— Bet es jau, kungi, nemaz nezinu, kur mācītāš būtu kā pretinieks parādījies valdībai, lei? Bez drošim pamatim nevar nekā liecināt, īpaši jau uz vainas pusi.
— Ir drošu pamatu diezgan, — pavēlnieks cēli atteica
— Viņš liedzās vasaras svētkos nest gājiena karogu, izvairījās no atļaujas došanas tautas sapulcei baznīcā, un daudz kas cita.
— Jā, bet karoga nešana nepieder pie viņa amata darbim, un baznīcas izvēlēšana, kā zināms, nestāv mācītāja varā, un atslēgas nav pie viņa, lei. Man bail, ka neizliecinu netaisnību. ,,
— Kur nu uz reizes cēlies tik liels taisnības prāts? pavēlnieks uzsauca. — Pērn turpretī tai viesīgā dejas vakarā, kur saskrējāt visi trīs no dejotājiem naudu plēst, tad čukstoši stāstījāt Stērģeniekam, ka esot abi .ar Rempi liecinādami izglābuši no soda kādu monopola pārdevēju tirgū, kad nebijis brīv pārdot. Un vai tad tā bij taisnības liecība?
— Ko nu, kungs, tādu liecību līdzināt ar šito! — Tuluks atteica. — Kāds nu tur nieka grēks, kad izliecina uz labu tādā mazā lietā, kur valdības kungi izdod liegšanas pavēli tik priekš citim, bet paši zina apgādāt priekš sevis, ko tik vēlas. Tāpat arī, kad mēs šad un tad, šā vai tā pamānām bagātus dzērājus kā pa jokim, lai mums arī kas tiek, lei, vai pabaidām lamātājus ar tiesu; bet bail no tādas liecības, kas dodama, kā var saprast, uz ļaunu un pat uz nāvi- par godīgu un labsirdīgu cilvēku bez vainas. Dzērāji jau gan mēs esam, bet ne tik dziļi krituši bezdievībā.
- Nu tad zināt to, ka tādi; kas negrib darīt valdībai pa prātam — tie viņai vajadzīgi arī nebūs, — pavēlnieks atraidoši izsacīja.
-— Vai tad atņemsit tūliņ manu amata ieroci pie šiem pašim vārdim, — Tuluks vaicāja.
— Tas nāks vēlāk, — pavēlnieks īsi un īgni atbildēja, noprazdams, ka ar šo velti ilgāk pūlēties, un parādīdams viņam durvi uz āru.
Nu sauca iekšā Rempi, Tas ienāca salīcis, kā kādu lielu nevarību radīdams; un, kad bij dzirdējis, kas būšot darāms, tad saka atlūgties, sacīdams:
— Mani gan atlaižat,no tās liecenāšanas. As nemācēšu kungiem, pa prātam izliecenāt, un tad sāks māni ķibelēt. Dodat man labāk, tai vietā kādu darbu tepat mājā, nekā kad jāiet uz turieņu. Daudz vis ās par liecenieku neešu gaš, ja tik nu, kad kāds paaicena par tām pašām, vādera zālēm un labi izmāca, kas jāliecina kurā lietā. Brīžam, eče vai, kad sāmisās, tad nākāži — sāk gandrīz smieties,
un ne paldies izpircējam maksātājam no labuma, kā tik daždie pie maksājuma.
— To vien zini un turi prātā, ka nav jāliecina nevienā lietā par labu, bet visās vienīgi par sliktu, — tāds bija pavēlniecības pamācījums.
— Vai nu ās vēl ik reizes varu zināt, ko valdnieki grib ātzlt par labu un ko par sliktu, — Remps, vaļā raisīdamies, stostījās. — Labāk jau, kad esi brīvs. No māns jau gaņ mazs panākums. Dur tukšmanos, vej, tā pati dūrēja sāpe, raug, šitā. — To sacījis, viņš raudzījās apkārt, vai tuvumā kāds būs, kam grūst ar īkšķi sānos, bet, kad neviena negadījās, tad grūda pats sev un iekliedzāss — Vai! — Tad runāja vēl tāļāk: — Braucot ikkatra ratu pagrāndīšanās sānos kā durtin iedur. Kāds, nu tad vairs esi liecenieks?
— Aizvestu un atvestu vai šūpuļa ratos, kad tik gribētu darīt, kas vajadzīgs, — pavēlnieks ar nepatiku izsaucās, — bet, kad jau nu nē, — nē. Zināms, ka visi neklausītāji ir valdības pretinieki. Ej,tad, ej, kad neklausi — neklausi
— Edz, edz — tā, tā — labi, lābii — Remps iziedams nostostījās.
Nu atlikās pavēlniecībai vairs tikai Stērģenieks. Vismaz šo viņa cerēja esam gluži droši savā lomā. Bet, kā par brīnumu, neveicās piedabūt arī viņu. Gan viņš jutās vilināts no aplinkiem labumu solījumiem, bet pakasīja vairāk reizēm pakausi un prātoja, ko labāk darīt.
— Vui tod mun Azarmuižeiņi tūliņ nūroksteisīt? — viņš vaicāja. Bet, kad droši nekas netika solīts, tad sāka atkal šaubīties, sacīdams: — Grāks vin bous. Viņš mun nakā ļauna navaid dārejs, a vēl šū tū īšķiņkūja.
— Un tad naudas arī tev laikam nevajaga? — nāca ' pats spēcīgākais vaicājums no pavēlniecības puses.
— Vojadzātu gan, troki vojadzātu, bat.., To sacīdams, Stērģenieks pakasīja atkal pakausi.
— Nu, un kas tad vēl tur par «bat»? — pavēlnieks viņam vaicāja.
— Bat bail vin iraid nū grāka, — viņš nedroši izsacīja.
— Ne tur baiļu, ne tur grēka, un grēka nav pavisam, kad jādara, ko vajadzīgs darīt, — pavēlniecība mierināja.
— Cik tod jus dūsit tīs noudas? — Stērģenieks, kā šau bībā svārstīdamies, ievaicājās. — Poģiras gon iraid trokas. Divi dīnas navaid dobeita na pileite.
Pavēlnieks ievīkstīja kaut ko papīriņā un pasniedza viņam. Stērģenieks drusku atlocīja to vīkstoliņu, lai redzētu
vismaz, kāda krāsa atrodas tur iekšā un vai cik, tad salocīja no jauna un rādījās apmierināts. Bet palika joprojām nenpņēmīgs, ko darīt, ko nē.
Neprāto nu vairāk nekā! — pavēlnieks viņam uzsauca. — Rītu jābrauc projām. Šķūtnieks būs no sabiedrības.
Stērģenieks virzījās gan uz durvju pusi, bet vēl vienmēr šaubu pilns, ko īsti darīt. Kārdinājuma pievilcība uz vienu pusi bezgala liela, grēka bailes un drusku laikam kaut kas no apziņas otrā pusē. Iziedams viņš vēl paturēja sev gala vārda tiesību uz vēlāku brīdi šiem vārdiem
— As vāl drusku apsadūmāšūs.
— Nekā ko domāt, ja negribi būt valdībai pretiniecīgs, — noskanēja viņam pakaļ sauciens no pavēlniecības galda.
Stērģenieks izgājis apsēdās pagastnama jeb — pa jaunam — pavēlniecības nama priekšā uz soliņa, iebēra pēdējās pabiras no tabakas maka pīpītē, uztaisīja dūmus, tad atlocīja saņemto vīkstoliņu pavisam, izcilāja viņa saturu, par kuru kādā citā reizē justos nezin cik priecīgs, bet palika joprojām drūm un tāds kā baiļu pilns Briesmīgi lielo reibuma gribu nu varēja apmierināt uz pēdām, iegādāt bez tam arī tabaku un sērkociņus. Nezin vai un kad tik liela laime pieredzēta. Nebij pat jāgaida lamāšanas, nebij jāsauc liecinieki, jādraud ar tiesu un ilgi jātielējas, līdz kaut ko var dabūt rokā. Un tik vien par visu vaadzētu pasacīt pie tiesas, ka ir gan vainīgs šādā vai tādā lietā. Un tomēr viņam izlikās, ka šis vīkstoliņš dedzin dega sarepējušās rokās biezai ādai cauri tā, ka gribētu sviest to vai zemē tādu pašu atlocītu.
Pašlaik pienāca pie viņa Tuluks un, ieraudzījis atlocītā papīriņā naudu, sacīja viņam:
— A re! Jūdasa alga tev jau rokā, lei, tik nu pielūko, ka atliekas no tiem pašiem asiņu grašiem tik daudz pāri, ar ko iegādāt stipru cilpu savam smagumam.
— Valns viņu! Mun viņa dzeļ jou sirdie kā čūska, — Stērģenieks rūgti atsaucās. — Napaturēšu vus, dūšu tūliņ otpokoļ.
— Labi, ja vēl to spēj, — Tuluks sacīja, — bet, kad jau grēcinieks atrodas tik dziļi iekš velna nagiem, lei, tad ļoti grūti ir viņam izrauties.
— Otdūšu gon, — Stērģenieks izsacīja un piecēlies gāja iekšā — atpakaļ pie valdonības atdot saņemto naudu un atteikties no liecināšanas. Iegājis viņš sacīja sekoši:
-— As gon asmu līls dzārajs un nūkleidis pī vusa, ka vui vīna skromba prrīkškā, ūtra pakaļā, bat par Jūdasu nagribīs īt. še jir jiusu nauda, ņemit, kungs, tū otpokoļ.
Nu kad tā, tad varēsat iet varbūt pavisam, — noskanēja sirdīgi pavēlniecības atbilde. — Valdībai tādu neklausītāju nevajadzēs.
— Lūdzu, vuj tiuliņ otņemsit šauteni? — Stērģenieks kā sagrauzts vaicāja.