— Kādē| jus apcietināti? .
— Nezinu.
— Kādēļ nezināt?
— Neviens to man nav sacījis. Bet tas jazin drīzāk jums nekā man.
— Jums tad vajaga būt valdības'pretiniekam. -
Neesmu nekad un nekur valdībai pretojies.
-Bet vai jūs ;tad esat draudzīgs valdībai?
— Man nav tiesība ar draudzību valdībai tuvoties.
— 'Vai jūs atzīstat, ka valdība ir, laba, vai nē?
— -Es nedrīkstu par valdību nekā neatzīt. >>.
— Bet vai jūs esat ar viņu pilna mierā?
— Man nav brīv nemierā būt…
—.Un, kad būtu brīv, vai tad gan jūs nemierā būtu? -
— To jūs sakāt, ne es. .
Vai jūs valdību aizstāvat?
— Cietumniekam nav iespējams nekā aizstāvēt. .
— Jel citu cietumnieku priekšā.
— Neviens cietumnieks nevar valdībai nekādas kaites darīt, tāpēc arī cietumnieku priekšā nav nekā, ko aizstāvēt.
Bet ar vārdiem var valdību aizskart.
Man, ,kas pats esmu cietumnieks, nav tiesības citiem cietumniekiem nedz vēlēt, nedz liegt, kas runājams, kas nē. - Bet jūs esat daudz mācījuši par cilvēku pienāku-miem; vai tad šaī stāvoklī jums pienākuma apziņas vis nav?
— Nebrīvībā esot, brīvam pienākumam kalpot nevar, un uzspiests pienākums pavēl tik klusam būt un ciest. Ir liela starpībā starp brīvu un uzspiestu pienākumu. ,
— Kāpēc jums vairs brīvības nav, un kur viņa palika?
— Tas jums jāzina labāk nekā man.
~ Bet vai tas ir darīts labi vai ne, ka brīvības jums nav? -
— Priekš manis labi nav; bet jādomā, ka labi priekš tiem, kas to darījuši, jo citādi viņiem nebūtu vajadzīgs to darīt.
— Bet vai jūs nezināt, ka valdībai ir tiesība un vara ņemt jums pat dzīvību? -
. — Vai viņai ir uz to tiesība, tas man nav zināms, bet, ka viņai uz to vara, tur neatliek ko šaubīties, jo vara pār
cita dzīvību ir pat kaut kuram atsevišķam cilvēkam, kad tik rokās nāves ieroči, ne vēl bezgala lielam pulkam. Un, ja valdībai vajadzīga mana kailā dzīvība, tad viņa to var ņemt kaut kuru brīdi.
Sis tincinājums vilkās krietni ilgi, jo tiesnesis, kā rādījās, sameklēja savus jautājumus no aprakstītas loksnes, kas viņam bij dota laikam jau sagatavota rokā, un mācītājs deva savas atbildes, labi apdomādamies, pēc tam kad iesākumā bij pieminējis, lai viņa atbildes tiekot ierakstītas taisni tiem pašiem vārdiem, kā izsacītas, jo tādas vien viņš atzīšot par savām.
Pa visu šo pratinājuma laiku ģērbkambarī bij dzirdama spirgta jautrība: smiekli, trokšņaina jāre vīriešu un sieviešu pulkā, harmoniku un glāžu skaņa, pat daži dziesmu paņēmieni. Brīžam drusku pavērās vaļā ģērbkambara durvs, no kurienes varēja redzēt mācītāju stāvam altāra , priekšā. Tur tad caur tabakas dūmiem drūzmējās klāt ņirdzīgi, ziņkārības pilni ģīmji cits aiz cita.
Iestājies bij klusums, jo rādījās, ka tiesnesim iepriekš sarakstītā un laikam iesniegtā jautājumu rinda bij izieta cauri un viņš atradās neomulīgā stāvokli, nesaprazdams, ko darīt tālāk.
Tad mācītājs pa brīdim pārtrauca klusumu, iesākdams runāt:
— Lūdzu tiesnesi uzklausīt manus vārdus. Es tiku no cietuma aicināts un šurp vests ar to ziņu, ka jāiet pie tiesas. Bet še man jājūtas stāvot it kā kādas eksaminācijas komisijas priekšā, kur ar sīkiem jautājumiem tiek gribēts izpētīt manus uzskatus attiecībā uz valdību. Tos tādus jautājumus es esmu gan kā kāds skolnieks atbildējis, bet nu lūdzu un gaidu, kad tiesa rādīs man manus pārkāpumus, kādēļ esmu apcietināts un tieku turēts par lielu noziedznieku.
Tiesnesis, šo prasību dzirdējis, kā rādījās, nomanāmi apmulsa un labu brīdi nespēja nekā atbildēt. Viņa pirksti bez vajadzības un kā neapjauzdami šķirstīja uz galda esošos papīrus, bet domas galvā tik jucin juka. Un, kad, par postu, mācītājs pacietīgā prātā, bet neatlaidīgi atbildes gaidīja, tad viņš beidzot tā kā pusnedroši sacīja:
— Jūs neļāvāt turēt baznīcā tautas sapulci.
— Man neviena baznīca nepieder, kur varētu ko ļaut vai liegt, — nāca atbilde.
— Taču tā pati, kura jūs sludināt to, ko paši saucat par dievvārdiem.
— Jūs ari tagad strādājat šai baznīcā, spriezdami par daudz cilvēku dzīvībām, bet vai jums tāpēc baznīca jau pieder?
— Tagad visas baznīcas pieder tautai.
.— Tautai viņas ir piederējušas vienmēr. Bet man paliek neizprotams, kādēļ tad ir vajadzējis griezties pēc atļaujas un pavisam vēl pie manis, jo drīz pēc tam baznīcā sapulce ir noturēta patvaļīgi, kas liecina, ka atļauja uz to nav atzīta nemaz par vajadzīgu. Un tad nu tāpēc, ka man nav bijis baznīcas, ko atļaut laicīgām sapulcēm, un beidzot vēl, ka nekāda atļauja priekš baznīcas lietošanas šādā ziņā nav turēta par vajadzīgu, jo valdības spēks ir rīkojies ar baznīcu pēc savas patikas, patvarīgi atņemdams slēdzējam atslēgas un ne vien saaicinādams sapulci, bet rīkodams iekšā arī bezmantiešu brīvbufeti no saimnieku dodamiem līdzekļiem, kā man, pat cietumā būdamam, ticis zināms, — tad nu tāpēc es esmu turams cietumā un turklāt ļoti ilgi un, kā rādās, būšu tiesājams visai lielu un smagu noziegumu nozīmē — protams, ne vieglāk kā uz nāvi. Tad šādiem vajadzēs būt tiem svarīgiem mana domājamā nāves sprieduma cēloņiem!
Pie šiem vārdiem tiesnesis apmulsa un apjuka pavisam, nesaprazdams nekā, ko atbildēt. Viņš ilgāku brīdi stostījās, gribēdams kaut ko aizbildinošu sacīt, bet vienmēr rādījās, ka nevar atķert, vielas tādai atbildei, kādas vajadzēta, līdz vispēdīgi, kad sajutās kā spiestin piespiests taču ko teikt, izsacīja sekošo:
— Vasaras svētkos jūs atteicāties nest tautas… nē, nē- — sapulces karogu.
Dzirdot šos karoga nenešanas atgādinājuma vārdus, mācītājam kā vērties atvērās atmiņā, ka šis tiesnesis ir taisni tas pat jauneklis, kas vasaras svētkos baznīcā pēc dievvārdiem viņu tautas vārdā uzaicināja iet un nest ļaužu bara priekšā karogu.
— Tā, tā! Tad arī mana atteikšanās no karoga nešanas kritīs svarā uz manis nonāvēšanu.
Atkal klusuma brīdis. Tik tiesnesis, it kā gribēdams savu vārdu nozīmi mazināt, izsacīja vienīgi šos vārdus
— Vai nu!
Mācītājs, brītiņu padomājis, turpinājā
— Toreiz es tam jauneklim, kurš no bara pie manis baznīcā bij sūtīts par karoga nešanas uzaicinātāju, — tam es izskaidroju, kāpēc nevaru uzņemties karoga nešanu; un, kad nu tas pats jauneklis, kas toreiz bij pats arī karoga
nesējai par palīgu, Ir tagad še tiesnesis, kas iecelts spriest par citu cilvēku dzīvību, kuriem tā ņemama, un protams,
ka taī pašā ziņā spriedīs arī par manu dzīvību, tad šaīi gadījumā neturu par vajadzīgu še tos cēloņus skaidrot tam pašam cilvēkam otrreiz. Bet šobrīd piebilstu tik to, ka toreiz es sajutos vēl esot brīvcilvēka tiesībās, kuram nevar pret prāta un gribu uzspiest darīt šo vai to. Līdz tām dienām tika vēl bieži dzirdēts no gaidāmās jaunās valdības puses solām personas neaizskaramību, plašu runas un rakstu brīvību un daudz citu augstu labumu, kas viss tagad man jau baudāms.
Sos vārdus dzirdot, tiesneša sejs sāka strāvot sārtumā un bālumā, jo viņš bij droši ticējis, ka paliks nepazīts no taī ziņā nepieminēts, bet atbildēt uz to nevarēja nekā.
— Jādomā, ka šie vēl nebūs vienīgie mani nāves noziegumi, lai ari tiem abiem pieminētiem ir uz to pilnīgi liela nozīme. Bet taču, jo vairāk tādu būs, jo nāves sprieduma došana iznāks vieglāka un vairāk aizbildinājama, tāpēc tad lūdzu sacīt vēl kādu svarīgu noziegumu.
uz to tiesnesis drusku tā kā garlaicīgi atbildēja