— Ja es nebūtu tik visai vecs un jūs tik jauni, tad es mutētu jums ne vien rokas, bet arī kājas, — Laķis atsaucās ar dziļām pateicības jūtām. — Meitens ne vien spirgts un vesels atdabūts, bet apģērbts vēl pilnā kuplumā un arī apdāvināts. Bet ko par to visu, visu lai es dodu pretī? Man cita labāka nekā nav kā dilum nodilušais nabaga dālders — paldies, un vienīgi to pašu jums spēju dot; bet dodu to tad arī gan no visas sirds, pieminēdams, ka tik laimīgu brīžu man daudz nav bijis manā garā mūžā kā nupat šis, kur man negaidot pietecēja klāt pat gandrīz apraudātais, bet atrastais un arī apģērba ziņā devīgi apgā- diitiils bērns, kur es labu brīdi nevarēju ticēt, vai esmu pat irsi nomodā vai tik laimīgā sapnī vien.
— Nu labi, labil Es esmu pilnam mierā ar to pašu nodeldēto dālderi, jo tas ir no skaidra, neviltota sudraba, — Graustiņš smiedamies atbildēja. — Bet nu nākat piesēstaties uz brītiņu, lai es vēl pastāstu, kā viss tas noticis ar meitenes atdabūšanu. Kā jau zināt, Jetes jaunkundze še vairs nav. Viņa bij tūliņ nozudusi, aizlaizdamās laikam uz ārzemēm, kas zin kādu slēpjamu vajadzību pēc. Bet ticams, ka kādu summu naudas viņa uz atvestās meitenes rēķina būs dabūjusi, jo citādi, kā saprotams, viņa nekur aizbraukt nevarētu. Nu ilgi jau vis nepaliks, gan parādīsies drīz atkal kaut kur ūdens virsū.
Lai nu Jete, kur Jete, bet tūfiņ bij jāsteidzas izpētīt, kur meitene un kas ar viņu. Bet to izzināt, kā ikkatram sapro- ams, nevar nākties viegli. Kur un kā lai sāk meklēt? Gan au domas bij uz to pašu Rubensona namu, bet kā lai tiek ur iekšā un ar kādiem pierādījumiem? Par bērna noslēpšanas vai izbēdzināšanas iespējamību atklātas meklēšanas priekšā jau katrā ziņā būtu bijis gādāts. Gāja gan tur mani pārzināmie un uzticamie kuģa puiši iepirkties viņu veikalā, bet bez īstena panākuma taī zināmā lietā. Tik to pašu arī viņi nomanījuši, ko jūs, ka jutin sajūtami bijuši aizdomīgi pētošie tirgotavas personāla skatieni, no kuriem noprotams, ka viņu namā atrodas vienmēr kaut kas slēpjams. Pēc tam meklētāji, kuriem šis meklēšanas noslēpums bij uzticēts, sāka domāt par iekļūšanu Rubensona dzīvoklī un dabūt sarunāties vismaz ar kādu no kalpotāju sievietēm, no kurām varbūt aplinku kaut ko izmanītu. Viens no viņiem, citreizējais slepenpolicists, bij atvedis no ārzemēm dažas ļoti spīdulīgas greznuma lietiņas. Tas nu nodomāja pārģērbties un samaskoties par dārgakmeņu pārdevēju — persieti. Viņam tas nenācās grūti, jo no tiem agrākiem laikiem bij atlikušies un tāpat pilsētā glabājami dažādi lietderīgi apģērbi un rīki. Ar virtuvnieci viņš bij gan dabūjis sarunāties un lūdzis, lai pieteicot augsti cienījamai mājas kundzei lepnas rotu lietas, vestas taisni no Persijas, uz ko ticis atbildēts, ka kundze pati taisoties drīz braukt uz ārzemēm, tāpēc še no tādām mantām nekā nepirkšot. Tūļīgi un nesteidzīgi ārā iet vīkšoties, viņam taču bij izdevies pa kādas drusku atvērtas durvs spraugu ieraudzīt melnīgsnēju pusmūža sievieti ziņkārīgi raugāmies, lai dabūtu vismaz jel paraudzīties, kāds izskatās tas bagātais dimantu nēsātājs — persietis. Man pašlaik trūka kādām dienām iekravas, tālab arī vairākiem, kas taī ziņā spējīgi, labprātīgi un uzticami starp maniem kuģa ļaudīm, iznāca brīvs laiks uzlūkot aizejošu dzelzceļu vilcienu publiku tikpat galvenā pilsētas piestātnē, kā priekšpilsētu piestātnēs, un patiesi — pēc pāra dienu pavērošanas bij vienam no viņiem izdevies kādā nomaļu stacijā īsi pirms nakts vilciena aiziešanas pamanīt ierodamies uz aizbraukšanu zināma izskata sievieti ar savādi apģērbtu meiteni. Uzlūkotājs sācis tūliņ tuvoties apvaicāšanās nolūkā, bet sieviete drīz burzā nozudusi, atstādama liktenim meiteni, kura no atbildēm tūliņ bijusi pazīstama par nobēdzināto un meklējamo.
Pašlaik atskanēja augšā pirmais aizbraukšanas zvans, un Graustiņš, sarunu pabeigdams, piebilda tik vēl šo:
— Beigas no visa šā stāsta jums jau noprotamas un zināmas. Bet nu, vecais draugs, man jāsteidzas apskatīties, vai viss uz kuģa vajadzīgā aizbraukšanas kārtībā, un vispēdīgi atvadīsimies un šķirsimies kuģa virsū. Nu še jums triju dienu alga jel ceļa naudas ziņā un pāra pīpītēm tabakas, jo še uz kuģa uguns drošības labad pīpošana maz ļaujama un jūs taī ziņā esat izcietuši daudz bada. — To teicis, viņš paņēma no galda papīra vīkstoliņu ar naudu un otru daudz lielāku ar tabaku, ko pasniedza vienkop Laķim. Un, kamēr šis vēl taisījās uz piemērotu pateicību, tikmēr augstsirdīgais labdaris bij jau no kajītes ārā un nozudis.
Augšup kāpdams, Laķis sajuta sev gar vaigiem strāvojam slapjumu, tālab viņš apstājās uz trepju pakāpņiem noslaucīties, lai augšā nebūtu jārādās jūtelības pārņemtam, kas nesaskanētu ar veca kareivja stiprumu.
Kuģa virsū pa to starpu bij sapulcējies vai viss no tā brīža kalpojumiem brīvais kuģa personāls uz atvadībām no Katrēna un viņas vecā krusttēva. Vairāki bij pasnieguši Un citi sniedza vēl viņai dažādas dāvaniņas, kā spožas cibiņas ar saldumiem un citiem gardumiem, matu ķemmi ar spogulīti, galvas lakatiņu, priekšautiņu, adāmās un šujamās adatas spilgtās dozītēs, mazs rokdarbu groziņš ar šķērītēm un citiem darba rīciņiem un diegu spolītēm, rakstāmas lietas un, vispēdīgi, skaists, bilžains kabatas lakatiņš, ko pasniedza kuģa saimniece. Rādījās, ka šaī īsā laikā meitene bij kļuvusi viskopīgi par kuģinieku mīluli, lai gan kapteins joku labad bij vēlējis agrāk viņas Laķim nerādīt un pat nelikties ne zinot, ka viņa pavisam atrodas uz kuģa. Visas šās tik skaistās dāvanas stāvēja sarindotas uz kāda sola, un, Laķim uznākot atpakaļ kuģa virsū, Katrēns iesaucas:
— Vei, vei, vecais krusttēv, kas man mantu!
— Tas laikam «gudri gan», bet vai mācēji ari pateikties?
— Mācēju gan.
Otram zvanam atskanot, ari kapteins uznāca kuģa virsū, nesdams līdza zināmo skolnieču somiņu, ko uzkāra Katrēnam pret krūtīm, un smiedamies dabūja par to rokai mutes. Saimniece uznesa lielāku iegādātu groziņu, kur jau iekšā bij drānu rullis, laikam arī no kapteiņa, ar uzrakstu! «Priekš Majas». Saī groziņā saimniece sakravāja glīti visas dāvanas un pasniedza vecam krusttēvam nest.
Nu iesākās jautra atvadīšanās. Sevišķi sirsnīga viņa bij Laķim ar kapteini. Laķis, dziļi kustināts, aizbildinājās, ka nespējot vis tā pateikties, kā būtot vajadzējis, jo trūkstot nozīmīgāku vārdu, tāpēc sakot tik vēl to pašu vienkāršos tūkstošreiz paldies par visu, uz ko nāca atbilde, ka nevajagot pat tā paša arī, jo zināma esot pat vēl veca radu sakne un ka cerēts tiekot kādreiz uz satikšanos Plīņu mājā, kad nākšot atpakaļ kārtīgi laiki un zemju dalīšana.
Abi laimīgie nokāpēji nu nogāja no kuģa pēdējie pa laipām, kuras norāva spēcīgi ostas strādnieki, atskanot trešam zvanam. Kapteins parādījās uz komandas tilta, un drīz ūdens sāka lieliski mutuļot kuģa pakaļgalā. Sakustējās iieijū'ru milzenis un virzījās uz ostas izeju. Lakatiņu plivināšana turpinājās tikpat no kuģa, kā no krastmalas, kur bij salasījies liels pulks pavadītāju. Kuģim aizgriežoties aiz pussalas un no redzes izzūdot, vecais krusttēvs sacīja Katrēnam:
— Redzi, tur aizbrauc tavi miesas un dvēseles glābēji. To piemini ar pateicību visu mūžu!
— Nuka!
4. Pa labu laiku nāca arī Linuma tiesāšana.