- Ejat vien rakstiet, tur jau viss ir redzams un zināms.
— Bet man vajadzīgs, ka ikkatra lieta tiek parādīta, lai neiejūk vidū kāda sveša manta.
Steņģis pagriezās pret sievu un to parīkoja, sacīdams;
— Ej nu, Dārta, atrādi, lai jau raksta, kad grib.
— Es jau iešu gan tur tādam rādīt! — viņa skarbi at-saucās. — Kādas mantas šis te nolicis, ka jāmeklē? Ne man vajaga kopmantas, ne kopdarba. Es dzīvošu pati par sevi kā līdz šim, citi lai dara, kā kurš grib.
— Ko tur nu pretī tiepties? Tik un tā jau paņems. Prātīgāks ir, kad atdod ar labu, — Steņģis mudināja.
— Ar labu nedošu nolaupīt it nekā; ja ar varu ņem, tad lai ņem dzīvību arī līdza.
— Kādu laiku jau varbūt neņems, jo jādabū tik zināt, kas par mantu kur ap ir, lai vajadzībā var dabūt,— sarakstītājs raudzīja ieskaidrot.
— Tu jau redzi, ka no tā mana muļķa veča nekāda aizstāvētāja nav, lai vai aplaupa, kas grib. Bet es, nabags sievieša cilvēks, stāvēšu pretī vai līdz nāvei.
— Nu, kad ar labu netiek ļauts, tad man šoreiz še ko darīt nav, — sarakstītājs pabeidza un ņēma kopā savas lietas uz aiziešanu. — Man šajā gājienā jāraksta tikai labprātīgi atļaujamās mantas, bet tad ar pretiniekiem valdība rīkosies vēlāk pēc sava ieskata.
— Nezin ko tad viņa ar tādiem darīs? — Steņģis bailīgi jautāja.
— Jādomā, ka ņems nost, ko gribēs, kad sagādās vietas nedzīvai mantai, kur nolikt, un lopus pagaidām atdos turpat kopējiem, kur barība, — sarakstītājs stāstīja, vai dzīs uz muižām priekš kopdarbības saimniecībām.
— Un ko tad, nezin, ar pašiem? — Steņģis tāpat bailīgi vaicāja.
— Ar pašiem? Nuja, ar pašiem jau vieglāk tikt galā. Nodos protams, soda tiesai kā pretiniekus, un beigts.
— Vai dzirdi, Dārt, ko cilvēks stāsta! — Steņģis uzsauca sievai. — Kāds briesmu gals gaidāms par neklausīšanu!
— Tad bada nāve tev laikam būs labāka, kad pēdējo noņems un atstās bez maizes garozas tukšumā? Steņģene, acu nepaceldama, atteica,
— Lai šā vai tā, bet es gan labāk pie atdošanas, Dārt; dari tu kā dalīdama, pilnvara tev ir.
— Jā, nedzīva pilnvara ir, bet vīram dzīvības tikpat kā nav. Pilnvara vien pati nekā nesargās, nekā neaizstāvēs, Steņģene pieceldamās atteica.
—- Ak Dievs, to nu darīsim! — Steņģis nopūtās. — Ir jau mums darbu diezgan arī tādu kur vīrs viens pats darītājs par visu, bet sievas kā nav, tā nav.
-Drīzāk var iztikt bez sievieša nekā bez laba vīrieša, kas man jācieš, — Steņģene šos pēdējos vārdus runāja, iziedama ārā un par sarakstītāju nekā nevērodama..
Pēc tam sarakstītājs paņēma savu grāmatu padusē atvadījās no Steņģa un aizgāja kopā ar savu palīgu, bet Steņģis palika nopūtu pilns kādu brīdi istabā un tad gāja smagiem soļiem ārā, pie sevis runādams:
— Dievs vien to zin, kas būs, kas nebūs, bet labs gan nekas nav paredzams.
Pagāja dienu desmit, un šī lietai palika tā kā pārgājusi un pat vai piemirsta. Atnāca otra svētdiena, un viss bij joprojām klusu tikpat šāī lietā, kā vispāri.
Tad svētdienas pēcpusdienā Steņģene ātri ienāca istabā, kur Steņģis vien sēdēja pīpodams uz mūriņa. Viņa atraisīja savu zināmo sedzeni likās kaut ko meklējot pa skapi un sāka vārdus tā kā bērtin bērt, runādama it kā pie sevis, bet arī gan tā, ka Steņģim viss labi dzirdams būtu. .
-Nu tad nu reiz tu, blēža putns, esi stiprā cilpā, no kuras tu vis neizrausies, kā ik gadus gan tev izdevies. Vienmēr esi zinājis noēdināt manu atāliņu ar zirgiem un izliegties, bet nu esi cieti, nu nebūs nekā. Redzētājas ir ganu meitas no divām pusēm. Ak tā! — Sapīt zirgus pie robežas un tad, ar apaušiem sapērdams, satriekt manā pļaviņā! Nu tu dabūsi atbildēt nevis par atālu vien kā kad zirgi netīši būtu pārgājuši pār robežu, bet es tevi nu iztiesāšu kā zagli, ka tīšām esi zirgus pļavā iedzinis. Padoma man diezgan, ko daži cilvēki ir jau devuši, tik nu jāzina darīt tāļāk ka neizsprūc.
— Kādu savvalodu tu, Dārt, te kā skaldīt skaldi?'Uz ko tu tik visai sirdies? — Steņģis tā kā nedroši ievaicājās.
— Vēl tev jātaujā gan būs, uz ko sirdos? Kad sagrūdīšu abus ar Krīcumu cietumā, tad dabūsi zināt. Tur varēsat droši runāt un nebūs vairs jālied, aiz rudzu gubām slapstoties, čukstēt kā šorīt. Ak tu domā, ka es nezinu? Ir godīgi cilvēki, kas izstāsta.
— Kāda tad, Dārt, man tur slapstīšanās? Es aizgāju tik paraudzīt, Vai rudzi gubās nesāk augt pēc tik lieliem lietiem, — Steņģis, izdauzīdams uz mūriņa malas izpīpoto pīpīti, runāja, acis nolaidis. — Ceļā satikos ar Krīcumu, un abi piegriezāmies aizvējā uzpīpot. Tur visa slapstīšanās un čukstēšaņa.
— Jā, jā! Es tev ticēšu gan! Tavi mānīšanās meli man nav vis pirmo reizi dzirdami. Bet zini gādāt rītu no paša rīta man zirgu pie durvīm, lai nav jāgaida kā citām reizēm. Laika man nav kavēties. Jāaizskrien vēl pēc zīmogmarkām un pēc apsūdzības raksta …
— Kad tik nepieķeries pie Jankeļa taisītām …
—Es tev došu gan labas Jankeļa taisītās …
— Vai nu es, Dārt, ko sliktu? Es tik tāpat vien, labu gribēdams.
— Kas tev labs, ko gribēti Bet dodi šurp naudu! — viņa uzsauca, sedzeni uz muguras sasiedama.
— Turpat skapī augšplauktā maciņš ir. Ņem, cik tur atrodi. Man citas naudas nav.
Viņa paķēra maciņu, paskatījās tur iekšā un iesaucās:
— Ko lai es ar to vien iesāku? Tur man nekā netiek. Tāds tu esi' saimnieks — tukšinieks?
— Ko saimnieks var saimnieces lielām naudas vajadzībām naudas piekalt? Aizmaksā, šoreiz tik zīmogmarkas, lai iesūdzības raksts paliek parādā.
— Tā jau man vienumēr ar nebūšanas kauna vien jālaužas, kad vīra nav pelnītāja! — Steņģene, maķelīti kabatā bāzdama, nodusmojās un sāka iet laukā.
Nākamā rītā, kā pavēlēts, Steņģis piebrauca laiku zirgu sievai pie durvīm. Viņa arī drīz iznāca savā visur pazīstamā sedzenē, sēdās ratos un tūliņ sāka braukt projām. Steņģis, viņai pakaļ skatīdamies, klusām pie sevis noņurdēja
— Labi, kad jel viena pati diena paies bez urdījumiem un bez naida.
Steņģene nebij vēl izbraukusi no pagalma, kad ieraudzīja nākam taisni uz Steņģu pusi četrus cilvēkus: divus vīriešus divas sievietes. Viņa drusku tā kā sarāvās un apturēja zirgu. Ari Steņģis bij ieraudzījis nācējus un gāja lēnām tiem pretī iepakaļ aizbraucējai. Nācējiem arvien tuvojoties, varēja sākt pazīt Stērģenieku ar šauteni plecos, kādu jaunu cilvēku ar revolveri pie sāniem un divas sievietes ar rīkstēm rokās. Nācēji ar Steņģi sastapās pie Steņģenes, sēdošas joprojām ratos. Gandrīz bez nekādas apsveikšanās jaunais vīrietis, kam revolvers pie sāniem, pagriezies pret Steņģi, iesāka runāt:
— Jūs esat lieguši jūsu mantību sarakstīt, tad tagad ir pavēlēts ņemt to ar varu projām. Es esmu pavēlnieka palīgs, un še ir apsardzības spēks klāt, — to sacīdams, viņš rādīja uz Stērģenieku. — Vispirms tiks šodien paņemtas jūsu govis un aizdzītas uz Bungžu muižu priekš ierīkojamās kopdarba un kopmantas lielsaimniecības, kālab še līdza ir ņemtas šās divas sievietes par govju aizdzinējām Steņģene, to dzirdējusi, ne vārda nesacīdama, izlēca no ratiem, atraisīja ātri sedzeni, atmeta to ratos uz sēdekļa, norāva un atsvieda turpat arī mēteli, un, iekam citi dabūja atjēgties, ko tas nozīmē, viņa aizskrēja un nostājās drīz kūts durvīs ar koku rokās un uzsauca sekojošam Stērģeniekam:
— Nāc tik!
Stērģenieks virzījās apdomīgi tuvāk, bet Steņģenes koks vēcinājās ātri viņam pretī bez stāšanās. Pienāca citi visi arī un nesaprata, kas nu būs. Pavēlnieka palīgs gumdīja Stērģenieku dabūt Steņģeni cieti, raut no kūts durvīm nost un apcietināt.