Sāka aprunāties arī par to, kurā laikā bufeti atklāt un kā uzturēt kārtību, ja ļaudis spiestos virsū? Un vai varēs ierīkoties, ka dažam netiek par daudz, citam nekā?
Bet drīz par šiem jautājumiem pašu vidū nodibinājās pilnīgs apmierinājums, jo tie jau nebūs nekādi bagātnieki, kas ieraduši visu patvarīgi grābt, ķert un raut, tie būs pieklājīgi goda ļautiņi, kas nesteigsies rīcībai priekšā, nesniegsies ņemt neko savām rokām savvajlgi, bet būs klusi un pacietīgi gaidīs, kad aicinās vai kad ko sniegs. Tur nekā ko baidīties, jo šie cilvēki vis piedauzības nedarīs. No tiem dažs labs izrīkojums pamācīsies kārtību. Ko nu par to!
Puikstens nosita desmit, kad sāka kraut vezumos grozus un traukus, ko sūtīt uz baznīcu. Braucēji cits pec cita aizlīgoja, bet rīkotāji tūliņ vēl reizē ar viņiem nevarēja tikt.
Lai nu ved vien un novieto bufetes mantas. Steidziba nekāda nav. Nurcim ar pāra rindām jāpabeidz vēl cilde-nīgā atklāšanas runa, Jetes jaunkundzei jāuzpurina drusku ceļam mati. Auguram jāpiebāž visai dienai papirosi, vēl kāds no palīgiem palicis nezin kur. Bet lai, lai — laika diezgan.
Pirmām bufetes mantu vezumam pie baznīcas nonākot, atskanēja no drūzmas «urrā» saucieni un piesteidzās sveši grozu saņēmāji, kas rādījās krietni iereibuši. Vedējiem bij viena alga, kas saņem, kad tik tiek vezumi tukši.
Divi pirmie grozi nokļuva gandrīz laimigi līdz nostādītiem galdiem altāra priekšā. Bet, kad nesēji steidzās apgādāties paši ar kādu daļu no grozu satura, tad citi, kas steigušies līdza, sāka ātri darīt to pašu. Svešas vecenes grūda, ko varēja, azotēs un krāva priekšautos. Dažiem ari svešiem večiem bij kules plecos apakš lietu kabatu mēteļiem. Tie arī grūda, kur ko varēja. Un, kas šķitās diezgan dabūjuši, tie steidzās pa otrām durvīm ārā un projām. Tādā veidā pirmie divi grozi iztukšojās pāra minūtēs, bet citi netika tālāk kā, vislielākais, līdz baznīcas vidum, kur tad ap» viņiem, izcēlās drūzmīģa grūstīšanās, kliegšana un pat, kaušanāsr Piena trauki, kuri nāca iekšā pēc maizes groziem, grūstoties tika izgāzti, un dažam, kurš gribēja no'kāda vēl neizgāzta trauka dzert, sagāzās viss trauka saturs uz galvas un krūtīm. Tukšo, sīko trauku grozs bij apgāzts un trauki saberzti.
Remps, aiz bailēm nomaļus stāvēdams, kliedza:
— Jān, Mārc! Ķerat nu, ķerat jel kādu plācenīti, lai tīk kaut vai šļiekas ko norīt.
— Vui tu, vaina ļurba, pats navari grūstīs vido īkšā un dabeit pāra ķeģu pa purnu? — Stērģenieks atkliedza.
— Paskat, cik viņš, ačka, gudrs, dzīt citus pēc plāceņiem trakuma pūlī, bet pats domāt jau tik uz ēšanu, lei, — Tuluks nosmējās.
Kuri tik dabūja tādā laupīšanas ceļā ko sagrābt, tie joprojām steidzās driz*no baznīcas ārā, bet ari godīgie cilvēki, kas varas darbos neiedevās, nepalika vairs tur ilgāk stāvot, laikam baidīdamies, ka var iekrist līdza kādā atbildības vai liecību ķezā. Mantu atvedēji; redzēdami ari trakuma garu, nozuda ātri visi, līdzko viņiem vezumi iztukšojās. Un pavēlniecības sastāvs, kad tas ieradās nepilnu pusstundu vēlāk, atrada baznīcā tik piena plūdus, trauku drupatas, salauzītus grozus,, samīdītas sviestmaizes līdz ar citiem izmētātiem un sabojātiem ēdmaņas gabaliem, bet gandrīz vaira nekādu cilvēku Pat: visi trīs aizsargi ar savām šautenēm bij nozuduši.
Daži no ticamākiem un turpat vēl mazā skaitā palikušiem aculieciniekiem izstāstīja, ka pirmākie un arī lielākie rāvēji, veči un vecenes, bijuši apkārtējo vairāku nespējnieku māju iemītnieki, kas sanākuši taisni tik ar raušanu iedzīvoties. Čitt gan no sevis nebūtot tāda trakuma iesākuši. Bet, redzēdami, ka šā vai tā nekas neatliks, ja gribēs tikai noskatīties un atļaut viņiem vieniem visu, gājuši tie ari barā, un tā sacēlusies šī mežonīgā nekārtība jo liela, kur vairs nebijis bēdāšanas par mantu vien, bet ari citam par citu, acs vai: galva.
Bet ko no darīt pavēlniecībai, redzot šā kaujas lauka atliekas cēlušās no tiem nesavtīgiem, godīgiem miera cilvēciņiem, uz kuru pieklājības jūtām un apziņas varēja tik droši paļauties. Pirmā brīdī visi bij īsti apmulsuši un nesaprata, ko tas viss nozīmē, bet drīz sāka atjēgties. Nurcim labās rokas padusē bij grāmata, kur sarakstīts viss, kas no katra devēja priekš bufetes saņemts, ko laikam gribēja lasīt priekšā un par pilnības neatvedējiem izsaukt lāstus un «pienaglot»,… bet tagad viņš ļāva tai noslīdēt zemē. Viņa kreisā roka, kā rādījās, dusmīgi sāka burzīt un žņaudzīt cēlās atklāšanas runas rokrakstu par jaunu, dižanu strāvu bezmantiešu dzīves un gara paaugstināšanā, Jete iesteidzās mācītāja ģērbkambarī, ātri norāva savu plato priekšautu, savīkstīja to padusē un tūliņ nozuda. Augura Antons laikam šķita, ka visa atbildība paliek Nurcim kā neaprobežotam sapulces pilnvarniekam taisījās diezgan mierīgi projām. Viņam nebij vis īsti par prieku, ka Nurcis uz reizes pacēlies tik lielā slavā pāri viņam. Viņa palīgi, nejuzdamies pavisam par kaut ko atbildīgi, pīpēdami un smiedamies gāja laukā. Pēdīgi visiem līdza nopietns un domīgs arī Nurcis atstāja baznīcu — pat neaizslēgtu apkārtējo suņu kopšanā līdz ar visiem kara lauka piederumiem.
Drīz pēc tam Nurcis negaidot pat rītdienas, paņēma padusē savu pauniņu un aizgāja no šā pagasta nezin uz kurieni, laikam zinādams labi, ka algas saņemšanas lietā pakaļ nestāv. Drīz arī viņš tika aizmirsts un vairs nepieminēts.
Tikai Jetes jaunkundzei pietrūka cēlā pavadītāja pa vakariem uz Plīņiem. Kad jau, vakaram tuvojoties, viņa sacīja vien: «Iešu par nakti uz savu māju,» — jo tā viņa Plīņus sauca —, tad tā bij Nurcim skaidra zīme saprast laimīgas pavadības prieku un godu.
Bet Augura Antonam, kā pavēlniecības priekšniekam, iesākās rītā īstenas nedienas ar atbildību vismaz par groziem un traukiem, ko nespēja atdot saimniecēm, kad tās sāka nākt un tos atprasīt. Gan viņš aizrādīja uz Nurci, kurš bijis īstenais darītājs un tagad jau projām, gan sūtīja uz baznīcu meklēt savu mantu. Bet viņas uz to atsaucās, ka visi noteikumi nākuši no pavēlniecības pašas un par Nurci vienu pašu neesot nekas jāzina. Par savu mantu meklēšanu baznīcā, kā viņas tika taī ziņā uz turieni raidītas, viena no viņām izsacījās sekoši:
— Baznīcā, jā, baznīcā! Tur ir tik drupatas un salaužņu blāķi redzami, bet neviena vesela trauka, ne groza. Tur jūs ar mūsu asarām slacīto un nāves draudiem izspiesto nabadzību barojat bez bēdas pasaules suņus, piedraņķēdami līdza vēl baznīcu.
Kāda cita solījās meklēties par visu šito augstākās vietās, un, tā kā pavēlnieks apzinājās visu darījis no savas galvas, paļaudamies tik uz Nurcir tad visai lepni viņš pret tādiem pārsaukumiem un draudiem uzstāties nedrīkstēja, tik raudzīja noslēgties un palikt nepieejams.
Bet baznīcas priekšnieks, saprazdams, ka nu visa māžošanās par baznīcu būs pārgājusi, lika to iztīrīt un izmaz-
gāt, atdodams atslēgas no jauna baznīcas apkalpotājam, uram tās patvarīgi bij atņemtas.
11. Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem
Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem ar palīgu un uzaicināja Steņģus atrādīt visu mantu, lai to varot «pārņemt» pēc valdības pavēles priekš viskopības, aizrādot tūliņ jau soda tiesas bārdzību priekš slēpējiem. Steņģis pats nerunāja tam nekā pretī, bet tik sacīja: