— Neatraidi, mījais, vecais krusttēv! Es nevaru uz sevi domāt, māsas glābšanu aizmirsdama. Pielāpīdama iztikšu vēl šās lauku darbu nedēļas, un pa ziemu varbūt izdosies kaut ko sagādāt. Man jau še nav vis vēl visa mana peļņīna, saimniekam nebij vairāk pie rokas, ko dot, — citādi jau es atnestu gan visu šurp.
— Atraidīt, mīļo meit, gan es tik sirsnīgas dalības nevaru un negribu, tikai man nāca prātā tavas pašas lielās vajadzības. Bet, kad tu gribi tās pieciest vai atturpināt, kas, no otras puses, man dod arī prieku, ka centies darīt priekš māsas glābšanas, kas vien iespējams, tad es to pieņemu un jūtos pat vēl drošināts, ka nestāvu šajās lielās bēdās gluži viens pats.
— Man priekš sevis, vecajs krusttēvs, ir arī apmierinājums, ka nelaimē tu nepalieci bez līdzdalības; jo tas, ko tu darīsi priekš Katrīnas glābšanas, man jāatzīst, kā kad tiktu darīts priekš manis pašas. Radeniecībā viņa man stāv tuvāk kā nevienam citam.
— Nūja, mīļais bērns! Esi jau darījusi, ko spējusi, — vecais krusttēvs sirsnīgos vārdos sarunu pabeidza. — Jādomā man arī, vai nu ko iespēšu darīt. Tev nav laika ilgāk kavēties, man tāda nevaļa, ka nezinu, kā varēšu atraisīties no darba, un tomēr aizgādnības pienākumus to prasa. Esmu šai mājā tikpat kā vienīgais laukstrādnieks no vīriešu puses, un nu, man aizejot, nepaliks še vairs neviena. Saimnieks guļ nevesels, un puiša cita nav. Nebūs viņam spējams gādāt arī tās pašas nieka aldziņas, cik man par šo darba laiku nāktos un ko gribēju sataupīt priekš zābakiem, bet nu stāv atkal lielāka vajadzība priekšgalā, un tomēr rokā vis nedabūšu ir tad. Līdz vakaram man gan jānostrādā tepat, lai diena tiek pilna, un naktij pretī nekur aizskriet nevaru. Rītā agri iešu vispirms gar draugu Linumu, varbūt viņš spēs pagaidām palīdzēt man ar naudu. Tad tāpat puslīdz pa ceļam jāziņo pavēlniecībā par notikušo un jāaptaujājas tuvāk par Jetes nozušanu un vai tur nav visā šai lietā kaut kas vairāk zināms. Pēc tam tik jāgriežas uz dzelzceļa pusi un jāapvaicājas, vai varēs nojaust šo vai to no bēgles pēdām. Tādi, bērns, ir šobrīd mani nodomi, bet tāļāk nekā nezinu. Ej tad tu atpakaļ, tur paliec mierīgi pie saviem darbiem un gaidi, vai man kas izdosies vai nē. Tas viss tagad nezināms.
Pats sirdēstu pilns, bet atkal apraudājušos Maju aizejot mierinādams, Laķis steidzās nokopt līdz vakaram nopļauto lauku, ko pabeidza ar lielāko uzcītību tikai tumsas sākumā. Drīz vakariņas ieturējis, viņš gāja pie sasirgušā saimnieka ziņot tam savas bēdas un lūgt, ja iespējams, algu par savu nokalpojumu šādai tik neparedzētai un lielai vajadzībai. Saprotams gan, ka saimnieks par viņa negaidīto aiziešanu palika visai skumīgs un par naudu sacīja, ka pašreiz nespējot dot it nekā, bet atzina arī; ka Laķis negājis nevar palikt.
Līdz. ar to saimnieks ziņoja Laķim vēl par citām lielām bēdām. Esot saņemta pat ar soda piedraudējumu cietīga pavēle braukt rītu arestantu šķūtēs, un nu māja bez viena vīrieša, tālab ja varēšot piedabūt saimnieci par braucēju, bet cita neviena braucēja neesot kā ja tik viņa. Meita bailīga — tās jau pie braukšanas nepiedabūšot. Aiz bezgalīgi daudzām šķūtēm un citām visādām kalpošanām vien būšot jāizput
Nākamā rītā gaismiņa tikko svīda, kad Laķis jau ieradās pie Linuma. Viņš bij, domājis atrast to vēl gultā, bet, par brīnumu, ieraudzīdams logos gaismu, viņš gāja nekavēdamies iekšā un ieraudzīja tur, ko nebij domājis. Kamēr līdz šim pie Linuma bij ierasts redzēt visu patīkamā kārtībā, tikmēr tagad tur atradās šis tas kā apjaukts, kā steidzībā izmētāts — daži drēbju gabali ar darba lietām un grāmatām juku jukām. Linums pats bij saģērbies savās labākās drēbēs kā uz aiziešanu. Ieraudzījis tādu savādību un ar Linumu savā ierastā jautrības īpašībā sasveicinājies, Laķis kā pabrīnodamies izsaucās?,
— Kāda mobilizācija tad te nu iet vaļā?
— Tā ir man savu reizi tāda kara mobilizācija, kādu tu priekš sevis esi jau izkarojis un pārnācis uzvarētāja nozīmē, bet man jāiet pašlaik rindas priekšgala drīzāk uz nāvi nekā uz dzīvību.
— izzini nu, nabaga cilvēks, kas kurā vietā nenotiek! — tā atkal Laķis. — Visur bēdas, briesmas un posts. Laba jau, protams, šī rīcība nekā nenozīmē.
— Kur un kam citam tagad kas labs kā vienīgi tiem, kuru rokā visa vara, — Linums, pastāvīgi rīkodamies, atteica.
— Nu tad saki jel, lai es saprotu, — kas īsti notiek?. — Laķis Linumam uzstāja.
— še, lasi! — Linums steidzībā izteica, parādīdams uz galda apbakstītu zīmīti.
Laķis uzliķa brilli un sāka pie uguns burtot
"Jums pašā tuvumā ir apcietināšanas briesmas. Vissteidzīgākā kārtā šonakt vēl varat glābties"
Laķis, zīmīti izburtojis, nolika brilli makstī un sacīja
-Agrāk jau, kā rādās, miera nebūs šādiem negantības
darbiem, kā kad tie tagadējie apcietinātāji un sodītāji nāks visi paši pa kārtai tāda paša nogalināšanas likteņa varā.
— Tā kā tas bij savā laikā ari Parīzē, — Linums neapstādamies paturpināja.
— Bet saki nu, draugs, — ko šitas viss nozīmē un ko tu esi nodomājis tagad uzsākt — vai pazust? — Laķis pētīja
— Nevis pazust, — Linums atbildēja. — Bēgt negribu, bet tik izvairīties no riebīgiem aizvešanas grūtumiem. Aiziešu pats uz soda tiesu un pieteikšos. Gribu vismaz redzēt, ar kādu taisnību viņi mani tiesās un varbūt notiesās.
Taisnība viņiem tik tādai kas nav ar mums, tiem pazudums.
— Nu, lai tad dara kā darīdami, bet priekšā stādīšos, — Linums steidzībā vēl atteica. — Nu saki tad, vecais draugs, — kāds gadījums tevi šurp atveda pašā tai pēdējā brīdī, kad bij vajadzīgs un kad vēlējos ar tevi priekš aiziešanas satikties?
— Mani atveda manas bēdas, kuras ari ir lielas, un tās jāizstāsta drīzumā, jo laika tev vairs nav kavēties. Lieta tāda, ka lepnā sekretēriete Jetes jaunkundze pazudusi pati un aizbēgdama aizvīlusi sev līdza arī manu mazāko aizbildnības meitēnu Katrēnu nezin uz kurieni un kādā nodomā, bet šai vai tai ziņā viņas nodomiem vajaga būt ļauniem pret to nabaga bērnu.
— Jā, jā! — Linums iesaucās. — Tas jau bij domājams, ka tāda lapsa neatstās vistu kūts ar tukšu muti. Ir zināms, ka algu arī izdabūjusi vienmēr mēnesi uz priekšu tāpat kā brīvbufetes rīkotājs Nurcis.
— Bet es mierā taču palikt nevaru, nekā tur negādājis par bērna izglābšanu, lai gan iespējas nav it nekādas, — Laķis stāstīja tāļāk. — Uz virspilsētu jau viņa ikkatrā ziņā būs griezusies, tālab domātu viņai sekot un taujāt, kur palikusi; bet ko lai daru, kad rokas pavisam tukšas? Domāts bij iegriezties pie tevis un izlūgt varbūt kādu par līdzībiņu aizdevuma ziņā, bet tagad, kur redzu tevi ne mazākās bēdās, par to nav nekā, ko runāt. — To stāstīdams, viņš ?āka aizkurināt pīpīti, taisīdamies uz aiziešanu, lai neaizkavētu drauga ilgāk no nodomātā ceļa. Bet Linums, noklausījies viņa vārdos, deva sekošo atbildi:
— Tavu brīnumu, kā divas vajadzības pēdējā brīdī var sagadīties kopā un savstarpēji izlīdzināties! Es it īpaši vēlējos ar tevi satikties priekš aiziešanas un atdot tavā ziņā manu mazo ietaupījumiņu, bet nebij iespējams saziņoties, un tu atnāci taisni labāk, nekā dažreiz aicināts. še tavās rokās šis nieka vīkstoliņš — lieto viņu pēc vajadzības. Ja es pārnāku uz dzīvi, tad, ja vajadzēs, ar laiku atdabūšu — ja nē, tad lai paliek priekš šās pašas vajadzības, kā dots.
Ar šiem vārdiem Linums pasniedza Laķim mazu vīkstoliņu, vēl piebilzdams, lai šobrīd nemaz neskaitot, jo necik neesot iekšā.