad varu arī stāstīt.
—- Tad nu man vajadzēs pat vai zvērastu dot, — Antons atteica,
— Nu, goda vārds jāieķīlā gan, — Jete atsaucās pasmiedamās.
— Kad man tik grūti pērkami tavi noslēpumi, tad labāk, es no tiem atteicos, — Antons piebilda ar nomanāmu nepatiku, bet arī gan ar nepārvaramu ziņkārību.
— Nu, nu! Vai nu jau tādēļ mūsu starpā lai paliktu plaisa? — Jete mierināja. — Tikai klusēšanas apsolījums gan man jādzird.
— Nu tad dzirdi ar! — Antons izsaucās. — Bet, pirms tu iesāc stāstīt, mums jāiepīpo.
— Tiesa gan, — Jete piekrita.
Abi apstājās, sapīpoja, un Antons uzsauca: — Tad stāsti nu! — Un viņi sāka lēnām gaitu turpināt.
— Tu ari zini, — Jete uzsāka, — tagad nāk tādi laiki, kur zemi piešķirs visiem, kas viņu vēlēsies un kam būs tiesība to dabūt; un tiesība būs uz to tiem, kas ilgi kādā mājā dzīvojuši, vai viņu bērniem,
— Nu, tad tavi vecvecāki jau Plīnos ilgi ir dzīvojuši, kā man zināms, tāpēc rinda tev droša uz Plīņu dabūšanu.
— Tad gan, ja pret mani nebūtu nekādas sacensonības, bet ir citi prasītāji ari ar tiesībām, — Jete stāstīja.
— Un kas tie tādi? —Antons vaicāja.
— Nu, tas pats nepanesamais Laķis priekš savām māsas meitas meitenēm. To vecāki ari ir dzīvojuši Plīņos pēc maniem vecvecākiem un vēl ilgāk par tiem. Bet kā pušelnieki pie maniem vecvecākiem arī Graustiņu ģimene, kuras pēdējais loceklis ir kuģinieks ārzemēs, tāpēc maz domājams, ka viņš daudz rūpēsies par Plīņu mājas dabūšanu. Un, ja viņš arī kustētos, tad to es drīzāk dabūtu pie miera.