— Es labāk tūliņ nošaujos, ja man jāstājas pie kaut kāda darba, — tā Ķimurs vēl.
— Es tāpat!
— Es tāpat!
— Un tad vēl šitādus atkritējus — mantraušus stādīt bezmantiešiem par paraugiem, kas pavisam nav pielaižams. Tie ir lielākie kopmantas pretinieki, zvanīdami vienu- mēr: strādājat, taupāt, tad būs visiem diezgan! Kurš šo- !aik vairs tāds nelga būs, kas liksies valdzināties no verdzības laika atliekām, no darba lāsta?
— Neviens!
— Neviens!
— Jā, neviens! Tas viss tukšas blēņas! — Ķimurs pabeidza un vaicāja biedriem:
— Vai garie dzelzs iesmi ir kādam līdza, ar ko gubeņos pa salmiem durstīt?
— Manam šķūtniekam ir gan ratos divi jau tādam nolūkam paņemti, — Svikuls atsaucās.
— Nu tad labi! Pag, kā mums pa kārtai labāk iznāk braukšana? Laikam vispirms uz Antuļiem, tad uz Bolēniem un beigās uz Virgām, — Ķimurs izsprieda un uzsauca: — Nu, iesim uz braukšanu!
Lēnām ejot, Cers ieminējās:
— Bet kā būs ar draņķa Tuluku? Vai viņu tā lai atlaižam pret mums darīties, kā iegrib?
— Ja nu viņš būtu no mantiešiem, tad jau viņa izņemšana no apgrozības būtu valdības acīs gan īstens goda darbs, par kuru varētu sagaidīt atzinību, — Ķimurs atbildēja. — Bet šādu neceļā no šķiras noklīdušu bezmantieti ņemt Iz apgrozības nebūtu īstens slavas darbs. Vienīgais, ko varētu darīt, — iemest pa vienai pļaukai uz katras baki- ņas, lai zina vērot šķiras pienākumus. Tas ir viss.
Kamēr šķūtnieki rijas priekšā rīkoja zirgus uz braukšanu pēc paauzošanas un padzirdīšanas, tikmēr apsargiem atlika vēl laiks sarunām.
— Ienākums mums paredzams vēl vienā ziņā, — Ķimurs skaidroja biedriem. — Iebūvieši, amatnieki, rokpeļņi un visi citi tādi sīki bezmantieši līdz šim meklējās paši ieīrē- ties pie saimniekiem gan par maksu, gan par kalpošanu, kamēr tiem piederēja mājas pašiem, bet nu, kur mājas atrodas tautas īpašumā, nav tādiem īrniekiem jālokās vairs saimnieku priekšā, bet vēl valdība liks ierādīt ikkatram dzīvokli kaut kurā mājā līdzšinējo saimnieku dzīvokļos un arī pēc sava Ieskata kaut kurās istabās. Saprotams, ka neviens negribēs atdot tādiem līdzdzīvotājiem labāko un prāvāko telpu, tālab centīsies līgt labprātības ceļā ar tādu dzīvelnieku ielicējiem, un ielikšana jau piederēs vienīgi apsargiem. Tikai pavēlniecībā šī lieta tūliņ jānokārto, lai neviens saimnieks nedomā iemītniekus patvaļīgi nedz pieņemt, nedz atstādināt un iemītnieki lai neiet paši neviens sev vietu meklēt".
— Tas brangi!
— Tas smalki! Tad zaļosim vēl kuplāk, — abi biedri atsaucās pilnā priekā.
— Tad nedzīvosim vis sausiem kakliem nevienu dienu, kā gan šodien rādās, — Ķimurs apstiprināja.
— Bet, kad nu pašlaik ir runa par dzīvokļiem, tad arī mums pašiem vispirms par tiem jāgādā priekš sevis, jo mums nevienam nav ne tik, cik čigāniem vasaras būdās, — Cers turpināja. — Es domāju šito — Steņģi jau Ezermui- žiņā palicēji vairs nebūs. Zināmās nepaklausības dēļ par liecības nedošanu pēc vajadzības viņus izliks, ja ne tagad rudeni, tad droši vien nākamu pavasari. Tur nu mums visiem trim jālūko dabūt šo vietu priekš sevis. Istabu tur diezgan, un dažas vēl viegli var pielaist klāt. Vieta jauka un dzīve patīkama ezera malā. Jādomā droši, ka mūsu uzticīgie kalpojumi valdības acīs neievēroti nepaliks un šo vietiņu mums labprāt novēlēs. Lai nu gan tagad tiek daudzināts, ka viss piederēšot visiem jeb tautai, bet valdības vīriem paliks labākās vietas pašiem vien, kā jau tagad to var novērot, tālab mums, kas piederam arī pie tās pašas kārtas, neliegs jel vienas vietiņas par visiem.
Ķimuram, to dzirdot, viņa patuklais ģīmis savilkās grumbains, un viņš tā kā pa pusei ar īgnumu atbildēja atraidīgft balsī:
— Kāda nu trim vienā nieka vietiņā dzīve kā kazarmā? Gaidāt uz muižu zemju dalīšanu, jo ar laiku jau valsts kalpotājiem varbūt pa gabalam dos. Bet uz Steņģu vietu nevirzāties, uz to jau es esmu pieteicies priekš sevis. — Tad savam šķūtniekam uzsauca: — Griez šurp, un laižat visi uz Antu]iem!
— Tad šitādam vien jāiznāk tam bezgala slavētam kopmantas labumam, ka ikkurš, kam iespējams, ķers labāko tik priekš sevis vēl vairāk nekā līdz šim! — Svikuļa šķūtnieks, projām braucot, nomurmināja, jo bij sadzirdējis apsargu sarunas beigas.
3. Skumju pilnas nabaga Laķa krusttēvam bij viņa nākamās dienas
Skumju pilnas nabaga Laķa krusttēvam bij viņa nākamās dienas, palikušam bez iztikas un pat bez pajumta, bet pār visu vēl dziļum dzijās bēdas par sirdsmīļo meitu Maju, tāpat par klusībā mīlējamo «negantēnu» un «draiskuli» Katrīnu. Kas ar viņām notiek? Kur viņas ir, un vai dabūs vairs vienu — otru jelkad redzēt? Gan Plīņos viņa citreizējā istaba bij atkal tukša, un laikam neviens gan neliegtu viņam tur no jauna iemitināties, jo Jetes rīkotās jaunatnes sapulces līdz ar viņas pašas nozušanu bij mitējušās, bet patvaļīgi viņš negribēja tur atpakaļ iet. Un ko lai tur darītu tukšā telpā, kur vēl pie sienām visādas ākstīgas izrotājumu skrandas sakārstītas, kas viss viņam rieb- tin riebās? Nebij arī gultas, kur pārgulēt. Tāpēc viņš nezināja nekur citur labāk piemesties kā Ezermuižiņā pie Steņģiem, ierazdamies tur arvienu gan tik vakaros un pārgulēdams .klēts augšā sienā. Bet miegs, mīļais maigais miegs, kas arvienu pie viņa turējās kā labs draugs, tagad bij atrāvies un viņu bezmaz pavisam atstājis vienu pašu savās bēdās, jo nāca daža nakts, kas bij jāpavada gandrīz pavisam nomodā, skumstot un domājot par savu aizbildnības un audžu meitu nezināmo likteni. Prātā nāca arī draugs Linums, par kura likteni arī bēdājās. Pa dienām viņš lūkoja gan, kā prātu mierinādams, šur tur pie dažiem draudzīgiem saimniekiem kaut ko darīt, bet saprotams, kā nejutās žirgts. Pat stipri iemīlētā iepīpošana nedeva tik daudz uzjautrinājuma kā agrāk. Un tomēr viņš centās turēties un palikt savā vīrišķības sajūtā, nojauzdams, ka stāv priekšā varbūt vēl lieli apziņas pienākumi, kas pildāmi un vedami kārtībā pirms dzīves vakara dusas. Viņam tā likās, it kā kāds runātu viņa gara ausīs, ka šis tas jau ir bijis, bet ka daudz vairāk vēl nāks un ka vajadzēs joprojām spēka tam visam izcīnīties cauri.
Vel nebij gan atnākusi tā diena, kad nolikts iet pie jaunā, -palīdzīgā drauga Graustiņa, bet prāts nebij miERĪgs, tāpēc viņš domāja, ka labāk jāiet vien turp — var būt, ka jau dabūs kaut ko labu dzirdēt par nepieciešamā «palaidnēna» atrašanu, un kas zin vai neizdodas kuģim jau agrāk tikt galā ar iekravas ieņemšanu, un ko tad viņš lai iesāktu, jo viņa dēļ vien tas milzenīgais jūru ceļotājs nekavētos.
Ceļa naudai viņš iedabūjis bij gan cik necik pēdējā darba vietā no savas agrāk nokalpotās aldziņas Bet bēda Jau palika liela, no kā dzīvot pilsētā, ja tur, kā var domājams būt, nāksies uzturēties dažas dienas, jo glabāšanā uzticētai un saņemtai Linuma naudai Laķis negribēja aiztikt citādi kā pat ja tik pēdējā bada nelaimē. Maizi dabūt pašreiz bij vieglāk uz laukiem nekā pilsētā, tālab viņš iegādāja jel pāra dienām sev maizes doniņu līdza, lai arī bez nekādas pavalgas; tad nodomātās dienas agrā rītā staigāja atkal uz piestātni.
Vakaram nākot, pilsētā nokļuvis, Laķis pārgulēja kādā mājvietā un uz kuģi gāja tik rītā, iesākoties darba stun dām. Saņemts viņš tika tur ar laipnību kā pirmreiz un dabūja dzirdēt, ka kuģim jāpaliek vēl dienas trīs ostā līdz iekravas pabeigšanai, bet par meitenes sataujāšanu vēl zināms netika nekas cits kā vien tik daudz, ka varbūt viss nākšot labā galā. Laķis palika iepriecināts par to pašu īso cerības ziņu, pateicās draudzīgam labvēlim Grausti- ņam un neturēja par pieklājību tuvāk viņu izprašņāt tādā ttk noslēpumainā lietā. Vienīgi tik to viņš vēl lūdza sacīt, kad viņam nākt apvaicāties pēc tuvākām ziņām un varbūt kaut ko dzirdēt, kas viņam arī varētu būt darāms un vērojams. Graustiņš, brītiņu padomājis, vaicāja Laķim, kur viņš piemetoties, vai esot zināma mājotne. Laķis minēja to mājvietu, kur pagājušu nakti gulējis, bet neslēpa ari rocības trūkuma maksāšanas ziņā. Tad Graustiņš uzaicināja viņu palikt un mitināties kuģī, kur daža jūrnieku guļu vieta esot brīva, un tepat iztikšot ari ar pārtiku. Nekāds cits uzaicinājums Laķim tobrīd nevarēja būt vēlējamāks par šo, tāpēc viņš sirsnīgi pateicās par to lielo laipnību un lūdza vēl klāt tik to, ja iespējams, dot viņam kādu darbu arī, kas tāpat labprāt tika apsolīts. Graustiņš iestūma divās, papirosu čaulītēs tabaku — sev un Laķim, piebilzdams, ka iztikšot vienkop arī ar šo proviantu, kā jau vispāri ar visu kuģa uzturu.