Kad pēc šās sarunas bij parunājušies vēl par lauku darbiem un par laiku, kāds viņš ir vajadzīgs un kāds gaidāms, tad saimnieks aicināja abus viesus istabā pie vakariņām un turpat raudzīt pārgulēt, bet viņi pateikdamies aizbildinājās, ka esot pašiem sava ceļa maize līdza un varot pasnausties šepat salmos, jo, līdzko lietus nostāšoties un pamanīšot gaismu, tad braukšot tūliņ projām, un ar to atvadījās.
Rītā bij jauka saules diena, kad abi braucēji nonāca Ezermuižiņā priekš pusdienas. Laķis nezināja pagaidām citur piestāties kā turpat kopā ar Steņģi, lai tad rītu redzēšot, kurp griezties pie darba.
Laķim priekšā tur atradās nedomājot dažas sagaidītājas — vispirms abas aizbildnības meitas, Maja ar Katrēnu, tad Augura māte un arī Steņģa māte. Maja sakampa ap elkoni viņa labo roku, spieda to pie sirds, birstot asarām kā rupjām lietus lāsēm.
— Tu gan, mīļais, vecais krusttēv, nevari iedomāt, cik es par tavu aizvešanu esmu raudājusi! — viņa izsaucās.
— Bet kam tad nu vairs tagad raudi, kad es esmu atpakaļ?—viņš vaicāja, paglaudīdams Majai galvu.
— Mīļais, vecais krusttēv! Es patiesi nevaru izšķirt, kurā brīdī man bēdu asaras beidzas un kurā prieka asaras iesākas, — Maja atbildēja ar dziļu sirsnību, raudām tomēr nestājoties. — Tik to jau gan sajūtu, ka šitās vairs nav bēdu asaras.
— Nu tad pabeidz viņas drīz un neizraudi acu, — vecais krusttēvs mierināja.
-— Mans prieks nu, vecais krusttēv, tik liels, ka uz reizes'nevaru vis aprimt, — viņa sacīja, raudas patiesi valdīdama.
Katrēns vēcināja jau atkal vecā krusttēva kreiso roku, kā jau ierasts, un izsaucās:
— Tas gudri gan, vecais krusttēv, ka tu atpakaļ! Vai tu izbēgi no soda tiesas?
— Es nebēgu ne no kara kaujām, ne no tiesām, bet
stāvu visur ar drošību un skaidru sirdi, — vecais krusttēvs atbildēja ar tādu pašapziņu, kas pat bērnam kļuva sajūtama.
— Tas ar gudri gan.
— Nu tad dari tu arī visādi gudri, dzīvodama savos Stuģēnos un nebēgdama nekādi — To sacīdams, vecais krusttēvs pievilka mīlīgi Katrēna galvu pie sevis.
— Stuģēnu māte mani šodien atlaida, kad sacīju, ka tu būsi laikam mājā, — Katrēns izstāstīja.
— Es jau nedomāju vis, ka tu šodien būtu bēgusi, bet tik saku to vispāri, — tā vecais krusttēvs atlaida meiteni.
Augura māte steidzās arī apsveikt atnācēju, viņam roku sniegdama un sacīdamas
— Būtu gan bijuši ceļami goda vārti uz tavu laimīgu atnākšanu no tik grūtas gaitas, bet nebij neviena, kas dara; tad nu ņem par labu vārdos vien izsacītu sveicienu, un lai tev vairs nekad tādas bēdas neuznāk.
Uz to Laķis viņai atbildēja.
— Noprotu, ka tu, Augura māt, esi visvairāk gādājusi par manu pārnākšanu, tāpēc tev vislielākā pateicība no manis.
Steņģene pie saviem apsveikšanas vārdiem piemetināja vēl sekošos:
— Nu tev jāiesūdz tie, kas tevi vainojuši. Es, tavā vietā būdama, nebītos ne no zīmogmarkām, ne no tiesu naudas, ne no ceļiem
— Gan būs kāds, kas piemeklēs to arī bez manis, — Laķis viņai atteica un ieraudzīja pašlaik pienākam fon Drelern kundzi ar grāmatu padusē, spieķīti rokā, Laķa dāvināto apavi kājās.
Viņa apsveicinājās ar abām saimniecēm un tad griezās pie Laķa, sacīdama, ka ieradusies še puslīdz divējādā ziņā. Iedama pie Linuma atmainīt grāmatu, ceļā dabūjusi zināt, ka Laķis pašlaik mājā, tāpēc negribējusi palikt ar savu sveicienu pakaļ un — otrkārt — vēlējusies atrādīties un vēl pateikties par Laķa dāvināto tik vieglo apavi, kuru jau iemācījusies uzaut un atzīstot, īpaši vasarai, par ļoti derīgu. Laķis izsacīja savu prieku, ka dāvinājums derīgs, un lūdza sacīt labdienu Linumam līdz ar pateicību par atsvabinājuma gādību. Kad fon Drelern kundze bij to apsolījusi, tad Laķis beidzot sacīja!
— Pateicos jums visām par apsveikumiem un novēlu, lai jums ikkatrai būtu tik laba sajūtība visu mūžu, kāda man tagad.
9. Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons
Pavēlnieks Antons Augurs jeb Augura Antons saņēma no soda tiesas, ko citi sauca par briesmu tiesu, šāda satura neizpaužamu vēstuli
«Biedram pavēlniekam A. Auguram.
Pret arestēto turienes mācītāju neatsaucas še apvainojoši liecinieki, bez kādiem būtu neveikli viņu notiesāt, bet no apgrozības tas dabūjams laukā ikkatrā ziņā kā kaitīgs subjekts progresam. Uz laikraksta aicinājumiem neviens tāds liecinieks nav pieteicies, tālab Tev ar iejūsminājumiem vai aplinkiem apsolījumiem jālūko drīzumā vismaz divus tādus atrast vietējībā un gādāt šurp.»
Augura Antonam bij par palīgiem daži pazīstami un daži arī pavisam sveši jaunekļi. Ar tiem nu viņš apspriedās, kādā ceļā lieciniekus, pret .mācītāju dabūt, diezgan labi noprazdams ka viegli vis nenāksies tādus atrast, jo nebij domājams ka draudzē pavisam atsauksies pret viņu kādi ļaunprātīgi liecinātāji, kas ietu bez pamata apvainot. Tāpēc domas, viņiem cēlās uz to pusi, ka. jālūko piedabūt kādus, kam jāiet, spiestiem no savlabuma cēloņa, un kuru dzīves labklājība stāv valdības iestāžu ziņā, kas var darīt, kā grib viņiem par labu vai par sliktu.
Apskatoties pēc tādiem visā pagastā, griezās domas uz abiem Steņģiem, kuriem kaut kādos nenoteiktos vārdos cik necik likt prast ko par cerību vismaz uz savas daļas paturēšanu no Ezermuižiņas. Steņģi, pats un pati, protams, liecinās ikkatrā ziņā, kas vajadzīgs, aiz bailēm vien par vietas zaudēšanu un, cenšanos jel šādā liecināšanas ceļā to paturēt.
Steidzamā kārtā tika pavēstīti abi Steņģi uz pavēlniecību, nesakot vis, kādā vajadzībā. Viņi, cilvēki, arī drīz bij klāt un pat nezināšanas bailēs izskrējuši gandrīz tādi paši, kā mājā būdami. Pati tikko bij paguvusi paķert savu rūtaino sedzeni kā kādu amata apģērbu. Pavēlniecībā jeb citreizējā, pagastnamā bij visur citāds izskats un valdīja tūliņ citāds gars nekā agrāk, kas īpaši Steņģim pašam izskatījās ļoti svešādi, jo no tā laika viņš tur nemaz nebij iegājis, kamēr iestājusies pavēlniecība. Virs sava laika pagastvaldes; un priekšējās izpildu komitejas priekšniecības durvīm stāvēja tagad uzraksts: «Pavēlniecība. Sodīts tiks ikkurš, kas še bez atļaujas ieies».
Pirmā istabā aiz laužu uzgaidāmās sēdēja daži rakstveži pie rakstu darbiem, un pavēlniecības durvis apsargāja pagasta ziņneša palīgs ar šauteni plecos. Visā mājā bij sajūtamas tādas kā baiļu pilnas šausmas un nedrošības klusums. Visi, kas nāca un gāja, sargājās savstarpēji sarunāties, kā gan agrāk bij paradis. Pat uzgaidāmā istabā neviens nesajuta uz to drošības.
Kad Steņģu ierašanās bij pieteikta, tad tiem, lai ari tik steidzīgi sauktiem, nācās taču līdz aicinājumam labi ilgi gaidīt, laikam gan tādā ziņā, lai dabūtu sajust, ka jāstāv augstas valdības priekšā. Beidzot taču iznāca durvju stāvētājs ar savu šauteni plecos un tādā kā baigu pilnā balsi aicināja Steņģi iekšā. ,
Atstājis cepuri uzgaidāmā istabā un matus vairākkārt saglaudījis, Steņģis beidzot ielīda baiļu pilns pie pavēlniecības. Tur viņš ieraudzīja sēžam pilnā augstības cienībā pavēlnieku Augura Antonu ar revolveri pie sāniem, sekretērieti Jeti iepretī un, dažus jaunekļus pavēlnieka palīgus. '
Steņģa ienākšanu tie neviens nelikās manot un šķirstīja tik kaut kādus papīrus. Mazliet pakavējies un iekāsējies, bet nebūdams vēl vaicāts, viņš uzdrošinājās iesākt:
— Es esmu aicināts un atnācis. Lūdzu tad, kas man tiks sacīts?
— Jums jāiet piesoda tiesas liecināt pa mācītāju, — bij pavēlnieka atbilde. ' ^ .