Stērģenieks raudzīja pievirzīties no vienas un otras puses, bet nekā, viena alga, visur briesmas. Viņš nolika šauteni, lai tā nebūtu par kavēkli, un lūkoja virzīties cieti gar sienu, bet arī tur briesmu diezgan, jo koks, ar spēku vēcināts, atsitās brīžam pie sienas, brīžam pie zemas nospāres; Stērģenieks lūkoja vēl koka vēcinātājai drusku tuvoties, un, Steņģenei jo sirdīgi koku vēcinot, tas, labi garš būdams, aizķērās aiz spāres, caur ko vēcināšanas mazliet piestājās. To acumirkli manīgi izlietodams, Stērģenieks uzklupa Steņģenei un rāva to nost no kūts durvīm. Koku viņa atlaida un sāka cīkstēties ar savu uzbrucēju bez ne kāda trokšņa laišanas no mutes.
Brīžam viņa iespēja ar visu Stērģenieku atvirzīties tuvāk atpakaļ pie kūts durvīm, bet tad atkal tika aizvirzīta tālāk nost drēbes abiem vlrkšēt virkšēja; Stērģeniekam nokrita cepure, Stieņģenei sāka pajukt mati un parādījās pliki pleci. Piepeši viņa cirtās apkārt un ar neiedomātu spēku izvērsās no Stērģenieka dzelžu rokām. Un, iekam tas paguva atjēgties, viņa paķēra no aizdurvs kūts sekumus, nostājās atkal kūts durvīs un uzsauca Stērģeniekam: — Nāc, kad gribi tavs gals vai mans.
— Valna meitiškis! — Stērģenieks nosirdījās.
Steņģis, kas līdz tam bij stāvējis, rokas lauzīdams un vaimanādams, tagad iesaucās nelaimīgā balsī;
— Dārta, Dārta, siev, ko tu nu dari!
Daru to, kas sievai jādara, kad vīra nav par aizstāvētāju un mantas sargātāju, — viņa, drusku smagi elsādamā, bet sekumu nenolaizdama, atteica.
Pārplēsta viņai cīkstoties bij jaka, pārrauts pat krekls. Šo drēbju gabalu skrandas slīdēja gar pleciem uz leju jau līdz padusēm. Matu šķipsnas bij izšķirstījušās uz visām galvas pusēm. Mazu aizskārumu gadījumos viņa mēdza apraudāties, bet šoreiz viņas acīs nebij ne valguma zīmes. Tās spīdēja nospožinātā tērauda krāsā. Nerādījās viņa jūtot vai vērojot ari nekā par savas miesas kailumu, kas metās lielāks, grimstot saplosītām drēbēm uz leju.
Viņa sāka nomanīt, ka Stērģenieks tīko dabūt savu šauteni rokā, bet neuzdrošinājās iet tai klāt aiz sekumu tuvuma; un, kamēr viņš pagriezās aprunāties pie sava rīkotāja, kas darāms tāļāk tikmēr Steņģene ātri paķēra, tuvumā būdama, viņa šauteni, iesvieda to aiz sevis kūtī un stāvēja atkal ar izstieptiem sekumiem rokās.
Steņģenei par laimi, šorīt lopi bij paturēti ilgāk kūtī aiz agras rudeņa nakts salnas; bet, ja būtu ganībā, tad nespētu vis nedz tā sargāt, nedz pati sargāties.
Rīkojošais pavēlnieka palīgs piegāja tuvāk pie Steņģenes un sāka viņu uzaicināt uz mierīgu pieļāvību, lūkodams pat iestāstīt, kādi labumi nākšot, kad mantu salaidīšot vienkop un visus darbus lieliem pulkiem ātri apdarīšot.
— Elles blēži! — viņa uzkliedza, sekumus tāpat turēdama. — Solīt jūs solāt bagātību, taisnību, vienlīdzību, bet laupāt beidzamo mantiņu nost. Tāda ir jūsu taisnība, tādi jūsu vienlīdzības meli. Es nekāda māņu labuma no jums negaidu un neprasu, bet gribu atturēt tik savu nabadzību no izlaupīšanas. Liekat tik man mieru un ejat ar savu varmācību un viltību, kurp gribat, es jums neaiztikšu un pakaļ neiešu.
Ziņkārībā sapulcējušies bij visi abu Ezermuižiņas saimniecību ļaudis un daži pat no tuvākām kaimiņu mājām. Pulkā ieradās arī Augura māte. Viņa piegāja pie pavēlniecīgā rīkotāja un sāka ar to runāt, lai liekot jel uz brīdi tai nelaimīgai pretiniecei mieru — šī gribot apsegt viņai jel miesas plikumus, kas šausmīgi izskatoties.
Pavēlnieka palīgs, pazīdams sava priekšnieka tēvmāti, ievēroja viņas lūgumu un, lika Stērģeniekam pagaidīt. Augura māte piegāja pie Steņģenes, sacīdama:
— Laid, šomāt, lai es tevi cik necik apkopju, tikmēr tev uzbrukumu nebūs.
— Bet sekumu es nenolaidīšu un cits lai neviens tuvumā nenāk?— viņa atsacīja drusku drebošām lūpām un pieņēma Augura mātes palīdzību.
Augura māte sakopoja kaut kā Steņģenei izjukušos matus, tad izņēma no savām drēbēm dažas cilpadatas un saspraustīja ar tām viņai ap pleciem saplosītā krekla un jakas daļas, tā ka tās varēja turēties cik necik kopā. Pēc tam viņa sacīja Steņģenei:
— Es iešu, šomāt, par savienotāju. Varbūt Izdosies tevi atpestīt.
— Ja gribi, Augura māt, tad ej, bet es no šejienes nekustēšu, kamēr vien viņi būs šite, — viņa ar noteiktību izsacījās.
Augura māte saka atkal ar rīkotāju runāt, pat viņu lūgt, lai jel atstāj lopus pa vecam viņas pašas kopšanā uņ lai nedarot Šitik neganta varas darbu trokšņa. Bet rīkotājs uz to atbildēja:
— Jā, bet vakar pavēlniecībā viņa bezgala nejauki ķengājusi manu krusttēvu Krīcumu, kuram zirgi laikam iegājuši drusku viņas pļavā —- atāla, un tad visai liela brēka ar cietuma solīšanu un visādi, ka zaglis zaglis…
— Nav vis zirgi iegājuši vien atālā, bet tīši, ar apaušiem perot, tur iedzīti, kur tad divējāda vaina: atlīdzība un sods, Steņģene metās starpā.
— Kas vēl zina, kur vainai sākums, - rīkotājs sacīja. —- Tik to vienīgi redz, kur beigas. Kad tik sākumam nav dzimteņe šepat.
— Es sava veča neaizstāvu vis. Tas tāds pats blēdnieks. Ar Krīcumu aiz rudzu gubām vakarrīt čukstējuši, un neilgi pēc tam Krīcums zirgus sadzinis pļavā. Es laikam nezinu vis.
Pulkā bij dzirdami smiekli.
—Ko nu, Dārt, tukšu stāsti? Met labāk visu pie malas, — Steņģis centās sievu mierināt.
Metīšu gan, pagaidi vien. Pats jau zini gan, ka cilpās līdzi esi, un nu labinies. Laikam par tabaku būs pārdevis.
Atkal padzirdēja smieklus.
Augura māte nu stājās par starpnieci un sāka abas puses vienot uz izlīgšanu. Pavēlnieka palīgs beidzot bij ar mieru atkāpties tukšā, ja vien viņa krusttēvs Krīcums netiekot ķengāts un vazāts sūdzībās.
Lai viņš aizmaksā man zīmogmarkas. — Vai tad Jankeļam vairs nav? — kāds no pulkas ievaicājās starpā. — Un lai dod savā strejgabala mājiņā man dzīves vietu, kad no šejienes, kā paredzams, izliks. Veča es līdza neņemšu — man tik vienai pašai ar divām govīm.
Rīkotājs atbildēja, ka ar tādiem līgumiem viņš nevarot ielaisties, bet tikai atstāt gan lopus šobrīd mājā, kad ar Krīcumu tiekot noderēts miers bez nekādas līdzināšanas starpības un ka lopu skaits tiekot darīts viņam zināms.
—« Vai priekš sarakstīšanas? — Steņģene ātri ievaicājās.
— Nu, kad tik man zināms, lai tad es daru ko darīdams.
— Tāpat vien var dabūt zināt gan, bet sarakstīt nē, — Steņģene cietīgi nosacīja!
— Es tik aiznesīšu ziņu pavēlniecībai, lai viņa tad dara, ko zina,— bij rīkotāja vārdi. — Ja man tas netiek ļauts, tad no lopu aizdzīšanas es atkāpties nevaru; tik tādā ga-dijumā jāmeklē lielāka spēka. '
Steņģenei vēl labi ilgi prātojot, vai tik netiekot piemānīta, pie viņas piegāja no jauna Augura māte un sāka viņai ieskaidrot, ka tāda paskatīšanās un paskaitīšana nekā bīstama nenozīmējot, lai tālab nepretojoties, jo atņemt jau neatņemšot, bet citādi nākšot, kā jau dzirdēts, ar lielāku spēku un beidzot taču aizdzīšot. Steņģene labu brīdi apdomājās un tad sacīja:
— Lai nāk kūtī viena no tām dzinējām un lai izskaita galvas. Viņa vismaz nerakstīs. Bet kas lai galvo vīrieti, ka tas nesāk rakstīt? Ja pilns miers norunāts, tad tā pati sieviete lai paņem arī Stērģenieka šauteni, bet pats Stērģenieks lai tuvumā nenāk.
— Kas mun par vajadzeibu it pī todas dusmu pūces? — Stērģenieks atsaucās.