Laķis, vīkstoliņu paņemdams, it skumīgi atbildēja:
— Citā brīdī šāda gadījuma dēļ, ko varētu nosaukt par laimīgu, es sajustos iepriecināts, bet šoreiz palieku divkārtēju bēdu pilns. Pie paša bēdām pievienojas vēl labākā drauga nelaime līdza. Taču neņemt nevaru, zinādams, ka tur tev nauda nekā nenozīmēs ne pie labākas iztikas gādāšanas, ne arī kaut kādai citai vajadzībai, jo paņemt visu gan paņems, bet iedot nekā neiedos.
Pēc tam abi draugi, sirsnīgi atvadījušies, izšķīrās, lai ietu uz savu pusi katrs. Laķis aizgāja papriekšu, bet Linumam bij jāpabeidz nokopt vēl savas lietas un jāatdod saimniekam sava dzīvokļa atslēga ar ziņojumu, ka aizejot labprātīgi pie soda tiesas, ko lai pasakot zināmiem apsargiem, kad tie nākot viņu aizvest.
Pavēlniecībā Laķis nokļuva ap brokastu laiku un, uzgaidāma telpā viens pats būdams, iebaudīja drusku no līdzpaņemtās maizei doniņas, kad īenāca kāds jauns, patīkama un ļoti labsirdīga izskata cilvēks glītā apģērbā. Bet viņiem tūliņ nekāda sarunā nevarēja iesākties — kā jau daždien svešu starpā. Laķis, kā laiku kavēdams, iepīpoja. -
Tad nāca cauri no savas istabas pagasta ziņnesis un sāka ar Laķi sarunāties, saukdams viņu dažreiz pie vārda. Kad ziņnesis izgāja un palika tur atkal šie divi vien, tad svešais ienācējs piegāja pie Laķa un sāka ar viņu runāt
— Kā nupat dzirdēju no šā vīra, kurš izgāja, tad jūsu vārds ir Laķis un laikam gan tas pats, kura aizbildnībā stāv divas no domājamām Plīņu mājas mantiniecēm?
— Jā gan, — bij Laķa atbilde.
— Nu labi, kad es jūs nejauši sastopu, jo vēlējos visādā ziņā ar jums satikties. Manu vārdu jau būsat dzirdējuši: es esmu jūrnieks Graustiņš un skaitu sevi arī par vienu no Plīņu mājas līdzmantiniekiem. Mans kuģis stāv patlaban šejienes ostā, kur viņš iztukšojams un piepildāms. Esmu uz pāra dienam atvaļinājies un šonakt nāku no stacijas. Apciemot vēlējos dažus vecus radus un arī apvaicātjes še pavēlniecībā par to pašu Plīņu mājas lietu, Bet, kad nu ir gadījies nejauši sastapt še jūs, tad gaidīt man veltīgi, kamēr iesāks kanclejā darbus,
Graustiņš, to runādams, piesēdās uz sola pie Laķa un uztaisīja arī dūmus, kuplākus par Laķa dūmiem.
— Bet ko nu, kungs, varam vairs pavisam runāt par mājas mantojumiem, kad nevienam neviena māja vairs nepieder, — Laķis teica pretī. — Visus īpašniekus sauc tik par agrākiem īpašniekiem un grib atstāt pagaidām viņiem tikai uz vienu gadu nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Tas pats ir un būs arī ar namiem pilsētās, kā to jau zināt.
— Tas tā pastāvēs tikai kādu laiciņu, un tad nāks atpakaļ īpašumu tiesības savā mērā, — bij Graustiņa vārdi.
Vai pasaule ilgi nesis tādu verdzības jūgu, kur ikkatram jātiek dzītin dzītam pie kopdarbiem, bet kur pašiem nepiederēs nekas, kā vien tiem dzinējiem viss, lai gan apmuļķošanas labad stāsta, ka piederēšot visiem viss?
— Tiesa, tiesa, — Laķis piebalsoja. — Putniem ir ligzdas, zvēriem alas, bet cilvēkam negrib atstāt pašam, ne kur savu galvu likt. Domāt jau klusībā varam šo to, kas nāks vai kam jānāk, tik jāgaida mierīgi pestīšanas laika.
— Bet pag, — Graustiņš ki atcerēdamies iesacījās. — Cik man ticis zināms, tad ir bez abām jūsu aizbildnības meitām un bez manis vēl viena tiesību rādītāja uz Plīņieņi, kā esmu dzirdējis, pēc plašāk pazīstama vārda Plīņu Jete. Un, ja es savām acīm un savai atmiņai varu ticēt, tad vakar virspilsēti es viņu redzēju ar lielu platmali galvā un pusauga meiteni diezgan trūcīgā laucinieku apģērbā pie rokas ieejam Levja Rubensona veikalā, kur es kā neviļu ievēroju vēl viņa izkārtni.
Laķis sāka ļoti vērīgi klausīties, un Graustiņš stāstīja tāļāk:
— Man viņa ar visu savu izskatu ir palikusi atmiņā no pērnā gada jūrnieku balles, kur to kā vienu no jautrākām dejotājām cits citam ķēra vai iz rokām un jaunkundzes Plīņu Jetes vārds skanēja starp visiem dejotājiem.
— Bet mīļais Graustiņa kungs! Jums pašiem nevar būt ne jausmas no tā, cik lielu palīdzību jūs man esat snieguši ar jūsu nejaušo novērojumu par Jetes ierašanos virspilsētā, — Laķis uzsāka aizkustinātā balsī. — Es esmu patlaban uz ceļa dzīt tai blēdniecei pēdas. Tā viņai līdzvedamā pusauga meitene ir jaunākā no manām abām aizbildnības meitām, un viņa to aizvilinājusi no ganu gaitas
sev līdza, solīdamās vest pie šuvējas drēbju nomērīt, un ir laikam ar jo lieliem solījumiem vilkusi vien tāļāk, kamēr, kā jau bij domājams, iepeldējusi ar visu lielajos noslēpšanās plūdos virsprlsētā. Bez lieliem un ļauniem nodomiem šī viņas viltība nav darīta. Viņai ir vajadzējis dabūt jau vienu līdzmantinieci par šo ceļu pie malas un vēl, kā protams, pie vienumēr bezgala vajadzīgās naudas priekš palaidnībām, aizgādājot to vientiesīgo bērnu samaitāšanai netiklībā. Man nu jel tas labums, ka nevajadzēs pa ceļa virsu vairs nekā taujāt, bet doties vien pilsētā iekšā. Tik vien tad atkal celsies jautājums, ko tur panākšu, jo Levja Rubensona veikals, kā saprotams, būs un paliks pilnīgi noslēpumains.
— Tiesa gan, ka grūt' jums nāksies tādas viegli noslēpjamas pēdas sadzenāt, kur tagad pilsētā nekādas īstas kārtības nav, kāpēc uz kādu drošu pabalstu meklēšanas ziņā no valdības puses gaidīt nevar, — Graustiņš prātoja. — Vai bez slepenpolicijas rīcības to pavisam varēs iespēt? Bet slepenpolicija šās vajadzības ziņā nav tagad pavisam dabūjama. Viņa tik meklē no aizdomām valdības nepiekritējus, ko nodot briesmu tiesām uņ dabūt lielas godalgas.
Mazu brītiņu iestājās abu starpā klusums. Tad Graustiņš, drusku padomājis, uzsāka atkal turpināt
— Tuvāk padomājot, man nav pavisam ticības, ka jūs paši vien tur varēsat ko iespēt.To jau tā viltniece un viņas līdzbiedri droši sapratīs, ka meklēšanai jānāk un ka īpaši jūs dzīsaties pakaļ, tālab zinās noslēpties uz visciešāko. Bet vai varbūt man nebūtu iespējams vairāk ko panākt pat jums?
— Man, Graustiņa kungs, pat vārdu trūkst, ar ko jums pateikties, ja jūs to darītu! -— Laķis sirsnīgi kustināts, atbildēja. — Ka man pašam no sevis nekādas iespējas nav un nebūs, to es it labi saprotu, bet mierā vismaz palikt nevaru. Ka labprātīgas iespējīgas palīdzības jāmeklē, to nojautu tūliņ, kad saņēmu caur vecāko aizgādības meiteni šo izbaiļu pilno ziņu. Bet kur lai tādu atrodu un ar ko lai līdzinu? Tur pietrūkst atbildes. Tomēr, ja jūsu laipnība būtu uzņemties šo grūto un priekš manis tik svarīgo gādību, tad es uz pēdām būtu it kā no smagas nastas atsvabināts un pat jau iepriekš iepriecināts, pateikdamies jums rītā un vakarā līdz mūža galam.
— Man pilsētā ir daži sakari ar attiecīgām aprindām. Var būt, ka kaut kas izdodas. —To sacīdams, Graustiņš izvilka no kabatas grāmatiņu, izņēma no tās savu karti,uzrakstīja tur vēl pāra vārdus klāt un pasniedza Laķim, paskaidrodams
—Aizparītu es būšu jau atpakaļ uz sava kuģa, un ar šo karti, uz kuras lasāms arī kuģa vārds, jūs tiksat kaut kurā laikā pielaisti pie manis, kur tad jau, kas zin, varēšu ko tuvāk sacīt. Bet zināmā Plīņu mājas lieta lai paliek mierā, kā tagad ir; tik vien, kad nāks no jauna viņa atkal kustināma, tad ceru, ka jūs vismaz nerunāsat manām tiesībām pretī. Mantas nezīmē šī māja man nebūtu tik svarīga kā atmiņu pēc, ka tur tēva un vectēva dzīves vieta pagātnē.
— Plīņu mājas zeme ir tik plaša, ka tur var ierīkot pat trīs mērenas saimniecības, — bij Laķa atbilde. — Un es jau pirmās komitejas laikā esmu gribējis atzīt citu mantinieku tiesības arī un atzīšu tās uz priekšu tāpat, kad ar labu līgst un ja lieta nāks kādreiz izspriešanā.