— nu, kad jāiet.— jāiet, ko tur cita, — tS Steņģis pretī.
- Bet ko jūs par viņu 1iecināsat? — pavēlnieks taujāja.
Kad dzirdēšu, ko tiesa vaicās, tad liecināšu, ko zināšu, — Steņģis mierīgi atteica. — Par to cilvēku liecināt viegli — ļauna viņš nav darījis, kā tikai labu.
— Tas nav jāvēro, bet jāliecina tik tā, kā vajaga, — tā atkal viņam cietīgi pavēlēja.
Bet kā tad vajaga? — tā Steņģis.
— Apvainot vajaga.
—Bet, kad vainu nekādu nav, kā tad var apvainot?
Tad vaina jāmeklē un jāatrod.
— Un kad nevar nekādu atrast?
— Tad — tad — jāizdomā, —, pavēlnieks stostīdamies pamācīja.
— Tad jau tiek gribēts, lai es eju par viltīgu liecinieku, kādi bij pie pestītāja notiesāšanas? — Steņģis prātoja, galvu noliecis.
— Vainu ir diezgan, kad grib vien atrast un saprast,
lai pestītājs bijis nebijis, — pavēlnieks atkal pa brītiņu-uzsāka. — Nav gājis par karoga nesēju pie kritušo varoņu kapiem un liedzies tiem sacīt slavas vārdu, izvairījies no baznīcas atvēlēšanas priekš tautas sapulces, mulsina jaunatni ar ticības lietām un vispār! nav draudzīgs valdībai — un tā vēl šis tas cits arī.
—- To viņš dara vai nedara visu tik tā, kā viņa amats pavēl vai aizliedz, — Steņģis vēl atteica. — Bet, ja jau tādus cilvēkus sāk notiesāt, vai tad jel viens no visiem varēs palikt nenotiesāts?
— Par to jums nekāda bēda, bet zināt tik to — kas nav valdības draugs, kā tas rādās arī pie jums, tas nevar cerēt uz nekādām dzīves vietām nākotnē, — bij pavēlnieka atbilde.
Steņģis, drusku padomājis un pāra reizes smagi nosēcies, sacīja vēl savu beigu vārdu:
— Klausīt valdībai gribu uz vārda un par liecinieku iet, ja aicināsi bet netaisnas un uz netaisnību pavēlētas liecības gan nedošu, lai nepaliek dzīvē vai ne egles, kur paiet apakša.
To sacījis, viņš smagiem soļiem virzījās uz durvju pusi, dzirdēdams nosakām pakaļ šos vārdus:
— Uz labu nekāda liecība nav vajadzīga, lai jūsu muļķīgā taisnība paliek kur būdama.
Aicinājums nāca no pavēlnieka Steņģa sievai, lai nāk iekšā, bet viņa iegāja tik par brīdi, kad laikam no vīra bij dabūjusi vispāri zināt, ko prasīs, un tad, negaidīdama nekādas sacīšanas no pavēlniecības puses, uzsāka tūliņ pati:
— Tētiņ Dieviņ, kā lai drīkstu netaisni liecināt par tādu cilvēku, kas pats visus uz taisnību vien vadījis? Vai tad tur nebūs grēka pret Dievu un viņa .baušļiem?
— Nav nedz Dieva, nedz grjēka, un par kaut kādiem baušļiem vairs nekāda bēda, bei ir tikai valdības griba ūn vajadzība, vairāk nekā, tāpēc jāliecina tik tā, kā viņa grib un kā viņai vajaga, pavēlnieks lepni atbildēja.
— Ne Dieva, ne grēka, ne par baušļiem vairs bēda — tādu izbaiļu! — Steņģene izsaucās patiesīgi briesmu pilna un rāva savu rūtaino sedzeni no pleciem atpakaļ uz galvu, tālāk iesaukdamās:
— Pag, kur te tās durvis? Ak, jā! Labi gan, tepat ir!
Saņēmusi durvju rokturi, viņa pagriezās vēl atpakaļ un
sacīja:
— Ar tādiem cilvēkiem, kam nav nedz Dieva, nedz grēka, nedz bēda par baušļiem, man bail būtu iet vienu
ceļu, ne vēl atrasties vienā pajumtā. Laimek ka nav pašlaik pērkoņa padebeša virs galvām!
—Kas jau muļķis ir, lai muļķis paliek, tur citiem nekā ko bēdāt, — bij nievātnīga atsauksme no pavēlniecības. — Bet lieta še tik tāda: ja jau negribi ievērot valdības uzaicinājuma, tad saprotams, ka esi apnikusi Ezermuižiņā dzīvot un savu daļu no viņas uz priekšu paturēt, vairāk nekā, — pavēlnieks nozīmīgi pasludināja.
— Ak Kungs un Dievs! Tad man ar netaisnu liecību jāgādā paturēt manu dzīves vietiņu! — Steņģene kā izmisumā iekliedzās.
, — Kur no valdības puses kas tiek gribēts, tur par netaisnību nav ko runāt, — tā atkal pavēlnieks.
— Nu tad lai noraksta pie tiesas pratkulē, ka manas liecības dēļ mācītājam ļauns nekas nenotiks un no Ezer-muižiņas vismaz puse paliks man, kā bijusi, lai tad arī liecinu, — Steņģene sāka kaulēties.
—- Jums ir runča gudrība lūkot zivis ķert tā, ka ķepa netiek slapja, — kāds no pavēlnieka palīgiem smiedamies aizrādīja, — tikai tas tad jāievēro, ka ar tādu gudrību viņš nevienas zivis nav noķēris un nenoķers.
Visi nosmējās, un pavēlnieks vaicāja Steņģenei:
— Kāds labums tad no tādas liecības būs?
— Un tad man vajaga liecināt uz mācītāja nogalināšanu, nezinot pat, kādas vainas dēļ? Steņģene vaimanu balsī izsaucās.
— Vainas tad diezgan, kad tik zinām to — kas «neir» ar mums, tie ir pret mums, un tādi jāņem laukā no apgrozības, vairāk nekā, — atskanēja cietīgs vārds no pavēlnieka. —r Kas šaī ziņā negrib liecināt, lai neliecina — gan jau pēc redzēs neliecināšanas panākumu,
—' Sis kārdinājums ir briesmīgs! — Steņģene ar sevi cīnījās. — Bet, lai Dievs dara ko darīdams, netaisni liecināt nedrīkstu. — un vēl uz nevainīga cilvēka pazudināšanu sava solīta labuma pēc.
— Bet zināms ir, ka tu kādreiz pat no tiesas galda esi gribējusi iet meklēt lieciniekus sava labuma pēc, — pavēlnieks aizrādīja.
— Tas tiesa gan, ka es gribēju iet, bet tik par taisnību, nevis par netaisnību, — Steņģene atbildēja.
— Nu tad ej vien ar savu Dievu, kurp gribi, bet redzēsi jau gan, vai viņš nāks tevi glābt, kad atradīsies varbūt pagalmā, — pavēlnieks atraidoši piezīmēja.
Steņģene, joprojām ar vienu roku valdīdama durvju
rokturi un otru pielikusi sev pie mutes, šaubīgas svārstības pilna, prātoja:
— Bet nezin kā būtu, kad manai liecībai pierakstītu klāt, ka pati es viņai neticu?
— Tad jau atkal tā pati runča gudrība vien iznāktu kā pirmāk, — bij dzirdama smieklu pavadīta piezīme no pavēlniecības.
— Bez tam, ka tāda liecība tāpat ne tikvien nekam nederētu, tevi varētu tiesāt par tādas liecības došanu, kurai pati netici un kura tāpēc nepatiesa, — tā viņai atkal kāds cits no pavēlnieka palīgiem paskaidrojam
— Jā, posts un bēdas vien uz visām pusēm, Steņģene, ārā iedama, vēl smagi nopūtās. — Bet jādomā, ka nabagu tarba nesama taču vieglāk kaklā nekā ļauna apziņa sirdi par netaisnas liecības došanu uz godīga un nevainīga cilvēka pazudināšanu.
Pavēlniecībai nu bij jāpaliek rokas nolaidušai un acis izplētušai brīnojoties par to grūtumu, kā šādas liecības sadabūjamas, kas nebij iedomāts. Nu vajadzēja sākt prātot, kas darams tāļāk nolūka sasniegšanā. Atzīts tika joprojām, ka pavisam veltīgi aicināt tādus cilvēkus, kuriem no valdības puses nav gaidāms nekāds labums, nedz palīdzība, bet jālūko atrast vēl īstenāk tādus kas jo pilnīgi atkarībā no valdības labprātības, un par tādiem varēja domāt vēl vienīgi visus trīs apsargus, par kuriem vismaz nebūtu jāšaubās, ka tie liegsies liecināt, ko viņiem liks, Lai arī būtu jāsaprot viņus par to drusku ievērot viņu vienmērīgās vajadzībās ar dažu pabalstu.. Lai nu gan viņiem kā lieciniekiem īstena cienības ieskata nebūtu, bet taču tie stāv valdības dienestā un vainoti nav, lai arī noklīdums pie viņiem nenodzēšami redzams.
Pirmo no miličiem aicināja Tuluku un izskaidroja viņam, ka jāiet par liecinieku pret mācītāju un jāliecina apvainojoši; bet pavēlniecība nebij ne iedomājusi to dzirdēt, ko dzirdēja, jo Tuluks atbildēja sekoši:
— Par kam lai es liecina ļaunu no tāda cilvēka, kurš man darījis tik vien labu un mācījis staigāt uz Dieva ceļim, lei?
— Nav jāmeklē ne nekādu Dieva ceļu, ne nekādu mācību labuma, bet diezgan, kad saka tik to, ka viņš apvērsuma un valdības pretinieks, — bij pavēlniecības atbilde.