— Ķimurs, — viens no šķūtniekiem atsaucās.
— Kas tu par stāstītāju, ka nedabū pa žaunām! — Ķimurs tam uzkliedza. — Ko jūs te liedat iekšā? Vai nezināt stāvēt pie zirgiem?
Šķūtnieki taisījās iziet, bet Tuluks viņiem pavēloši sacīja;
— Paliekat vien, tas labi, ka te esat. Liecinieki mums vajadzīgi.
Šķūtnieki atkal apstājās.
— Mums nekāda bēda, — Svikuls, uz durvīm virzīdamies, sacīja. — Lai paliek viss, kā bijis, mēs še vairs nekā nedarīsim.
— Jā, bet tagad nu darīsim savu reizi mēs, — Tuluks atteica. — Ak tad jūs domājat palikt bez nekā, kad bez- vainīgam cilvēkam esat laupījuši godu, apvainodami netaisni zādzībā, ar draudiem postīdami mantu, un ka pie viena no pašiem apsargim tika atrasts turpat pārmeklēša nas laikā Latei Murinei nozagtais kabatas pulksteniņš? Tur jānāk augstākai valdībai atdot laupīto godu nepatiesi apvainotai sievietei un dot spriedumu par apsargu nelikumīgu rīkošanos un par zādzības noziegumu pašu meklē tāju pusē. Jūs, šķūtnieki, liecības ziņā visu šo paturat prātā, ko redzējuši un dzirdējuši.
Tā kā apsargi virzījās vien ciešāk un pat ar spiešanos pie durvīm klāt, tad Tuluks nepūlējās vairs viņus atturēt, bet, tiem izejot, tik vēl sauca pakaļ:
— Izjaukt un sabojāt gan jūs zinājāt kārtīgi turētas, glītas cilvēka mantas, bet aiziedami atstājat kā aizlijušu siena apārdu šķūņa priekšā un nebēdājat nekā par viņa sakopšanu.
Pēc apsargiem izvirzījās no istabas lēnām arī šķūtnieki, par to pašu piedzīvojumu runādami. Viens sacīja:
— Lai tas Tuluks kāds dzērāja plenes būdams, bet kas to bij domājis, ka spēj tāds sievietes aizstāvētājs būt?
Uz to otrs atbildēja:
— Lieli dzērāji reti kad muļķīgi, skaidrā galvā esoši, tikai ne ik reizes dabū viņus tādus redzēt. Nupat nedēļa nāk uz beigām, vecās paģiras izgulētas, jaunas vēl nav sākušās, tālab pašlaik viņa sirds un prāts īstā stāvoklī: palīdzībā, līdzjūtībā un blēžu sapiņķēšanas izveicībā.
— Bet šie jaunie nav bijuši laikam vēl nekad bez paģirām, kamēr šaī amatā, ja tik nu šodien tiklu izvilka tukšu bez loma, — tā trešais piebilda. — Bet kas zina, vai nu jau paliks ar šo vietu vien mierā?
Apsargi, nomaļu aizgājuši un saplpojuši, sanāca savstarpēji pārmetumos par pašreizējo tukšā palikšanu un cilpā ieķeršanos.
— Klausies, ĶimurI Tev vajadzēs iet vēl gadu un sešas nedēļas ģimnāzijā, tad tik izveidosies glumāks un nenotveramāks, — Svikuls pārsauclgi uzsāka. — Neapjauš pat melnās aukliņas iegrūst līdz ar pulksteņu kabatā!
— Tāds skolas puika jau gan vis sen vairs neesmu, kā tu domā, bet lieta bij tāda, ka pulksteņu paguvu iegrūst kabatā tik tad, kad īpašniece ar Tuluku nāca iekšā, — Ķimurs aizbildinājās. — Labāk būtu bijis iemest viņu tāpat ar visu etviju, tad tā nelaimes aukla nestaipītos iīdza un pašai šuvējai nekristu acīs starp nieku sīkumiem etvijas tukšums. Bet lielā steidzībā izdevās citādi. Vaina bij arī tur, ka taī brīdī, kur viņa atguvās uz pulksteņa zudumu, jūs abi pacēlāt acis uz mani un viņa jums arī līdza, kur tad nāca ievērībā tas ārpusē palikušais aukliņas gals.
— Es uz tevi paskatījos tik tā, kā modinādams uzmanību, lai zini vērot, ka bailes tuvumā, — Cers pastāstīja, un Svikuls viņam piebalsoja, ka to darījis taī pašā nozīmē.
— Nu, ko par tādu nieka misēkli daudz erroties? — Ķimurs mierināja. — To var diezgan viegli aizbildināt, kā jau es teicu, ar piekopšanas nodomu pagaidām. Kur nu gluži bez tādiem nieka gadījumiem? Misēkļi jau mūsu arodā nāk pašiem slavenākiem izveicniekiem, lai arī cik liela kuram uzmanība.
— Bet mēs ar Bursta Piču iznēsājām Skrimstam gandrīz pusbods kabatās vien, un ne reizes nedabūja pieķert, — Cers stāstīja ar sajūsmu. — No aizdomām, īpaši Piču, gan vēlāk ilgi tiesāja, bet ne velna nepadarīja. Pičs lepni- izliedzās un es arī līdza tikpat kā caur viņu vien. loti žēl par tādu ģeniālu puiku, ka viņam aiz dzīves apnikuma bij jānošaujas. Es no viņa daudz tiku mācījies.
— Man tik vienu reizi vēl briesmas ir bijušas tuvumā, bet laimīgi gan Izbēgu, — Svikuls stāstīja. — Tas bija pilsētā uz tirgus. Gribēju Iztvert kādai sievietei maku ar naudu no kabatas, bet tiku nejauši pagrūstīts no kāda garāmgājēja, un mana roka viņas kabatā sakustējās. Sieviete to bij sajutusi un manu roku satvēra. Ar visu spēku izrāvos un Iejuku burzā. Lai gan kliedza pakaļ: «Zaglis, zaglis!» — bet, par laimi, tuvumā neviena policista nebija. Un, ja arī būtu, tad viegli vis manis rokā nedabūtu. Tad citu lielu baiļu līdz šim vis vēl neesmu manījis.
— Nu, tad juras abiem stāv vēi visi baiļu gadījumi priekšā, — Ķimurs smiedamies šo sarunu pabeidza, — jo pavisam bez nekā neviens no mūsu darba biedriem nepaliek.
Abi nenoķertie nosmējās līdza, un Cers sāka jautāt par citu lietu:
— Bet kur šī gudrā sieviete — šuvēja var savu naudu būt noglabājusi? Ka viņa tukša nav, par to varam būt droši, jo vai viņa pūra mantās vien visu peļņu salaistu? Bet kā lai izzinām to noslēpumu? Ka tur skapī un kumodē nebij, par to nav ko šaubīties, jo viss tika iztaustīts un izpurināts no vienas vietas.
— Tagad, kur viņa ir tikusi patraucēta, uz to, vismaz drīzumā, nav ko domāt, jo protams, ka nu slēpšanā uzmanīsies jo vairāk, — Svikuls prātoja. — Bet cik ilgi šite lai stāvam? Mums taču jāzina, ko darīt šodien tāļāk. Ap pusdienas laiku un pavisam tukšā braukt atpakaļ uz pavēlnie čību būtu kauna lieta, bet kur un ko tāļāk?
— Varētu gan braukt uz Ezermuižiņu un sagrandīt Steņģus ar izlikšanas draudiem, kas viņiem jau zināms par liecības nedošanu pēc vajadzības, — Cers ieminējās, uz ko Ķimurs atbildēja sekoši:
— Tur arī nekas neiznāks jau nu tāpēc vien, ka viņi naudas ziņā tukšinieki, jo pati visu izlaiž tiesādamās. Un, par izlikšanu runājot, jāsataisās uz lielu pretošanās Skandālu no Steņģenes, ka vismaz tagad, ziemai nākot, viņi laukā sviežami nevar būt. Viņai kā augšpēdu atgāztai dzelzs ecēšai nesen pat lielais Stērģenieks nav iespējis tikt tuvumā, kad gribējuši aizdzīt lopus uz Bungžu muižu priekš kopsaimniecības. Paša vecā, bailīgā un pieļāvīgā Steņģa dēļ jau gan varētu darīt, ko gribētu. Tur labāk jā nogaida un jānovērp, kad viņi dabūs kādu ienākumu, pār dodami varbūt bulli. Pēc tam jau gan pie drīzumā varētu pamēģināt. Bet man liekas, ka jābrauc atkal pie turīgākiem mantiešiem tās pašas noslēptās labības ziņā, jo uz tās ir likts nāves sods, ja pie kāda ko atrod. Tur tādos gadījumos vismaz sievas neļaus vis savus večus apšaut, bet maksās, ko spēs, par atlaišanu, kā pa daļai jau piedzīvots. Es domāju, ka šoreiz jābrauc pie Virgu Joniņa, Antuļu Paura un Bolēnu Viļņa. Vismaz pie kāda no tiem trim va- jaga atrasties noslēptai labībai. Viņi kā lielākie mantieši jel visi šaī ziņā tukši nebūs.
— Tie, kā dzird, visi trīs esot izauguši no citreizējiem bezmantiešu puikām caur sava darba uzcītību un taupību, ar ko lielās citi mantieši un viņu aizstāvji, — Cers pastāstīja. — Visi varot aizsniegt tādu pašu stāvokli ar godīgu prātu un čaklumu pie darba.
— Kaut viņi pie joda aizgājuši ar savām darba slavas tenkām! — Ķimurs dusmīgi sauca pretī. — Man nav nekas tik riebīgs kā tas posta darbs, līdzīgs pat vai rūgtai nāvei!
— Man ar! — Man ar! — Svikuls ar Ceru atsaucās.