— Trūcības diezgan daudz še arī, — Laķis zobgalīgi pretojās. — Paliek daudz kas nedabūts. Tā šorīt saimniece, rokas lauzīdama, bažījās, ko dot kungiem pusdienā. Iekārojuši esot putnu piena un vēžu asiņu, bet atrast nekur — tīrais posts.
Steņģis pasmējās un sacīja:
— Nūja, ta viena puse vēlas dabūt to, kas pasaulē gan ir, bet priekš viņas nedabūjams, otra to, kas pasaulē nav atrodams un tāpēc arī nedabūjams. Tātad abas puses trūcībā.
— Bet savāda sajūta katrai, — Laķis piebilda.
— Un tad tie neredzēta lepnuma galda trauki. Kur tie tādi cēlušies? — Steņģis turpināja. — Tādu neredz pat virspilsētas logos.
— Tie ir savākti no pilīm, kur viņi esot diezgan kalpojuši un nu varot nākt ari zemāku ļaužu rokas, — Laķis pastāstīja. — Sie nav vis vēl paši labākie, kas bij šodien uz mūsu galda,
— Kas tie vairs par zemākiem ļaudīm, kuri dzīvo tādā pilnībā un greznumā? — tā Steņģis tāļāk. — Tie nestāv pakaļ agrākiem kungiem ne mata, ja vēl ne priekšā viņiem,
— Ir jau zināma lieta, ka kungu nozīme pasaulē tikai mainās, bet nekad neizzūd, lai nāk kāda valdība nākdama, -— tā Laķis vēl papildīja šās domas. — Tik tas gan novērots, ka, valdībām biežāk mainoties, nāk kundzība arvienu lielāka un bārgāka, jo ikkatrai valdībai iet sava kundzība līdza.
Ceļā viņi satika vedam no plašākas apkārtnes apcietinājumā vairākus skolotus cilvēkus, visvairāk tādus, kas pazīstami bij par sabiedriskiem darbiniekiem. Sādi smagu jūtu nospiestie ceļotāji turpināja savu šausmīgo gaitu, dziļu bēdu.pilni. un pat pazīstamu neievērodami, kas pretī brauca.
Palaidušam garām dažus tādus pretimbraucējus, kas vedami vispāri uz nāvi, Laķim radās atkal viela, vispāri ko runāt. Viņam nāca prātā, ka patlaban ir sacīti Steņģim un arī dzirdēti no viņa gan pa jokam, gan nopietnībā daži vārdi', kurus var attiecināt kā aplinku sacītus uz pretestību valdībai, tāpēc viņš atzina par vajadzīgu Steņģim to atgādināt un piekodināt mutes turēšanu, sacīdams:
— Klausies, Steņģi! Laiki ir nupat nikni. Pāra neapdomībā izsacītu vārdu dēļ var kaut kurš krist briesmīgās cietuma mokās un arī briesmīgā nāvē. Tie še ar lielu apsardzību vedamie, nelaimīgie cilvēki ir varbūt visi piespiesti iet pretī tādam, šausmīgam nāves liktenim, kad dažs, kas zin, tik šo to izsacījis, ka kaut kurā ziņā nav mierā ar tagadējās valdības rīcību, un ticis apsūdzēts par viņas pretinieku. Gudra mutes turēšana šādos laikos ir dzīves virsi ieta. Es visa to laiku, kamēr biju tur, esmu tā izturējies, it: kā ķad nekas bīstams nebūtu un ka nekā no tā nezinātu. Esmu runājis tikpat ar sievietēm, kā ar kaut karu vīrieti tikai jautru sadzīves valodu, nezīmēdamies ne vārdiņa galā uz valdību un viņas darbiem, un darījis vienumēr jautrā prātā dažādus darbus, nelikdamies pat ne zinot, ne noprotot, ka atrodos tuvākā lielāko briesmu tuvumā,
kur, kā nomanāms bij, ikkatru nakti tika daži apšauti un tūliņ aprakti, ko dienās varēja noprast, kā nejauši vajadzībā garām ejot, no izcilātām svaigām smiltīm, neapstājoties ne acumirkli uz vērīgu skatīšanos, bet vienmēr un Visur likties, ka nekā nav un nekā nezinu. Nomodīgas ausis sadzirdēja arvien iap pusnakti ari šāvienu troksni no vairākām šautenēm vairāk reizes. Tev, mājā dzīvojot, kur no tā visa nekas nav nomanāms, var izlikties, ka nav nekāda bīšanās par vienu otru vārdu un nav jāvairās, ka šo to zinām no tagadnes briesmībām, bet cietīgi jāsargās no Ikviena tāda vārda, kas aizdomīgi uz to varētu aizrādīt. Pat savai Dārtai nesaki tādā ziņā labāk it nekā un neliecies arī pret citiem vispār i un pavisam nekā zinot; un, kas Se Braucot runāts, tas lai paliek līdz pēdējam vārdam, kur bijis. Pasaulē pa ilgo māžu esmu Šai ziņā daudz ko redzējis, daudz ko dzirdējis un daudz ko zinājis—nopratis, bet visur un par visu cietis klusu. Ja nespētu tā noturēties, tad tev nevajadzētu vis man braukt vairs pretī. Saī ziņā it īpaši piemērojami tie zināmie gudrības vārdi: būt gudriem kS čūskām un bez viltus kā. baložiem. Tu jau neatrodies gan vairs nekādos pārsteidzības un neapdomības gados, nemīli arī daudz un bez vajadzības it vai pavisam runāt, tāpēc varbūt nemaz nebūtu'iemesla tev visu šo skaidrot, bet par vainu tas vismaz nevar būt īsti jau tādēļ, ka mūsu klusajā dzīvē, attāļu no visiem briesmu gadījumiem, nenojaušam un neturam par vajadzīgu ļoti no visa sargāties, kas aizdomas varētu celt.
— Pļāpīga gara kā jau pats saki, man nu gan nav, labi kad varu izrunāt jel to pašu, kas vajadzīgs; bet, protams, ka par vainu nebūs tavi vārdi ari, lai labāk zinu, kas šitie tādi par laikiem. Tu pieminēji arī manu meitieti Dārtu, lai tai tāpat nekā nestāstot no Šitādām lietām. Bet man ar viņu gan nav nekad citas sarunas ka tik sanaidēšanās. Ar labu viņa nerunā gandrīz nemaz. Tikai pastāvīgi mani nopulgo, noniecina, bet darīt pati labāka neka nedara. Man mierīgākas ir tik tās dienas, kad viņa dauzās ap tiesām, bet, kad mājā, tad tīrais negals. Tik, par postu, tagad vi§ai nav nevienas tiesas lietas. Dod i nu padomus — kur kādu lai atrod?
Pie pēdējiem vārdiem Steņģis pasmējās, un smiekli uznāca Laķim arī. Tad viņš padomājis sacīja:
—- Lielai jau tai lietai nevajag būt, un mazu izdomāt var drīz. Nu, paveidam, tavs robežnieks Grauduļu Krīcums ir mudīgs zirgu laidējs citu tiesā. Apsoli viņam, ka brauksi ziemu talkā, par to lai salaiž zirgus svētdien tavā pļavā ka ganu meita redz un mājā izstāsta. Tad droši vien uz ilgāku laiku tev miers.
— Vai zini, nudien tas padoms nav peļams! — Steņģis priecīgi atsaucās. —. Kad tik Krīcums ar mieru.
Laķis, to dzirdēdams, sāka domīgi un jautājoši lūkoties uz Steņģi. So savu padomu viņš bij domājis dot tik pa jokam, bet nu redzēja, ka Steņģis saņem to no patiesības un taisās likt lietā, tāpēc Laķim tas vis nepatika un viņš saka domāt par sava padoma atsaukšanu, uz ko Steņģis tomēr nebij vis piedabūjams, bet atbildēja sekosi:
— Man viss viena alga dzīvojot, vai kāds padoms dots pa jokam vai par patiesību. Kad tik viņš man derīgs, tad pieņemu vienu, kā otru. No nelaimes jāglābjas, uzņemoties pat zaudējumus. Zinu jau gan, ka lieki izdevumi atkal gāzīsies virsū tai pašai pusizputinātai dzīvītei, bet taču būs jet kādas dienas no vajājumiem miers, kas man nepieciešams, lai cik dārgi sasniedzams. 6ez tam izputēšana tik un tā tuvu ir, un kaut kāds nieka aiztaupījums vien vairs izglābējs nav un nebūs.
Laķis skatījās joprojām Steņģī, kā pārliecinādamies par viņa prāta skaidrību, un beidzot sacīja pašaubīdamies:
— Vai patiesi tava Dārta tik nepanesama un nesamierināma var būt? Man viņa gluži tik atskabargaina neizskatās.
— Nu, kad tu palūkotu ar viņu kādu laiku dzīvot, tad, runātu citādi un vairs nešaubītos, — Steņģis cietīgi atteica. — Bet var jau būt, ka tu mācētu kādu laiku viņai pa
prātam iztikt, būdams smalkāks izdarītājs, tāpat kā. tām tur pie soda tiesas. Bet ko es, kas māku dziļi brist tik pašu smagāko darba gaitu?
Laķis pasmējās un sacīja pa jokam:
— Sāc jel mesties drusku čaganāks, esi jau pārāk smagigsnējs.
— Kad vecam smaga darba cilvēkam kāds grib sacīt, lai metas veiklāks un šurmīgāks, tad var sacīt arī arkla vērsim, lai sāktu tecēt rikšiem, uz ko viņš pavisam nav piespiežams, — Steņģis, dziļi nopūzdamies, atteica un sāka skubināt zirgu.
Pēc tam viņš runāja vēl uz Laķi:
— Nav jau tavs mūžs arī bijis nekāds vieglais, bet taču citāds gan nekā man, kam jābried gadu no gada kā ķieģel-nieka zirgam vienmēr pa to pašu mālu mīni vien. Karu laikos tev varēja gan būt dažreiz grūtāk nekā man, bet miera laikos taču vieglāk. Man turpretī mūžam tas pats darba jūgs uz kakla: jaunība vai vecums, vasara vai ziemat saule vai slapdraņķis.