— No valdības puses ir gan dzirdams nemiers par jaunatnes mulsināsanu tā saukta dievgalda mācībā ar tiem dievvārdiem un Dievu
— Ticu gan, ticu gan! Un šis tad arī var būt pats svarīgākais no maniem noziegumiem, kas droši vien vien pats spēj vilkt sev līdza nāves spriedumu, īpaši jau tālab, ka tur jādzird pats neieredzētākais no visiem vārdiem — Dievs. Tad nu jāatzīst, ka par šiem trim noziegumiem lielāki vairs nav pat domājami un tie ikkurš par sevi ir spēcīgi atnest nāves spriedumu. Pirmais — ka man nebij baznīcas, ko atvēlēt laicīgām sapulcēm, un ka mans atvēlējums nebij nemaz vajadzīgs, otrkārt — ka es negāju laužu bara priekšā par karoga nesēju, un treškārt — ka esmu mācījis kristīgas dievbijības tikumība un neredzamas dievības esamību.
Tiesnesim pietrūka atkal vārdu, un mācītājs, no savas puses sajutis sacījis visu, kas bijis sakāms, tāpēc sāka gaidīt beigu pēc kādu divu stundu stāvēšanas, jo manīja, ka galva reibst un locekļi dreb pēc ilgum ilgas atradināšanās no spēcīgas kustības un pie badveidīga uztura. Rādījās, ka tiesnesim arī nākušas bij jau tās pašas domas, jo viņš vaicāja cietumniekam, vai viņam vēl esot kas sakāms, bet, kad mācītājs atbildēja ar «nē», tad sacīja — ja viņš gribot uz goda vārda aiziet pats līdz cietumam un tur atkal iemitināties, tad nelikšot iet sargiem līdza, uz ko mācītājs atbildēja, ka neatrodot par iespējamu goda vārda tur ieķīlāt, kur nevaldot likumi, bet tik ikkatra cilvēka sevišķa iegriba, tādēļ lai darot pēc sava ieskata un iekārtojuma. Tad tiesnesis aicināja apsargus aizvest cietumnieku atpakaļ, un atdot cietumā.
— Bet vai man netiks zināms darīts šā izklaušinājuma protokols? — mācītājs vaicāja;
— Protokols nav vēl norakstīts tīrā veidā, bet atrodas tik iepriekšējos piezīmējumos.
— Bet vai un kad es dabūšu viņu dzirdēt vai pats redzēt?
— Protokols netiek nedz lasīts priekšā, nedz rādīts, — tiesnesis atraidoši atteica.
— Un kam tad šis garais izklaušinājums pavisam bij vajadzīgs? Māves sprieduma jau varēja norakstīt no galvas vien, bez nekādām klaušinājuma grūtībām, — mācītājs piemetināja.
- Tā nemēdz darīt, — bij tiesneša atbilde.
— Nu, ja tāda izklaušinājuma iznākums ir tikai ārēja nemēgšanas jeb formas lieta vien, tad to var viegli pēc patikas arī mēgt, uz kuru pusi grib, un, protams, visvieglāk uz nāvi, - tā vēl mācītājs.
— Nu, kad jūs īsti vēlaties, tad varēsat arī protokola saturu ar laiku dzirdēt, — tā tiesnesis apsolīja. ;
— Bet kad un kā es to databūšu zināt?
— Tiksat pavēstīti.
Saruna ar to pabeidzis, un mācītājs starp apsargiem staigāja atpaka] uz savu zināmo moku vietu. Drīz pēc viņa aiziešanas ienāca baznīcā divi vīri no šā paša mācītāja draudzes un pieteicās pie tiesneša, ka gribot liecināt par savu mācītāju.
— Kā jūs gribat iiecināt — uz ļaunu vai uz labu? — atskanēja skarbs jautājums no tiesneša, kurš ar mācītāju bij runājis mazliet pazemīgi, bet pienākušo liecinieku priekšā pacēlās tūliņ augstu lepnumā,
— Liecināsim, kā taisnība prasa, viens no lieciniekiem atbildēja. — Par to cilvēku neviens nevar cita nekā liecināt kā vien labu.
— Kaut jūs tādi aizgājuši vai uz viņu pasauli ar jūsu taisnības un laba liecināšanu! — tiesnesis bārgi atsaucās. — No šādiem muļķīgiem taisnības liecinātājiem nevar ne atgainīties. Neviens jūs nejēdzat saprast, ka nav vajadzīgs daudzināt taisnību, bet jāzina tik liecināt pēc vajadzības.
un še vajadzība prasa liecību uz ļaunu. Turpretī jūs viji kā maucin apmaukti ar klerikālisma maisu, ka taisnību vien klaigājat vesela gara rinda cits pēc cita, bet vajadzības nejaudājat apjaust neviens. Kur un kā tad jūs dabūjāt zināt, ka še par to cilvēku liecības pavisam vajadzīgas?
— To mēs, tiesas kungs, lasījām valdības avīzē, ka liecības tiek cietīgi meklētas, — otrs liecinieks atbildēja..
— Jā, bet vai tad jums pavisam acu nebij jel redzēt to kas tur skaidri redzams, ka vajadzīgas ir un meklētas tiek apvainojošas, nevis aizbildinošas liecības?
— Redzējām jau gan to arī un tādēļ it īpaši steidzāmies nākt, lai netaisnībai netiek virsroka. :
— Atkal jūs ar tiem pašiem saviem taisnības murgiem vieni — tiesnesis uzsauca pretī. — Cik tāļu lai Šolaik ar tādu vecu taisnības iedaudzinājumu tiek? Citi laiki agrāko laiku vietā, skaidra vajadzība tādas sarūsējušas taisnības nozīmē — tas ir viss!
— Kā, vai tad astotais bauslis pavisam dzēšams? pirmais liecinieks ievaicājās. — Agrākās tiesas to vien ko dināja, ka jādod taisnas liecības, un tāpat vēlēja ari visas mācības, bet nu otrādi. Ko lai tur saprotam?
— Ejat baušļu skaitīt aizkrāsnē pie kādas vecenes. Viņa iedos varbūt savu gabaliņu katram maizes, ja būsat no mazgājušies un matus sasukājuši; citas vērtības tādām veclaiku grabažām vairs nav.
Pēc šiem lepniem tiesneša vārdiem runāja vēl otrs lie cinieks sekoši
— Dzirdēts tika, ka tagadējās tiesas spriedīšot vairāk pēc taisnības nekā agrākās, un tālab gribējām palīdzēt lai taisnība paliek spēkā, sak, vajadzēs taisnības pašiem arī, kā jau bezmantiešiem, uz zemes dabūšanu, kad sāks dalīt muižas, lai nu gan šobrīd tā dalīšanas lieta ir apturēta, bet reiz jau viņa tāpat nāks, un tad
— Jā, jā! Gaidāt vien, kad dos zemi šitādiem muļķiem, par kuriem kauns visiem krietniem bezmantiešiem! Eita un sakāt citiem tādiem pašiem baušļu bailīgiem gļēvuļiem, lai jel sargājas mums joprojām mākties virsū ar šādām nejēdzīgām taisnības bailēm.
2. Ar bārgu augstāku pavēli bij atcelti visi trīs zināmie apsargi
Ar bārgu augstāku pavēli bij atcelti visi trīs zināmie apsargi un izslēgti no kaut jebkuras labprātības un palīdzības, ko varētu novēlēt valdība, tāpēc ka liegušies dot liecību uz mācītāja pazudināšanu. Viņu vietā iecēla trīs prāva auguma jaunekļus, kuri tad valdīja plecos veco apsargu šautenes. Viņu vārdi bij: Ķimurs, Cers un Svikuls. Steņ-ģiem bij ticis pasludināts, ka viņiem tās pašas lietas dēļ drīzumā jāiziet no Ezermuižiņas. Atlaistie apsargi Stērģe-nieks, Tuluks un Remps lūkoja no jauna stāties pie saviem agrākiem darbiem — Stērģenieks atpakaļ pie grāvju rakšanas un ziemu mežinieku darbos, Tuluks linu kulstīšanā un Remps par zābaku lāpiķi. Tomēr šos darbus viņi darīja tik tad, kad dzīve traktierī palika pavisam veltīga, kad bij sen projām ne vien nedēļas peļņa — ja pavisam spēja to tik ilgi paturēt —, bet izmantoti pārpārim arī visi turīgākie traktiera biedri priekš paģiru lāpīšanas.
Bet, lai šie vecie apsargi — dzērāji un dzeršanai naudas izspiedēji — bij cik apnicīgi būdami, taču apkārtnē viņus ieredzēja un pacieta labāk nekā tagadējos jaunos, nelietīgos palaidņus, kā viņus vispāri mēdza nosaukt. Dzērāji bij viņi arī, un, kamēr vecie centās izdabūt līdzekļus piedzeršanai ar viltībām, tikmēr jaunie ņēma tos nost ar varmācību, cik vien zināja vai domāja kaut kur un kaut kam naudu esam. Gan reibinošie dzērieni atklātības ceļā nebij dabūjami, bet tiem, kas kalpoja valdības aprindās, viņi palika slepen sasniedzami vienmēr, lai arī par dārgāku maksu. Jaunie apsargi nu ieskatīja par lielāko sava amata pienākumu uzmācīgi un netaisni naudu iedabūt no vienmēr - vel domājamiem cik necik turīgākiem cilvēkiem. Pastāvīgi viņi braukāja apkārt ar šķūtnieku zirgiem, raudzīdami, kur ko var iespiest gan ar māņu labumu solījumiem, bet jo vairik ar draudiem, ka meklējamas tiekot zagtas mantas, kurām pēdas sadzītas šaī vai taī vietā un esot jāmeklē rokā, lai varot vest projām. Kaut gan visiem visas mantas no valdības puses bij sarakstītas viskopīga īpašuma ziņā, tad tomēr ikkurš vēl cerēja tās paturēt, kad nāks tāda valdība, kura atzīs īpašuma tiesības, tāpēc lūkoja ar šiem lietuvēniem izlīgt labprātīgi un deva naudu, cik spēja, lai dabūtu tos sev no kakla nost.