Pa labu laiku nāca arī Linuma tiesāšana. Kavējusies viņa bija īpaši laikam tāpēc, lai sadabūtu pienācīgi stiprus iemeslus, ko rādīt atklātībai arī uz viņa izņemšanu no «apgrozības», zinot to, ka Linums bij pazīstams ari par ievērojamāku nekā daudzi citi nogalinātie. Bet viegli sadabūjami nebij vis liecinieki arī pret viņu, jo taisni kā valdības pretinieks viņš arī īsti nebij parādījies; tomēr vaļā laist nevarēja un tiesāt vajadzēja, rādot jel civilizētas valdības izskatu uz ārpusi. Lai gan Linums pats labprātīgi bij stādījies šās soda tiesas priekšā, tad pavisam nemeklēdams izvairīties no tās, bet vests no cietuma uz turieni viņš tika vēl vai ar stiprāku apsardzību nekā daži citi, lai apkārtne redzētu, ka mazs noziedznieks viņš vis nav.
Šoreiz turpat altārī ap tiesas galdu sēdēja vairāki dalībnieki, laikam rādīdamies kā tiesnešu nozīmē, bet īstenībā gan tik aiz ziņkārības attiecībā uz Linuma tiesāšanu, un nomaļus gar sienām vēl daži citi. Starp šiem pēdējiem Linums ieraudzīja arī Vernuli un Ņurci. Vernulis sēdēja, kā nogrimis nopietnās domās, acu nepaceldams, bet Nurcis rādījās sajūtot sevī lepnumu pret ievesto cietumnieku, it kā sacīt gribēdams: «Nedomā vis, ka brīvību — Jetes izčibējums var nozīmēt jau vispār! manu neveiksmi un netikšanu pie ievērībasl» Pie galda citi viņam nebij pazīstami kā vienīgi tas pats jauneklis, ko bij redzējis vasaras svētkos pie baznīcas savā draudzē kā vienu no toreizējiem trim ļaužu pulka karoga nesējiem, kuram še, kā zināms, bij tiesas priekšnieka loma un viņa uzvārds Siders,
Pēc ierastiem formāliem izvaicājumiem par vārdu un uzvārdu, par dzīves vietu un nodarbību, ko pildīja, kā rādījās, ārējā izskata labad, lai nešaubītos un nesacītu, ka tiesai trūkst tiesas īpašību, nāca no priekšnieka apsūdzības vārdsi
— Jūs esat tiesājams kā valdības pretinieks. .
— Lūdzu sacīt un rādīt, kur es būtu valdībai pretojies? — bij atbilde.
— Vispāri ir zināms, ka jūs valdības neatzīstat par labu un teicamu.
— Jūsu apvainošanas vārdos ietilpst trīs izšķirami jēdzieni, kurus, kā redzams, jūs gribat savienot par vienu pašu, — Linums, drusku padomājis, sāka skaidrot. — Tur jāizšķir, pirmkārt, pretošanās jēdziens valdības varai, otrkārt, nebūšana mierā ar valdošām personām un, treškārt, idejiskā nepiekrišana kaut kurai valdīšanas iekārtai jeb formai. Valdības spēkam un varai neesmu nekur pretojies, bet mierīgi visur paklausījis, esmu ikkatram arī sacījis darīt tāpat un pats vēl atnācis še pie soda tiesas labprātīgi, bez vešanas, kad dzirdēju, ka tieku aicināts. Otrā lietā — pret valdošām personām neesmu nekur un nekam ne vārda sacījis, nedz arī varējis sacīt, jo nevienam nav atklātībā zināms, kas tagad valda, bet visiem sajūtams tikai varas smagums, un treškārt —- esmu izsacījis, ka idejiski nepiekritu kopdarbu un kopmantas iekārtojuma domām; bet tas notika Kailā viclējības sapulcē jau tolaik, kad kopmantas un kopdarba iekārta še vēl nebij pasludināta. Pēc tam neesmu runājis nekur ari par šo lietu. Tāda mana atbilde pret jūsu izsacīto apvainojumu.
— Bet kādēļ jūs nepiekrītat kopdarba un kopmantas iekārtojumam? — priekšnieks jautāja.
— Tur atbilde jāsadala atkal vismaz divās daļās, — Linums padomādams sāka mierīgi un nesteidzīgi atbildēt. — Vispirms jāskatās uz kopdarbu un kopmantas jēdzienu vispāri un tad arī vēl uz to, kādi tie centieni un līdzekļi šā jēdziena un nolūka sasniegšanas ziņā. Kopdarba un kopmantas jēdziens nav jauns, bet drīzāk gan ļoti vecs; tik vien nekad nav varēts viņu pilnīgi sasniegt un par paliekamu uzturēt, ko arī nekad nevarēs, jo tādas domas ir pavisam pretējas cilvēka ieradītai dabai brīvības, patstāvības un savlabuma tieksmes ziņā. So īpašību cilvēkam neatņems un negrozīs nekādi ieskaidrojumi, nekādi pārliecinājumi par kopdarba un kopmantas labumiem, tālab tie, kas šādām murgu domām tic, ir lielākie muļķi un, kas, paši tām neticēdami, viņas tomēr sludina, ir lielākie viltnieki, gribēdami ar valdošās varas sagrābšanu dabūt zem savām kājām visas iedzīvotāju kārtas sev par labu un tādā ziņā pacelties par viskopīgu darba spēku izmantotājiem savlabuma dēļ. Tik daudz lai ir sacīts par pirmo jautājumu, kādēļ es idejiski nepiekrītu kopdarba un kopmantas tieksmei, neturēdamies pie muļķības prāta, nedz gribēdams būt par ļaužu krāpnieku. Par otro jautājumu — kā tiek censties sasniegt šo nepanākamo murdzības uguntiņu — jāsaka sekošais.
Valdību pārgrozības nav retas parādības tautu dzīvē, bet viņu mūža dienas ilguma ziņā nevienādas. Visilgāk pastāv tādas, kas tiek dibinātas ar visu iedzīvotāju kārtu piedalīšanos uz visu kārtu labklājības pamatiem, dodot visiem vienlīdzīgas tiesības pelnīties un, kas godīgi pelnīts, to ikkatram pašam paturēt. Bet visīsāks mūžs tādām, kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc, kāda it īpaši ir runā esošā tieksme pēc kopdarba un kopmantas iekārtas, kur netiek gribēts cilvēkam nekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības! bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpinātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot velēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu, vai arī viņas pavisam tad vairs nav, kad vara pilnīgi sagrābta; un vara vien tad paliek neaprobežota darītāja taisnā vai aplinkā ceļā.
Un saprotams, ka gaišāka prāta cilvēki nav apmuļķojami māņu meliem. Tos tad rauga iznīcināt asiņainiem, liekulīgas netaisnības pilniem briesmu līdzekļiem. Dažreiz gan var izdoties kādai briesmu valdībai uz laiku pastāvēt un visu labklājību izpostīt, bet tad izlieto asiņu viļņi sāk sisties atplūdā atpakaļ uz pašiem briesmoņiem, kur nedrīkst uzticēties vairs ne vien vairākkārtīgām aizsardzībām, bet arī pat mūru biezumam.
Pie tiesas galda un apkārt sacēlās tāds kā uztraukums un sačukstēšanās. Tad tiesas priekšnieks griezās pie Linuma ar jautājumu:
— Uz ko jūs zīmējat šos apvainojošos vārdus par asiņainiem liekulīgas netaisnības briesmu līdzekļiem? Laikam gan uz valdību?
— Cits valdības spēks man nav zināms kā tik šī un citas soda tiesas.
— Tad jūs to zīmējat uz soda tiesu?
— Papriekš uz vispārību un tad uz šo soda tiesu sevišķi.
— Kā jūs to pierādāt? — priekšnieks uzsauca.
— Jums pašiem tas labāk zināms bez nekādiem maniem pierādījumiem, — Linums sāka atbildēt, paturēdams mierīgu prātu. — Jums zināms, ka jūsu vīriešu dzimuma bendēm bij sirdis tik visai apšķebējušās, redzot nakšu naktīm plūstam nevainīgu cilvēku asinis, un ausis palikušas tik nepanesīgas, ka vairs nespēja klausīties viņu nāves vaimanās, tādēļ tie par bendēm vairs palikt nespēja, un jūs šaī ziņā atradāt vēl glābiņu briesmonīgu sieviešu pusē, kurām cilvēku dzīvības izdzēšana ir īsta prieka lieta un nenozīmē vairāk kā bērnam maza, iededzināta skaliņa nopūšana, padarāma ar jautriem smiekliem.
Iestājās klusums. Tad Linums atkal turpināja:
— Esmu ieminējies arī par liekulīgas netaisnības pil niem briesmu līdzekļiem, ko lietojat pie neapvainojami skaidrsirdīgu cilvēku, jo tādus vien jūs gūstat nogalināšanai par taisnības iemesliem, gribēdami rādīties pasaules priekšā, ka stāvat taisnīgas tiesas nozīmē, kas turas pie likumiem.
— Kas tie tādi par līdzekļiem un iemesliem? — priekšnieks lēni uzprasīja.