Dažiem, kuri nevarēja vai negribēja nekā viņiem ar labu dot, kur viņi domāja gan iespēju esam, klājās visai grūti zem viņu patvarības. Starp dažiem citiem to dabūja sajust īpaši šuvēja Late Murine, kura bij iedaudzināta par turīgu vai pat par bagātu, bet neielaidusies ar viņiem nekādā došanā. Par to viņi uzstājuši, ka pie viņas esot sadzītas zagtas mantas. Vispirms tie izģērbuši viņu gandrīz pavisam kailu, meklēdami, vai neatradīsies nauda drēbēs pie pašas, bet, nekā nedabūjuši, sāka iztukšot skapi un kumodi, taisīdamies vest visu projām kā noņemtu tautas mantu līdz ar šuimašīņu, ko pati gādājusi ar nezin kādām pelnīšanas grūtībām. Nabaga ciivēks savā izmisuma un asarām plūstot nezināja citur meklēt sev aizstāvības kā pie Tuluka, kurš pašreiz pie otra saimnieka kulstīja linus Tuluks tūliņ arī atnāca tāds pats, kā pie kulstītavas stāvējis, visa apbiris sīkām, pakulu šķiedriņām, bakinas pilnas spaļiem un spilvām.
Lates istaba atradās piekravāta un piemētāta vislielākā nekārtībā dažādām drēbēm, glītiem, bet nebēdībā izritinātiem un saburzītiem veļas gabaliem, skaistiem, bet pa daļai samīdītiem rokdarbu izstrādājumiem, adīkļiem, lakatiem, arī veclaiku apģērbiem un rotām, izbārstīti bij no kastītēm šādi tādi rokdarbu rīciņi un visādas citas sīkas, lietiņas: dziju šķipsnas, spolītes un diegu kamoli — viss jaiku jukām. Kā varēja noprast, tad bij lielā, bezbēdīgā steigā meklēta nauda vai kādi dārgumi. : 'Kas jums, Late, še tiek darīts? — Tuluks vaicāja. viņa, stipri šņukstēdama, atbildēja
— Vispirms viņi rāva man bezkaunīgi ar varu visas drēbes no miesas, saplēsdami tās pa daļai pat gabalos, man aizsargājoties, un pat tagad, kā redzat, neesmu varējusi jel cik necik godīgi no jauna apģērbties. Pēc tam izlaupa un izposta visu manu nabadzību un līdza grib noņemt arī manu darbu rīku — šuimašīņu, atstādami mani kailumā un bada varā, sacīdami, ka meklējot zagtu mantu, lai gan visā manā mazās mantības sastāvā neparādīs ne krisliņa, ne diega galiņa, kas nebūtu manis pašas sūri grūti, bet pilnā ziņā godīgi pelnīts un gādāts. Par šujmašīņa pirkšanu varu atrādīt vēl kvītu lapu, kur viss atzīmēts, cik un kad triju gadu laikā uz daļu nomaksas līguma nemisīgi esmu līdzinājusi, bet nu viņi laupa man to un citu visu nost, atstājot mani nezin kādam briesmu liktenim. Te redzat, kādu mežonību viņi ir darījuši ar manu mantībiņu!
To sacījusi, viņa aizklāja ar priekšdrēbi sev seju un raudāja pilnā balsī.
Kad ienāca atpakaļ raudošā Late kopā ar Tuluku, apsargi bij tā kā drusku apmulsuši un apjukuši starp izmētātām mantām un, kā rādījās, paši vairs nesaprata, ko tālāk darīt,
Tuluks, visu izpostījumu aplūkojis un spaļu pilnās bakinas pabraucījis, griezās pie muļķībā stavošiem apsargiem, vaicādams:
Jaunekļi, apsargi! Sakāt — kādu zādzību jūs še mek lejat un kādas zīmes jums rāda, ka viņas meklējamas šite?
Uz to Ķimurs tā kā nedroši un stostīdamies atbildēja, ka zādzības notiekot arvien un viņu meklēt varot visur.
— Jā, jā — zādzības notiek gan, un pēdas var dzīt uz visām pusēm, bet nevis kaut kurā mājā iebrāzties un bez nekāda cēloņa sabojāt, un izpostīt šim vai tam iedzīvi, kā jūs še esat patvarīgi darījuši, rīkodamies bez nekādām zīmēm un pierādījumiem, lei, — Tuluks runāja. — Apsardzībai pie meklēšanas jāturas saudzīgi un pieklājīgi, nevis tā visu aplam izārdīt, kā še redzams. Bet tad nu rādāt, kuras mantas jūs še zīmējat par zagtām, vai visas vai tik dažas, un, ja tā, tad — kuras un kam viņas nozagtas, lei?
— Nevar vis uz reizes zināt, — Svikuls atbildējai:
— Nu tad sakāt vismaz to — kādu zādzību jūs īsti meklējat še? — Tuluks uzstāja. Bet, kad nekāda atbilde nenāca, tad viņš runāja tālāk. — Redzat, to arī jūs nevarat pasacīt, bet godīgu cilvēku negodā gāzt un postīt varat! Kā jūs atdosat viņai viņas godu atpakaļ, kad esat tai netaisni uztiepuši zādzību un turklāt vēl, kā rādās, pavisam nenotikušu, bet tik izdomāto zādzību Jūs esat solījušies vest projām arī viņas šujmašīņu tāpat zagtas mantas nezīmē, lai gan viņa pat ar ilgas daļu izmaksas kvītiem pierāda, ka pirkusi un godīgi aizmaksājusi, bet jūs viņai esat darījusi āri šā patiesīgi iegūtā īpašuma pec tik smagas sirdssapes, apvainodami netaisni un pavisam vēl, kā jau teikts, nenotikušā zādzībā, lei. Dzerat tad nu viņas sirdsēdu asaras, kad jūs slāpstat pēc viltīgi apsūdzētu godīgu cilvēku ciešanām!
— Vai tad še vēl nav zināms, ka valdība var ņemt no kaut kura, ko grib? — Cers atsaucās.
— Tas ir gan zināms, — Tuluks atteica, — un zināms ir ari tas, ka valdība, ja viņa kādam ko noņem, tad to neņem vis kā zagtu mantu, bet tik taī ziņā, ka viņa to grib un var darīt. Turpretī jums, kā rādās, nav uz to nekāda rīkojuma, nekādas pilnvaras, un apsardzība no savas galvas vien nedrīkst nekādai mantai aiztikt. Vēl jāsaka tas, ka valdība neļaus arī darba rīkus ņemt nost, jo citādi būtu jāaiziet līdz īlena un adatas noņemšanai. Bez tam valdība, vismaz līdz šim, kā zināms, no mazturīgim un bezmantiešim nav ņēmusi nekā, un pie tādim pieder ari šī godīgā šuvēja, kurai jūs darāt tik rūgtu, pat necilvēcīgu pārestību un, kā rādās, tik tāpēc, ka viņa vai nav gribējusi, vai nav varējusi jums nekā iegrūst priekš reibuma. Brīnums, kur nu esi palicis uz reizes tik taisns un godīgs it kā kad nezinātum, ko visi trīs esat darījuši reibuma iegūšanas pēc, — Ķimurs aizrādīja.
— Kad mēs tikām vārdim aizskarti, tad aizskārējus piespiedām izlīgt caur dzeramnaudu, bet nekad un nekur neesam uzmākušies ar varu kā laupītāji, — Tuluks skaidroja. — Dzērāji mēs esam, tas tiesa, bet dzērāji esat jau jūs arī, kādi mēs jūsu gados pavisam nebijām. Un, ja no jums kāds aizsniegs mūsu gadus, tad tas vairs nebūs nekas cits kā reibumā noslīcinājies ļaundaris, kad jau sitos gados parādās pie jums šādas zīmes, lei.
Tulukam tā runājot, Late, skumīgi skatīdamās savās ne- bēdniecīgi izbārstītās sīkās mantiņās, nebij nekur ieraudzījusi sava kabatas pulksteniņa. Viņa iztrūkusies izsaucās:
— Lūk, mana pulksteniņa vairs nav — vāciņi vien tukšil Viņi būs to nozaguši.
— Palūk štie, kas par nedarbniekiem!
Cers ar Svikuli pagrieza acis uz Ķimuru, un Ķimurs pietvīka.
— Vei, vei, kur viņam karājas no ķešas ārā melnā aukliņa, kas vāzīšu vietā piesieta pie pulksteniņa, — Late sacīja, rādīdama uz Ķimura labās puses kabatu.
Ķimurs, jo stipri tvīkdams, iegrūda aukliņas galu kabatā.
Pa to starpu bij ienākuši Lates istabā klusām arī visi trīs aizsargu šķūtnieki, laikam vērot gribēdami, kas te notiek.
— Ko nu vairs grūd tur aukliņu iekšā, labāk velc vien pulksteniņu pats laukā, lai nav jāiet klāt ar spēku! — Tuluks viņam uzsauca.
Ilgi vilcinādamies un nosarcis vārīta vēža krāsā, Ķimurs pulksteniņu lēnām izvilka un atdeva, sacīdams, ka gribējis to pasargāt no samīdīšanas. Pēc tam aizsargi cits aiz cita taisījās virzīties laukā tādā izskatā, kad tik nu varētu tikt ārā no ķezas.
— Pag, pag, kungi! — Tuluks viņiem uzsauca, aizstādamies durvīs. — Kur tad paliek protokola sastādīšana? Tur jāieraksta arī tas, ka pie viena no apsargiem atradās pārmeklējamai personai nozagtais kabatas pulksteniņš. Pag, kas šim apsargam vārds?