To noteiks augstāka valdība, — bij aisauciens no pavēlniecības.
— Loi tad dzan muni uz kureini dzeidami, a todas līcei-bas dūt navaru, — bij Stērģenieka pēdējais vārds.
Pavēlniecībā brīdi valdīja smags klusums par tik lielu un pat neiedomātu neizdevību. Pēc tam tad pavēlnieks nosirdījās šiem vārdiem:
— Te nu skaidri redzams, kādu absurdu tautai ieaudzina tie reliģijas mācības murgi, ka no pieciem cilvēkiem neatrodas pat neviens pretīgs liecinātājs pēc vajadzības. Visiem Dievs, visiem grēks, dažam pat vēl apziņas muļķība, citem arī nezināšana, kā un ko liecināt.
Sekretēriete Jete, aizkūpinājusi pa to brīdi papirosu un pasniegusi arī pavēlniekam Antonam, sacīja:
— Lai pataisa visas baznīcas par tautas klubiem un, ieved tādu audzināšanas režīmu jaunatnei, kāds ir manā salonā Plīņos, tad liecinās pēc necik gadiem, kā vajadzēs un ko vien vēlēs. Tur nav ko kavēties.
10. No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis
No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis kļuva kā ar vienu sitienu visā plašā pagastā pie bezmantiešiem. par pašu ievērojamāko vīru, un pie visiem viņiem radās uz pēdām tas ieskats, ka viņš ne vien cienīgs pēcnācējs Vernulim, bet pat vēl kā pārāks par viņu, īpaši to diženo domu labad, ka baznīcā ierīkojama bezmantiešiem no saimnieku dodamiem līdzekļiem brīvbufete. Saī ziņā viņš tika ja ne pavisam dievināts. Drīz viņu ataicināja no mazākā kaimiņu pagasta šurp uz lielāka darba vietu un turpmākās sapulcēs deva viņam dalību pavēlniecībā, bet it īpaši viņam uzticēja baznīcas ierīkošanu par bezmantiešu sadzīves namu, kur vispirmā šķirā vajadzīgs būt pieminētai un ļoti gaidītai brīvbufetei, no iesākuma gan tikai pa svētdienām.
Nurcis„ protams, tādai uzticībai nevarēja pretoties, uzskatīdams sevi par vienīgo vīru,, kas. tādu lielu uzdevumu var veikt. Viņš sadalīja visus pagasta saimniekus vairākos pulciņos, uzdodams, ko lai katrs pa kārtai gādā bufetei uz to un to svētdienu: šis pienu, tas sviestu, cits svaigu gaļu, dažs maizi vai plāceņus ua sieru, olas vai citu ko
Bet, lai nebūtot tur jādzīvo bez nekādas gara baudas īpaši, kamēr vēl neesot ierīkotas izrādes un nenotiekot vēli koncerti, pagaidām esot jāatver tur vispirms grāmatu krātuve, citādi sadzīves varot iznākt garlaicīgas. Bet kur grāmatas ņemt? Pašiem to nevienam nebij. Domas griezās drīz uz Linuma krātuvi līdz ar viņa lielo, stipro skapi»
Drīz bij Linums ari pavēstīts uz pavēlniecību, kur Nurcis viņam pasludināja, ka esot nolemts «pārņemt» viņa grāmatas līdz ar skapi, ko ievietot citreizējā baznīcā un tagadējā bezmantiešu sadzīves namā, lai tiekot tautai, ar ko pakavēt laiku, uz ko Linums mierīgā prātā atbildēja, skatīdamies laikraksta lapā, ko bij paņēmis no galda:
— Paņemt jau jūs varat, kad gribat, jo spēks un vara jūsu rokā, bet to gan saku, ka ne vien jūsu «tauta», bet ari jūs paši nesapratīsat nekā no manām grāmatām.
— Kā jūs drīkstat; par mums tik zemu domāt?! — Nurcis Linumam cietīgi uzsauca. — Kādēļ tauta un mēs nesaprastu?
— Par jūsu «tautu» vēl nemaz neruaājot, saku droši par jums pašiem, ka priekš manu grāmatu saprašanas jums visiem pārāk maz izglītības. Ja gribat, tad varat pārliecināties — Linums, bezbailīgi atteica, viņu neviena neuzlūkodams., . .
—- Tas ir pavēlniecības aizskārums un noniecinājums, par ko jāsastāda protokols un jāiesūta, kur pienākas! — Nurcis, izsaucās, un Augurs ar citiem viņam piebalsoja
— Jā, jā, darāt vien, tad jau īpaši dabūsim zināt, kāds vien kuram jums mācības stāvoklis, kad tiksat pārklausīti pie manām grāmatām, uz ko es pastāvēšu, kad nāks lieta izspriežama augstākā vietā, lai dabū zināt, cik maniem vārdiem patiesības vai nepatiesības, spriežot par jūsu zinātnisko mācību stāvokli, ejot garām, kā jau pieminēju, jūsu «tautai» pavisam.
Pavēlniecības vīri saskatījās savstarpēji cits citam zīmīgi acīs, un protokola lietas neviens vairs nepieminēja. Tik Nurcis pa brīdi atbildēja, kā raudzīdams izsprausties no nepatīkamā iepiņķējuma:
—Var gan būt, ka dažas jūsu grāmatas ir gādātas priekš īpašām zinātnēm, bet tās arī lai nāk vien līdza turpat klāt, jo ar laiku aicināsim dažādus lektorus, kuri varēs tur smelties vajadzīgās ziņas, ja arī to citādi nevajadzētu.
Bet kas tad būsat parakstītājies manu grāmatu rādītājam par viņu patvaļīgu saņemšanu līdz ar skapi? — Linums vaicāja, pacēlis acis no laikraksta. — Man jāvēlas, ka parakstītos ar atbildību visa pavēlniecība
— Mēs varam paņemt tik tāpat, bez nekāda atbildības paraksta, — Nurcis atteica.
— To jūs varat gan, tas jau tiesa, — Linums vienaldzīgi atsacīja. — To var arī laupītāji, kad tik tiem pienācīgi liels spēks. Un, ja tā notiks pie manas dārgās mantas kur man salaista visa mana peļņa, tad es no savas puses varēšu to uzskatīt par laupīšanu.
Visi klusēja, tik pa labu brīdi iebilda Augurs
— Bet kā mēs še zināsim, vai skapī visas grāmatas ir, kas rādītājā ierākstītas?
— Tur jūs varēsat pārliecināties, kad ņemsat rokā rādītāju un salīdzināsat tur ierakstītos virsrakstus ar grāmatu virsrakstiem pēc sanumurējuma, — bij Linuma atbilde, — jo tik daudz man jūsu prašanai jāuzticas, ka vismaz dažs no jums spēs salīdzināt grāmatu virsrakstus ar rādītāju.
— Jūs vai ikkatra vārda galā, taisni vai aplinku, cenšaties norādīt mūs par nespējniekiem, — Nurcis žēlojās.
— Vienu jūsu nespējību pierāda atkal še, raugāt, valdības vēstnesis", — Linums sacīja, pasniegdams viņiem laikraksta lapu un parādīdams tur īpašu vietu. — še atkal tiek meklētas pret mācītāju pazudināšanas liecības, kādu jūs neesat vis spējuši sadabūt še, viņa draudzē.
Pietvīka, to dzirdot, Augura Antons un citi viņa palīgi, atskaitot tik Nurci, kurš tad vēl še nebij bijis, bet sacīt šoreiz neviens nekā nesacīja aizbildinājuma vai atraidījuma ziņā. Neviens no viņiem laikrakstā arī nemaz nepaskatījās, kas bij zīme, ka šī ziņa nav viņiem vairs viss nezināma.
Kad Linums atvadījies izgāja, tad pa brītiņu noskanēja viņam pakaļ no pavēlniecības galda šie vārdi:
— Ellīgi žultīgs cilvēks!
Bet kāda cita balss piebilda:
— Gan laiks lauzīs arī viņa ragus.
Grāmatu «pārņemšanas» nodoms palika spēkā, un pavēlniecība bij beidzot ar mieru parakstīties viņas pilnā
sastāvā par grāmatu saņemšanu uz ticības pēc Linuma sarakstītā rādītāja. Linumam tik nu nācās gaidīt, kad ņems viņa skapi un vedīs projām, lai gan no grāmatām šķirties viņam varbūt nenācās daudz vieglāk kā sacīt ardievas dzīvībai. Daži gan viņam ieteica svarīgākās un dārgākās grāmatas pie laika izņemt un atstāt tik tādas ar vieglāku saturu, bet viņi uz to nebij piedabūjams, jo viņam visas grāmatas esot tikai svarīgākā rakstniecības izlase.
Pēc dažām dienām patiesi ieradās pie Linuma četri vecīgi darbinieki ar divzirgu aizjūgu un smaga vezuma ratiem. Iegājuši un apvaicājušies, viņi sāka prātot, kā tik smagu Skapi iznest, jo pavēlēts bij aizvest viņu pilnā sastāvā, grāmatu nemaz neizkravājot, laikam tādā ziņā, lai tās neizjūk no pareiza sakārtojuma.
Nu sāka lūkot pārliecināties, vai un kā būšot iespējams skapi kustināt. Palūko spiest viens pie virsējās sānu zimzas uz augšu, bet velti — nekust! Iet otrs arī — tas pats. Kad saiet visi četri, tad pacel gan vienu pusi drusku uz augšu un atlaiž atpakaļ, bet vairāk arī nenieka. Sāk prātot un spriest, vai pavisam drīkstams četriem turētājiem vien tādu svaru gāzt sāņus, kas ar visu savu smagumu nenoturams var zvelties uz grīdas un vēl kādu no turētājiem nosist. Viņi griezās pēc padoma pie turpat savā nodabā strādājošā Linuma. Bet tas atbildēja, ka viņam neesot nekādas tiesībai iejaukties 'pavēlniecības darbos ar nekādiem padomiem vai aizrādījumiem, jo viņai pašai esot diezgan spēka, diezgan padoma.