— Tik šitāda dusmu pūce var atturēties pret tādu vistu vanagu, kāds tu, — Steņģene meta pretī. — Jau sen esi izsalcis pēc šitās manas ligzdiņas un nu gribi aprit papriekšu vēl mani pašu, lai nav, kas pretojas.
— Vui as pavusam tav tuvu ītu, ja naboutu pavēles?
Vispēdīgi šī negantā ķilda pabeidzās ar to, ka rīkotājs,
nemieru apnicis, pieņēma Steņģenes priekšlikumu, iesūtīja vienu no līdzpaņemtām lopdzinējām izskaitīt, cik govju un cik vaļenieku, un paņemt no kūts Stērģenieka šauteni, kā Steņģene bij gribejusi.
Kad tas visgalīgi bij noticis un visi četri atnācēji aizgājuši, tik tad Steņģene nolaida sekumus un nolika tos atpakaļ aizdurvī.
Visi ziņkārīgie arī drīz nozuda, un Augura māte sacīja no aukstuma jau drebošai Steņģenei: , — Nāc, šomāt, pie manis, man silta istabiņa, un pšlaik būs tēja. Tu esi nodrūdzējusi. Tur sasildījies un palabosim tavas saplēstās drēbes.
Steņģene, nekā nesacīdama un savu saplēsto apģērbu, cik spējams, pieturēdama, gāja; viņai mierīgi līdza un Augura mātes istabā atrada patiešām patīkami siltu gaisu, kur drebuļi viņai drīz pārgāja.
Steņģis, viens pats palicis un noskatījies aizejošai sievai paka], griezās nojūgt zirgu un nolikt viņas mēteli ar sedzeni, runādams pie sevis:
— te nu bij tas domātais un cerētais mierīgākā dienu labums! Saceļas vēl trakums mājā, kur negantais meitietis ņem un izsuņķē tevi pašu līdza. Ko tu tādam darīsi!?
Kamēr Augura māte rīkojās, sameklēdama kaut ko brokastīm ar tēju, tikmēr Steņģenei, sēdot tādai pašai, kāda viņa bij, spruka rūgtas raudas vaļā.
Augura māte, ienākusi ar dažiem traukiem rokās, salikusi tos uz galda un ieraudzījusi Steņģeni tik sāpīgi raudam, piegāja pie viņas, uzlika tai roku vēl uz viņas pusplikā pleca, vaicādama:
— šomāt, ko tad nu vairs tik žēli raudi? nu jau tev vismaz šobrīd briesmas pagāja garām.
Steņģene ātri piecēlās un straujām asarām plūstot krita viņai ap kaklu, sacīdama:
—- Mīļā māsa! Tu esi vienīgā dvēsele, kas man manās bēdās jūti līdza un par mani tik mīļi iežēlojies, kad man visapkārt tik naidnieki un varmākas vien rēgojas. Man tagad smaga sirds, ka esmu bijusi netaisna pret tevi, iekārodama tavu daļu no Ezermuižiņas. Nu jau es paliktu mierā ar to pašu savu daļiņu vien, ja tik to man atstātu, bet nebūs jau gan nekā. Sapnī skaidri noredzēju. Un tad visas šitās mokas ar tiem mantu rakstītājiem un noņēmējiem, kas sirdi lauztin lauž: .
— Tās bēdas tev, šomāt, nav vienai vien, bet visiem vispāri, — tā Augura māte viņai pretī. — Tev vēl nekas nav noņemts, bet man tie paši trīs dažādu izrunu apsargi izlasīja priekš sevis visas labākās vīra un dēla drēbes, kas bij man glabājamas par piemiņu, bet vairs neredz vis nevienam to mugurā, lai gan toreiz visi tūliņ tajās ieģērbās, savus, vecos kankarus nesdami nastās līdza Šoreiz caur izlīgumu tev vēl izdevās gan izglābties, bet vai tā paliktu, ja tu nepieļautos? Tad nāktu, kā jau sacīja, ar lielāku spēku un izdarītu, ko gribētu. Tāpat, ja salnas rīts neaizkavētu laikā izlaist lopus, tad ganībā tu neaizsargātu vis savu govju aizdzīšanas. Tu redzi, šomāt kādi laiki tagad ir, kur tāds, kam spēks un vara, drīkst nākt un iztukšot cita māju tik tāpēc vien, ka viņa krusttēvu taisās sūdzēt par tīšu pļavas izganīšanu.
— Gan es viņu notveršu vēl kādu citu reizi, — Steņģene mierinājās, un Augura māte drusku pasmējās.
Pēc tam Steņģene Augura māti karsti nomutēja, un tad drīz abas saderīgās pušelnīcas sēdēja pie brokastu galda, runādamas joprojām par esošiem laikiem un viņu briesmām, kur Steņģene sevišķi nožēlojās par to, ka dēla joprojām neesot mājā, jo tad viņa bez aizstāvja nebūtu bijusi, lai vecais kur un kā būdams.
Pēc brokastīm, kad Steņģenei prāts bij drusku apmierinājies un drēbes vēl pielāpītas, Augura māte viņu lūdza pagulēties šās gultā, ko Steņģene neliedzās darīt. Drīz viņa tur maigi iemiga un nogulēja mierīgi līdz pēcpusdienai.
12. Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās
Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās pie lauku darbā strādājošā Laķa un aizgrābtībā viņam stāstīja:
— Vecais krusttēv, Katrīnas Stuģēnos vairs nav! Jete aizvakar viņu aizmānījusi projām un pazudusi ar visu, šodien Stuģēnu māte bij attrinkusi meitu vaicāt, kas esot, vai meitene vairs nenākšot ganos.
— Vai slepen aizmānījusi? — Laķis domīgi taujāja.
— Solījušies vest pie šuvējas, nomērīt drēbju kārtu, ko šī gribot viņai dāvināt, — Maja stāstīja tāļāk. — Par nakti gan meitenei būšot jāpaliek pie viņas, bet rītā atnākšot. Un nu jau esot trešā diena, sagaidīt nevarot nākam. Steidzamu lauku darbu dēļ lieliem cilvēkiem neesot vaļas ganos iet. Es tai taujātājai solījos steigties pie tevis un no saimnieces uz pāra stundām vien izlūdzos. Man jāsteidzas tūliņ atpakaļ.
— Ak Kungs un Dievs, ko nu lai iesāku?! — Laķis kā izmisumā izsaucās, nomezdams mieru no auzu kraušanas gubā. Ikkatrā ziņā viņai ir ļauni nodomi ar to nabaga muļķa bērnu.
— Kad tik nenogalina? — Maja, atkal asarām plūstot, izsaucās.
— Ko lai zinām? — Laķis, sirdī sagrauzts, izsacīja. — Iespēt viņa var visu, kas tik viņai izrādās derīgāks priekš viņas dzīves lepnuma. Bet man liekas, ka vispirms viņa raudzīs izmantot no tā bērna naudu, kuras viņai priekš palaidnībām vienumēr ļoti vajaga un nu vēl no Plīņu saimnieces cerētā un gribētā daudzuma nedabūja.
— Vai tad viņa var bērnu pārdot? — Maja nesapratnē jautāja.
— Taisni pārdot nu gan nē, bet var aizgādāt ar lieliem jaukas dzīves māņiem tāļu projām, lai audzē priekš vislielākās netikumības noklīduma, priekš miesas un dvēseles visdraņķīgākā samaitājuma, kādam jau vismaz pa daļai rādās kalpojot pati, kas patiesībā to pašu nozīmē, ko vislopiskākā pārdošana un arī nogalināšana. Tad viņa ar vienu pašu gaitu dabū pie malas jau vienu no līdzmantniecēm un vēl varbūt labu ķērienu naudas klāt.
— Vai Dieviņ, cik tas briesmīgi! — Maja kā izbijusies iesaucās.
— Jā, meit, tik briesmīgas lietas notiek lielās pilsētās, un Jetei tas būs ļoti labi zināms. Klusajā lauku dzīvē gan tādas briesmas citādi nav pamanāmas, ka ja kad daža meitene vai jaunava tiek aizvilināta līdzīgi Katrēnam, kas bez sava nodoma nav darīts.
— Bet ko tad tu nu, vecais krusttēv, iesāksi? — Maja nelaimes bailēs taujāja.
— Jā, ko es lai iesāku, to es jautāju pats sev arī? Ko lai iešāku, būdams tukšs nabaga cilvēks? Vispirms un par visām lietām man nav nemaz naudas, un bez viņas nevar nekā iesākt, nevar pat ne soļa tālāk spert. Saprotams gan, ka Jete uz virspilsētu būs devusies, kur tai visi tumšu veikalu kakti labi zināmi. Bet ko lai es, bez it nekā tur iegājis, panāku, ar ko meklēšu palīdzības, kur neviens bez aizmaksas ne soļa nespers, no kā uzturēšos pats? Uz pēdām tur nekas nevarēs būt panākams, kur viss ar smalku gudrību noslēpts — tikpat pati Jete, kā meitene. Bez tam tagad tur visa kārtība pagalam un ikkurš dara, ko grib, vai nedara pret blēdībām nekā.
Tad Maja, saujā kaut ko saspiestu turēdama, sāka pusnedroši runāt
— Es, vecais krusttēv, arī jau gan domāju uz naudas vajadzību un steidzībā izlūdzu saimniekam cik spējams dot šādā ātrā un lielā vajadzībā no manas šās vasaras aldziņas. Še nu, ņem jel to mazumiņu, kaut ari vai tik dzelzceļa vajadzībai…
Mīļais nabaga bērnsl Laķis aizkustināts sacīja. — Tev pašai vajadzīgas darba drēbes un apavs. Ko nu tu vari šitādās lietās līdzēt?