Laķim, dzirdot visu šo laimes pilno laipnību, likās, It kā kad viņam būtu novēlusies smaga nasta no pleciem. Viņš izlaida tūliņ pāra kuplu dūmu, kas bij pie viņa apmierinātas sajūtas zīme, un dūmu ziņā bez tam viņš jau no vakardienas bij cietis pilnīgu trūcību. Graustiņš paaicināja iekravas uzraugu un lika ierādīt Laķim arī darbu līdz ar citiem strādniekiem. Laķis samanījās kā atjaunots, sajuta spirgtumu, žurmi un bezrūpību. Lai nu gan galvenā lieta par Katrēna atrašanu vēl palika tumša, bet vai nu tik patiesīgs, labsirdīgs un gādīgs vīrs, par kādu viņš jau pazina Graustiņu, nevēros un nezinās, kas jāpanāk pirms došanās atpakaļ jūrā?
Lai gan Laķim šī bij pirmā reize viņa mūžā piedalīties pie kuģa iekravas darbiem, tad tomēr viņš uz pēdēm spēja tos saprast un mācēt, kā arī pie kuģa ļaudīm celties drīz draudzīgās attiecībās. Tādā ziņā pirmā diena viņam pagāja sevišķi īslaicīgi, iepazīstoties ar kuģa telpām un viņu īpašībām. Daudz viņam šodien nenāca prātā arī sava ierašanās virslieta par meitenes meklēšanu — paļāvībā uz Graustiņa solījuma svaru un drošību. Ar apmierinātu prātu viņš nākamu nakti gulēja puslīdz maigi šaurajā kuģa telpā.
Otrā diena pagāja tāpat darbu steigā, bet gan jau arvienu atkārtojoties Laķa prātā zināmam jautājumam: kas ar Katrēnu? Vai tiek arī taī ziņā kaut kas darīts? Bet nomanīt nevarēja it nekā, ka jel kaut viens vienīgs uz to domātu vai rūpes turētu. Visiem visi prāti rādījās stāvot tik pie drīzas iekravas darbu nobeigšanas. Graustiņam, kā bij redzams, maz atlika laika uz kuģa būt. Viņš bij saistīts pie savu papīru nokārtošanas ostas valdē, konsulātos un citās iestādēs; un, kad ieradās mājā uz kuģa, tad acīmredzot bij visai nevaļīgs un steidzīgs. Viņš mīļi sasveicinājās gan ar Laķi, kad gadījās satikties, — pavaicāja pat, kā esot ar mieru kuģenieku dzīvē, vai nācis miegs neaprastā vietā un vai iztika pa prātam, bet tad arī steidzās drīz vien garām, tā ka Laķim nevarēja ne prātā nākt par apvaicāšanos Katrēna lietā.
Trešā dienā Laķa nemiers kļuva pavisam liels ar sevī valdāmiem zināmās bēdu lietas jautājumiem, kad joprojām nebij neviena, kam tos celt priekšā. Vienīgais, ar kuru viņš šaī attiecībā varētu runāt, būtu bijis tas pats laipnais un labprātīgais Graustiņš, bet tas šodien rādījās uz kuģa pavisam reti un tad atkal jo steidzīgi, jo nevaļīgi projām, un Laķim metās prāts ik brīdi skumīgāks. Iekravas darbi pabeidzās pēc pusdienas, un kuģa ļaudis steidzās kuģī visu apkopi, sakārtot un pašu kuģi mazgāt, kur Laķis priekš sevis cita darba maz vairs atrada, kā ja tik pa daļai ūdens piegādāšanu kuģa mazgātājiem, bet to pašu tad darīja arī ar visu iespēju. No vakariņām viņš maz ko baudīja un apgūlās pavisam smagi nospiestā sajūtībā.
Ceturtā jeb pēdējā rītā kuģim atlikās vairs tik savīkšties uz došanos ceļā. Pie kuģa ļaužu brokastīm Laķis pieklājības dēļ gan piesēdās, bet nekā neēda. Pēc tam viņš staigāja pa kuģa virsu kā apmulsis, domādams pat vai slepen pazust, sajuzdamies pavisam jau kā lieks; bet viņa prātu laī ziņā pārvarēja taču vēlēšanās jel beidzot vēl Graustiņu redzēt, lai viņš vismaz pats dabūtu atjēgties, ko solījis,-bet nepildījis.
Pašā šaī vislielākā Laķa skumju brīdī uznāca kuģa virsū cienīga izskata sieviete — kuģa saimniece —, vezdama pie rokas glīti apģērbtu meiteni — pelēks pilnīga lieluma mētelītis mugurā, puszābaciņi kājās un silts, vilnains lakats ap galvu. Meitene, Laķi ieraudzījusi, skaņi iekliedzās:
— Vei, veil Vecais krusttēvs, vecais krusttēvs! — un skrēja pie viņa — čir, čir, čir, čir — jauniem, pirmreiz mūžā dabūtiem zābakiem.
Laķis, kā no grūta sapņa atmodies, satvēra viņu savās rokās, savukārt izsaukdamies:
— Manu mīļo bērnu! Cik daudz es tevis dēļ izcietis!
— Nebaries, mīļais, vecais krusttēv! Jete mani piemānīja, sacīdama, ka tu vēlot iet viņai līdza.
— Nebāršos, nebāršos, nabaga bērns! Es laimīgs arī pēc izciestām bēdām, kad tik atdabūju tevi dzīvu un veselu.
Pa to starpu bij lēnām pienākusi ari saimniece, un Laķis griezās pa daļai pie Katrēna, pa daļai pie viņas šiem vārdiem:
— Bet no kurienes tev nu šis bagātais apģērbs, vai laikam še no saimnieces kundzes?
— Saimnieces kundze mani saģērba.
— Es ģērbu gan, bet viss ir nācis no kapteiņa kunga, — saimniece atbildēja. — Man bij uzdots tikai izgādāšanas pienākums. Es, gādādama pēc kapteiņa kunga prāta, raudzījos uz to, kas derīgs laucinieku dzīvē un īpaši kā šai, ejot lauku skolās. Zābaciņi ir stipri un diezgan lieli arī priekš divējām zeķēm, mētelītis ar kokvilnu un pilnīgā lielumā, lai var valkājams būt uz priekšu arī, ja vēl pa vienu ziemu, kā domājams, nenovalkājas, un lakats biezs, ko ausis glābt ziemu no aukstuma. Apakšējā kārta arī būs izturīga un silta tuvējai ziemai. Lejā ir vēl somiņa ar pāra krekliem, otru pāru zeķu un biezi cimdi. Tur ir arī kapteiņa kunga ieliktā nauda priekš skolas grāmatām.
— Cienījamā kundze, saimniece — Laķis, sirdī kustināts, uzsāka. — Man nav tādu vārdu, kādu vajadzētu, kad jāpateicas par tik lielām labdarībām kapteiņa kungam un jums. Bet sacīšu pilnā sirsnībā tos pašus, kurus man nācies dzīvē diezgan bieži atkārtot, —- paidies simtām kārtām par jūsu mījo laipnību un gādību!
— Cik nu tur manu nopelnu! Jo, kas ir, tas ir, kā jau sacīju, no kapteiņa kunga. Bet, Laķa krusttēv, kapteiņa kungs vēlas no jums atvadīties. Viņš ir pašlaik lejā savā kajītē. Ejat turp, es ar krustmeitu Katriņu palikšu tikmēr vēl še. Līdz aizbraukšanai man visai steidzamu darbu vairs nav.
Laķis devās tūliņ pa trepēm lejup un pieklauvēja pie kapteiņa kajītes durvīm. Graustiņš pats steidzās viņam no iekšas atvērt un pēc sarocīšanās ar jautru laipnību aicināt iekšā kā draudzības nozīmē. Iekam vēl Laķis paguva kaut ko sacīt pateicības ziņā, kad jau viņš pats aizbildinājās šādi:-
— Atvainojat, ka tik šķiršanās brīdī varēju atdot jums jūsu zudušo krustmeitu, kā jūs viņu laikam saucat. Es negribēju jums viņas rādīt tai ākstīgā apģērbā, kādā viņas nolaupītāji un slēpēji bij pasteigušies jau šo nabaga bērnu ietērpt. Tālab liku saimniecei sagādāt godīgas un vienkāršas, laucinieku dzīves vajadzībām piemērotas drēbes, lai jums viņš nebūtu jāved mājā kā kāds siltzemju putnēns, izrotāts visādām spilgtām krāsām, apakš kurām vēsākā laikā taču tūliņ jāsalst, un vēja laikā tāds apģērbs, ja to palaistu augšup, aizlidotu pa gaisu kā tās gāzēm pildītās sarkanās un zilās bērnu rotaļu bumbas.