Viņi izgāja visi ārā; sasēdās pagalmā uz baļķa, pīpoja un gudroja, ko īsti darīt, un pēc ilgāka prātojuma palika pie tām domām, ka darbs jāatstāj nedarīts un ka pie tāda svara gabala vajagot droši vien otrtik spēka klāt, jo tas skapis sverot ar visu, kas tur iekšā, ne mazāk kā trīs birkavi, bet varbūt vairāk arī. Negājuši vairs nemaz istabā atpakaļ, viņi aizbrauca.
pēc dažām dienām saradās atkal ar to pašu aizjūgu skaitā astoņi nesēji, pa starpām krietni spēka vīri. Skapi viņi nu nogāza .sāņus, smagiem grāmatu sējumiem plauktos iekšā ar troksni gāžoties, un aiznesa līdz durvīm. Bet nu tik atdūrās atkal uz lielu neiespējamību, ka palodas atradās par zemākām, nekā tāda priekšmeta iznešanai vajadzīgs. Un ko nu atkal darīt? Nesamais jāliek zemē un jālūko atrast padomu. Daži griezās pie Linuma ar vaicājumu, kā pavisam bijis iespējams tādu skapi šite ienest?
— Tur viens no diviem, Linums zobgalīgi atbildēja, | — vai nu viņš mazgadībā ienests un izaudzis liels, vai šepat radījies un laukā vēl nemaz nav bijis.
Citi sāka prātot jau par palodu izzāģēšanu istabas un priekšiņas durvij, bet tur Linums aizrādīja, ka visīstenāk esot pa malēniskam noārdīt visapkārt istabas sienas un tad piebīdīt ačgārniski ratus klāt, lai var uzcelt skapi bez nekādas nešanas. Viņi to saprata gan par izzobojumu un tik pasmējās.
Arī šis nesēju pulks izgāja ārā aprunāties, kas tālāk darāms. Tur nāca drīz arī mājas saimnieks no tīruma, un viņi sāka stāstīt tam savas domas par palodu izzāģēšanas vajadzību, bet viņam iesitās prātā nejauši tas pats zobgalibas aizrādījums, kādu izsacījis Linums: lai ārdot vien labāk māju pašu nost, jo, kad traki varas darbi esot pie rindas, tad jau varot darīt ari pašus trakākos no tiem — jo spēka esot diezgan. Tāļāk ejot, viņam bij ienākusi prātā vēl viena lieta, ko izsacīja, pagriezdamies atpakaļ pret nesējiem
— Tās durvis ir priekš tā skapja iznešanas ne vien zemas, bet arī šauras, un priekšiņa tik maza, ka tur līdz ar durvīm viņu izgrozīt nevar iespējams būt, tālab jāsaka no patiesības, ka mājas nojaukšana var izdarāma būt vieglāk nekā durvju sienu izpostīšana vien
Darbinieki, izmērījuši durvju platumu un atzinuši, ka saimniekam tiesa par skapja neiznešanu cauri arī durvju platuma ziņā, beidzot nosprieda uz savu galvu nekā neuzsākt, bet ziņot lietas apstākļus atpakaļ pavēlniecībai, lai tad viņa zina rīkot tāļāk, kas darāms. Pēc tam viņi iegāja atpakaļ istabā, atcēla skapi viņa pirmajā vietā un devās tukši projām kā atbraukuši.
Bet pavēlniecība, laikam drusku apnikusi no šādām neizdevībām, vismaz pagaidām atstājās no tāļākas rīkošanas skapja un grāmatu aizvešanas lietā uz baznīcu, un visi prāti viņai bij saistīti tik pie pirmās brīvbufetes sarīkošanas darbiem nākamai svētdienai, kurp jau tikuši bezmantieši ar apkārtrakstu uzaicināti ierasties baznīcā uz kopsadzīvi pie brīvbufetes un runām līdz vēlam vakarām.
Uzaicināja ar cietu pavēli vienu no tiem pagasta iecirkņiem, kuru, kā Nurcis bij iedalījis, ieskaitīja par pirmo priekš bezmantiešu brīvbufetes sagādības šai reizei, nepildīšanas gadījumā piedraudot jau ar soda tiesu. Ikkatram tā iecirkņa saimniekam ar vārdu bij noteikts, cik un kas jāved svētdienas rītā uz pavēlniecību.
Šo pavēli saņemot, cēlās ikkatrā' mājā, kur vien viņa iesūtīta, izmisuma vaimanas, kur to visu ņemt, ko pavēlēts dot, jo jau vairāk nekā vienreiz pārtikas vielu apmērs bij samazināts bezmantiešiem par labu, lai ari daži bezmantieši maizes un visas iztikas ziņā bij pārāki par saimniekiem. Saimnieces, iztraucētas no šādas ārkārtīgas prasības, it visas sajutās esot dziļā postā un nelaimē. Daža izsaucās, ka sviests neesot redzēts pašiem nedēļu nedējām ne naža galā, cita atrādīja, ka maizes pēdējais kukuls iegriezts esot uz galda, vēl kāda norādī|a, ka gaļas citādi nevarot dabūt ne čīpslas, kā vien ja no tā paša pavisam samazinātā turamo lopu skaita kādu ņemot nokaušanai, un tā citas vēl daudz un dažādi Bet bailes no briesmu draudiem piespieda gādāt, lai jāatdod pat vairāk par iespēju, grimstot parādos. ,
Ķamēr svētdienas rītā pa attiecīgā brīvbufetes uztura vielu sagādātāju iecirkņa mājām saimnieces raudādamas kravāja laukā uz aizvešanu visu, kas vien pēc prasības un pavēles sadabūjams mājā vai priekšējās dienās ar vis lielākām grūtībām gādāts no citurienes, tikmēr pavēlniecībā valdīja īstena prieka pilna rīcības rosība pie atvedamo ēdienu vielu saņemšanas, izkārtošanas un sadalīšanas bufetes vajadzībām. '
Viens no pavēlnieka palīgiem stāvēja uzgaidu istabā visu atvesto lepni saņemdams gan pēc svara, gan pēc skaita un mēra, sevišķi no ikkatras mājas, un sauca priekšā otram palīgam, sēdošam tur pie galda uz pierakstīšanu, kas un cik kuram: cik pēc svara šim maizes, cik tam plāceņu, cik citam sviesta vai siera, cik kādam gatavas gaļas, tad — cik pēc mēra salda piena vai paniņu, ciķ pēc skaita novārītu olu vai mazo sieriņu un tā tāļāk. Par svārstītāju un mērītāju stāvēja pagasta ziņnesis. Visi grozi, piena un sviesta trauki tika paturēti līdz rītdienai.
Daži pārtikas atvedēji ziņoja saņēmējiem, ka veduši gan esot, kas bijis, bet nespējuši sagādāt visa, kas prasīts, lai ņemot vai dzīvību laukā. Tādiem, zināms, sarakstā piezīmēja saukšanu pie atbildības.
Stērgenieks slaistījās pa vidu ar tukšu pīpīti zobos un šauteni plecos, ļoti uzmanīgi skatīdamies, ko kurš ienes. Un, kad bij palaidis garām krietnu skaitu grozu un tur nekā priekš sevis neatradis, izsaucās;
— Navīnam na šļakatas brendiņa, na pinkas tabaka!
Remps iebāza galvu no ārpuses pa durvīm un sauca
— Jān, brāl, ko nu lai dara? Brandāvīna nevienam.
Pa brītiņu ienāca iedusmotā sajūtībā Tuluks un sacījai
— Visi atbraukuši, bet tīri sausā, nevienam no visim ne pilītes, lei. …
— Kos tī, valns, bous par bupeti, kur na lāseites brendiņa, na pīpeites tabaka! — tā Stērģenieks nosirdījās.
Kura saimnieka atvedums bij nosvērts, izmērīts vai saskaitīts, to ienesa tepat iekšā, kur sagatavošanas darbi gāja ar fabrikas steidzību. Tur visā čaklumā taisīja sviestmaizes, apliekot vēl ar gaļas, ar olu un sieru šķēlītēm un satinot ikkatru pēc tam sevišķā papīrā, kuru darbu darīja pavēlniecības priekšnieks. Jetes jaunkundze ar augsti atbraucītām piedurknēm un milzīgu priekšautu, kas apņēma visu augumu, strādāja, sagriezdama šķēlītēm gaļu ar lielu uzupurēšanās un pazemošanās nozīmi mazajo brāļu un māsu labā, atturēdamās tik ilgu laiku pat no savas tik nepieciešamās pīpošanas. Vislielāko sajūtību nesa, kā saprotams, pats šo augsto domu iesācējs par bezmantiešu brīvbufetēm, kurām paredzama liela nākotne šās atmestās kārtas pacelšanas ziņā. Še ir ierauts jaunu, cēlu domu ceļš kas stiepsies drīz ar uzvaru caur visiem novadiem. Darbā līdza piedalījis arī gan Briņu Vilma, būdama līdzdarbniece pavēlniecības rakstvedībā, bet vairāk gan tik taī nolūkā, lai viņas atraušanās nedotu iemesla nolamāšanai par bagātnieci.
Ziņnesis, kādu grozu ienesdams, stāstīja, ka pie baznīcas esot jau liels pulks ļaužu, kas laikam gaidot iesākšanas, ko stāstījis kāds no iztikas atvedējiem, kam bijis braucams gar baznīcu.
— Tā jau ir skaidra zīme, cik šādi gara pacilāšanas sarīkojumi vajadzīgi nabadzīgai un panesīgai bezmantiešu kārtai, — Nurcis skaidroja. — Tā saucamo dievvārdu sējums viņiem jau lidz kaklam apriebies, Un dvēsele slāpst pēc kaut kā augstāka; cēlāka — pēc patiesības.