— Bij man tas pats jaunībā uņ ir tas pats arī tagad vecumā. Bez darba un lielāko tiesu, kā jau zini, bez grūta darba nespēju vadīt nevienas dienas, īpaši un jo vairāk tāpēc, ka bijis un ir jāgādā joprojām par abām zināmām aizbildnības meitām, — bij Laķa atbilde.
— Ir jau tās rūpes tev pašlaik samazinājušās, un paredzams, ka drīz nostāsies pavisam. Vecākā jau taču vadīsies pati ar sevi, un jaunākā sāk arī pelnīt, — Steņģis miefi* nāja Laķi. -
— Bet to pašu rūpjudēļ vien jau arī šitās apcietinājuma grūtības man jānes, kur biju apsūdzēts pat uz nāvi, — Laķis atgādināja. -— Nav vēl nemaz arī zināms, kā viņas beigsies Plīņu mājas lietā. Gan jau tagad ir sludināts, ka visas lauku saimniecības un nami pilsētās piederēšot visiem kopā, bet vai tāds iekārtojums vismaz ilgi pastāvēs, par to ļoti jāšaubās ikkatram prāta cilvēkam. Nāks ar laiku īpašuma tiesības atpakaļ, un varēs celties daudz kas darāms man tās pašas zināmās mājas dēļ.
Vakars nebij vairs tāļu, un sāka mirdzināt biezs lietutiņš. Varēja paredzēt, ka līs nakti jo vairāk. Tā kā līdz mājai atlikās vēl verstu divdesmit un rītu bij svētdiena, kālab steigties nevajadzēja, tad abi ceļinieki norunāja iebraukt un palikt pa nakti kāda zināma saimnieka rijas priekšā, kur pašlaik braucams bij garām. Lietum arvien pieņemoties, viņi jutās laimīgi, atrazdamies viesmīlīgā paspārnē.
Steņģis dabūja no saimnieka atļauju piesiet zirgu papuvē, un pēc tam abi ceļa biedri, atgulušies salmu blāķī, varēja izteikties pēc sirds patikas labu labo sarunu.
Kad kādu brīdi bij runājuši par šo un to un sāka gandrīz trūkt jau runājamās vielas, tad Steņģis uzsāka no jauna:
— Šodien tu man vienu padomu devi, lai gan gribēji dabūt vēlāk to atpakaļ, bet nu lūgšu vēl otra padoma kādā citā lietā.
— Kad tik atkal neiedodu padomu uz postu? — Laķis smiedamies atsaucās. — Tev tādas savādas vajadzības, un, kad joku pēc ko sacīšu, tad tu atkal pieņemsi tūliņ uz izdarīšanu, un beidziot vaina kritīs uz padoma devēju, tāpēc labāk nemeklē pie manis vairs nekāda padoma.
— Šoreiz tā vis neiznāks, tādēļ meklēšu gan, — tā Steņģis palika pie sava nodoma. — Es esmu nicin apnicis
šai manā pasta dzīvē tik visai jēgdamies — un vēl manos tagadējos tālos vecuma gados, kur no meitieša puses nekā cita nav kā tik nebeidzamie urdījumi, pārsaukumi un nonievājumi, lai ari darījis esi vai visu pats vien…
— Bet uz to pašu pusi vien jau tava valoda atkal iet, : kurp pirmāk gāja. Tur es labāk nesaku ne vārda, — Laķis pasteidzās atteikties
— Pagaidi, pagaidi — Steņģis viņam uzsauca. — Beigas būs pavisam citādas. Kā jau zini, mana vecene ar savu
gudrību bij iekārojusi dabūt visu Ezermuižiņu sev vien, bet iznāca, ka pameta caur to arī savu pusi. Lai nu gan pirmā dalīšana apstājās un spriedumi palika neizpildīti, bet ticams, ka ar laiku tie atjaunosies un viņas dēļ neviens spriedums, neiznāks man par labu, un dzīves vieta jāatstāj būs, tāpēc savu vecuma dienu miera labad domātu pie laika norakstīt sev kādu maizes devēju un atdot viņam savu mantu, cik nu tās vēl ir atlicies, jo paša dēls nezin kur palicis, vai kritis karā vai nomiris gultā, bet ilgus gadus no viņa vairs nekā. nedzirdu.
— Vai tas tavs nākamais maizes devējs, kā tu viņu sauc, ir tev jau izraudzīts, un kas viņš tāds? — Laķis domādams vaicāja,
— Ir jau gandrīz gan, — Steņģis vilcinādamies atbildēja. — Tas, ir sievai, brāļa dēls un dzīvo pa pilsētām. Viņa pati jo vairāk to tā grib, jo esot gudrs padoma devējs tiesu lietās. Varbūt viņa tad metīsies pret mani arī labprātīgāka.
— Un ko viņš dara pa pilsētām, un kāds viņa mantas stāvoklis? —- tā Laķis pētīja.
— Laikam dzīvo tāpat, kā sakāms, no rokas mutē, — tā atkal Steņģis. Audzējami viņam ir arī bērni…
— Un tad tu laikam vēlies lai es saku, ko. tev darīt, vai ņemt «maizes devēju» vai nē? — bij vēl Laķa taujājums.
— Nūja, — Steņģis īsi pasacīja
— Nu tad klausies! Mans padoms tur šāds, — Laķis atsaucās. — Atdot vari, «maizes devējam» visu citu mantu, bet iepriekš iegādājies divas mantas un tās paturi sev: spieķi no ezermalas kārkliem, noplēšot tam mizu, lai spīd balts pasaulē, un tarbu, ko kārt plecos, jo maizi no tāda pieņemta devēja dabūsi, vislielais tik ilgi, kamēr tam būs rokā tava iedotā mantība, kura necik ilgi nepastāvēs, un tad savs ceļš kuram priekšā. Lai citiem tas šāds vai tāds, bet tev neizbēgami tas ar balto spieķi rokā un tarbu plecos. Nu tad sapratīsi manu padomu.
— Kā nu tik gaiša padoma lai nesaprastu? — Steņģis,rūgti smaidīdams, Izteica. Bet kur lai palieku, kad tagadējā dzīves vieta, būs atstājams, kas paredzams un gaidāms? Kur man, šitādam, būs iespējams atrast cilti?
— Var būt, ka iemēra kādu gabalu no muižu zemēm, kad atnāks gaidāmie dalīšanas laiki, lai gan tagad tie nerādās esam tuvu, tomēr ilgi tāļumā tie arī nestāvēs, — Laķis Steņģi drošināja, — bet, kamēr prāts pie paša, tikmēr neņem «maizes devēja» mājā.
Pašlaik pienāca pie viņiem mājas saimnieks un kaut kur apsēdās, sacīdams
— Man liekas, ka jūs esat braukdami no soda tiesas, ko citi sauc arī par briesmu tiesu.
— No soda tiesas jau gan, — Laķis atbildēja, — bet neesam nedz sodīti, nedz briesmās bijuši.
— Bet tur jau reti kāds tiekot vaļā, dzīvību paņemdams līdza, — tā saimnieks. Kad pēc tam Laķis ar Steņģi nesteidzās nekā sacīt, tad viņš runāja tāļāk:
— No šejienes arī dažus aizveda. Viens no tiem gan atnāca, kad bij izpircies par lielu naudu. Viņš bij tirgotājs, un vainas nekādas, tik iesaukts tāpēc par spekulantu. Par diviem citiem vēl nekas nav zināms. Pret viņiem tiek meklētas liecības uz notiesāšanu. Bet dzird, ka neveicoties vis dabūt, lai arī meklē caur laikrakstu. Daži no mūsu pagasta bij aizbraukuši liecināt par labu, bet tikuši izraidīti laukā, ka tādu liecību viņiem nevajagot. Kādi divi, laikam apcietinājumu paredzēdami, ir pazuduši, un jādomā, ka laikam aizbēguši. Mekleti viņi tiek ļoti, bet .nav vēl dzirdēts, ka butu atrasti. Visiem tagad jāstāv vienās bailēs, ka nenāk vien jau šim vai tam aizvedēji pakaļ. — Tad, pret Laķi pagriezies, viņš vaicāja;
— Jūs jau laikam esat tas daudzinātais, cēlais agrāku laiku gvards Laķis, ko? Domājos agrāk kaut kur redzējis.
— Tas pats jau gan, — Laķis smiedamies atbildēja. — Bet nu jau viss cēlums pagalam.
— Un kādēļ tad jūs tikāt vesti turp? — saimnieks taujāja.
— Ko nu manu vešanu vērot — Laķis atteica, atmezdams ar roku. — Es jau nebiju nekas cits kā dienu stāvētājs. Kad laiks galā — brauc mājā, tas ir viss. — Pēc tam viņš paberzēja tabaku uņ iešņauca, jo, salmos guļot. taisīt uguni un pīpot būtu pārdrošība pret apdomību un pieklājību.
— Un ko tad jūs, tur dzīvodami, novērojāt?, — tā vēl saimnieks,
— Neko citu kā tik to, ka viss kluss un mierīgs, — bij Laķa atbilde.
— Vai nedabūjāt jel šāvienus dzirdēt? Stāsta, ka notiesātos šaujot slepen pa naktīm.
— Man ausis jau sen kara kaujās pret šāvieniem aizkritušas, — Laķis atteica. — No manis nav nekāda šāvienu dzirdētāja pat tādās vietās, kur patiesi tiek šauts, bet tur taī vietā nekā. Bez tam naktīs esmu maigs gulētājs.