Sim uzaicinājumam Laķis steidzās tūliņ paklausīt un ar nākamo vilcienu aizbrauca atpakaļ. Ilgāk: pilsētā palikt viņam nebūtu bijis arī iespējams, jo tā naudiņa, ko viņš saņēma no Majas, bij izgājusi jau pa dzelzceļa biļetēm un naktsmājām vien, neskaitot Iīdza kādu mazumiņu pirktas iztikas, bet Linuma uzticētai naudai viņš vismaz vēl šoreiz aiztikt negribēja.
Mājā jeb bijušā darba vietā ar lielu nogurumu atnācis, viņš atrada priekšā jau pieņemtu citu strādnieku viņa vietā. Gan viņš to labi saprata un atzina, ka saimniekam un saimniecei cita ceļa nav bijis kā tik steidzamas lauku nokopšanas darba laikā bez strādnieka nepalikt, gaidot uz viņa neparedzamo pārnākšanu, bet ļoti smagi taču viņam palika ap sirdi, nezinot, kur piestāties, kā uzturēties un kā izkļūt no zināmām bēdām. Viņa vaigs pieņēma smagu, drūmu un nospiestu izskatu. Pat iemīlētais iepīpošartas uzjautrinājums, ko vispāri noguruma brīžos vēlējās, palika šoreiz kā aizmirsts.
Pašlaik ienāca saimniece no virtuves, priekšdrēbē slaucīdama rokas, un sasveicinājās gan laipni ar Laķi, bet varēja jau nomanīt, ka tai arī īsta prieka vis nav. Tad Laķis viņai sacīja:
— Es,saimniece, pienācu pie jums pa vecam ieradumam, it kā parādīdamies, ka esmu pārnācis, jo aiziedams tā solījos; bet nu jau manis jums vairs nevajaga. es tagad iešu tāļāk.
— Pagaidi nu, Laķa krusttēv, — saimniece sacīja pretī. — Drīz būs pusdiena — paēdīsim kopā, tad jau varēsi iet. Mums jau vēl jāmaksā par nokalpojumu, bet naudas tāpat kā nav, tā nav. Kas vēl bijis, tas iziet neveselam par daktera zālēm, un priekš citiem maksājumiem nekā.
« Bet, redzēdama Laķa nemieru uz aiziešanu, viņa sāka domāt, ka viņš nepaliks, tāpēc runāja tāļāk:
— Man gan, Laķa krusttēv, nav prieka tev vēl otru lielu bēdu ziņu stāstīt, bet noklusēt arī nevaru. Pag, laikam aizvakar atnāca Majas saimniece lielā nevaļā pie manis, stāstīdama, ka divi sveši, savādi puisieši aizveduši Maju projām vakara krēslā, bet nezinām, uz kurieni, un rītā pēc tam zināmie apsargi meklējuši viņās ar lielāko nemieru, bet veltīgi, jo viņa bijusi jau aizvesta.
Laķis, to dzirdēdams, aizklāja abām delnām seju, atkrita krēslā sēdu un no bēdu dziļumiem izsaucās:
— Ak Kungs un Dievs! Vai tad visas pasaules nelaime grib gāzties uz mani un manu vecumu vien? No ilggadīgās dzīves vietiņas jau agrāk esmu izstumts un atrodos zem klajām debesīm bez paspārnes; palicis esmu bez maizes kumosiņa, un beigās mani nabaga bērni man nolaupīti, kas zin uz ko? varbūt pat uz nonāvēšanu… Ak vai, ak vai!
TREŠĀ DAĻA
1. Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem
Mācītājam bij jāgaida ilgāk par citiem visiem cietumniekiem, kad viņu jel reiz aicinās nopratināt. Daudzi citi, kas bij uz cietumu vēlāk vesti, drīz tika pratināti un tad kaut kurā pusnaktī saprotamā nozīmē puskaili izaicināti, bet pēc tam vairs neredzēti atgriežamies un mājās arī neieradušies neviens, kā tas tika zināms no vēlāk atvedamiem citiem cietumniekiem.
Šausmīgu briesmu pilni bij tie izaicinājumu brīži, kad klusās pusnaktīs sāka skrapšēt atslēgas, iespīdēja laterņu gaisma un tika izsaukti to un to vārdi, kuriem jāiet laukā. Ikkurš gaidīja nāves izbaiļu pilns, vai jau nesauks viņa vārdu ari. Nelaimīgie izsauktie, izmisuma briesmu pilni, zināja skaidri, ka Jāiet nāvei pretī, ka jāsper pēdējie dzīvības, soļi, neapzinādamies darījuši nekāda nozieguma. Sifdi satricinoša bij viņu šķiršanās no paliekošiem bēdu un nelaimes biedriem, un tiem tāpat lūza sirds gan aiz biedru žēlabām, gan aiz pašu likteņa paredzēšanas, kas var nākt kaut kuru turpmāku nakti, kā jau bij pastāvīgi piedzīvots. Nevienam nenāca maigs miegs nedz priekš, nedz pēc pusnaktīm. Priekš pusnaktīm aiz izsaukšanas bailēm uz nāvi, pēc pusnaktīm aiz bieži piedzīvojamiem šķiršanās uztraukumiem un daudzu savienotu šāvienu dunoņas kaut kur ārpusē. Izaicinātāji nepacietīgi mudināja izsauktos uz iziešanu, un aiz viņiem varēja dabūt redzēt arvien iesākumā vīriešus, vēlāk aizsegtiem ģīmjiem sievietes ar šautenēm plecos. Kuri nepaguva vai nāves apmulsumā neatjēdzās ātri uzģērbties, tos izveda nereti tādās pašās drēbēs, kādās gulējuši, un izsaucēji sameta viņu neuzģērbtās drēbes sev uz rokām kā daždien viņiem pienācīgu mantu.
Visi cietumnieki vienprātīgi sprieda, ka mācītāja neaicināšanai nopratināt par cēloni esot apvainojošu jeb netaisnu liecinieku trūkums, jo nāves spriedumu aizbildenī-bas labad atklātības priekšā soda tiesai bij liegts vismaz bez divu liecinieku apvainojumiem neviena nenotiesāt, lai nesacītu, ka notiesā, no aizdomām vien; bet atļauts gan tika visiem līdzekļiem un visādos ceļos meklēt apvainotājus par lieciniekiem, kas arvien bij izdevies diezgan viegli; tikai pret šo mācītāju neņēmās liecināt neviens, lai arī vairākkārt meklēja caur valdības laikrakstu un citādi.
Kad šaī ziņā panākumu pavisam nebij, tad rādījās, ka soda tiesai ticis vēlēts lūkot iepiņķēt mācītāju caur viņa atbildēm un izteikumiem par valdības pretinieku,lai varētu viņu notiesāt par tādu uz prātīgi sastādāma protokola pamata. Tie, kas bij jau pratināti; zināja stāstīt, ka tiesneša lomā esot jauneklis Siders, tirdzniecības skolas audzēknis no augstākām klasēm, un viņam piebiedrojoties palaikam viens vai' divi citi jaunekļi, īpaši kā rakstveži. Tiesu turot baznīcā iekš altāra, un nāves spriedumi ejot ar vienaldzīgu veiklumu no rokas, kad tik paveicoties sadabūt yajadzīgos lieciniekus, kas liecina uz pazudināšanu.
Bij daudz' vēlāk atnācis un ticis ievietots taī pašā cietuma telpā arī Linums, bet mācītājam vēl joprojām nācās gaidīt, kad sāks viņu pārklaušināt un tiesāt, nedabūjot nekā zināt, kāpēc šads vilcinājums pastāv. Vispēdīgi pēc dažiem mēnešiem tad arī nāca šis ilgi gaidītais aicinājums un divi vīri ar šautenēm plecos aizvadija viņu kā īsti"bīstamu noziedznieku uz baznīcu pie soda tiesas, iedami, viņam abpušām un tapat arī nostādamies altāra priekšā pie treliņiem, kur stāvams dievgaldniekiem. Altāra vidu pie skarbā krāsā pārklāta galda sēdēja tiesnesis, ar savu, kā likās, rakstvedi. Baznīcā ieejot, mācītājs savu cepuri noņēma, bet tikpat abi apsargi kā arī tie, kas pie tiesas gaidēs paturēja viņas nenoņemtas.
Mācītājam, tiesnesi uzlūkojot, nāca tūliņ prātā, ka viņš šo jaunekli esot redzējis bet nevarēja atcerēties; kad un kur. Viņam šķita, ka tiesnesis arī tāpat apzinājās un atminējām redzējis viņu tur un tur, Bet laikam nevēlējās tikt pazīts, tāpēc, acu nemaz no galda nepaceldams, kur skatījās laikam kādos rakstos, viņš sacīja
— Apsargi; jūs varat iet atsēsties.
Tad atkal pa labu bridi un acu arī uz mācītāju nepaceldams, vaicājas : — Cietumniek, kā jūs sauc?
Te mācītājs atbildēja, nosaukdams savu vārdu un uzvārdu.
— Kāda dzīves kārta? ,
— Mācītājs.
— Kur?
Mācītājs atbildēdams nosauca savu -draudzi