— Vai varat saukt pat visā pasaulē kādas citas tiesas, kur atraida tos lieciniekus, kuri liecina apsūdzētiem par labu jeb uz viņa attaisnošanu, un kas inekiē pat pa laikrakstiem lieciniekus uz apsūdzēto notiesāšanas pusi kā jūs?
Klusums. Linums turpināja:
— Tā, tā! Jūs nespējat sacīt. Un kas tad tādi tiesneši ir cits kā aiz taisnības iemesliem slapstošies slepkavas? Apgaismotu un cilvēcīgu valstu tiesas, kur valda taisnības prāts, skatās gan aizdomīgāki uz apvainojošām liecībām, et attaisnojošas liecības pielaiž un uzklausa labprāt, cik vien viņu ir. Jūs turpretī darāt otrādi, jo jūsu censība tiecas nevis uz taisniem spriedumiem, bet tik uz apsūdzēto jeb notverto ļaužu nogalināšanu ar rādīšanu, ka esat godājamas tiesas.
— Bet vai jūs varat pavisam iedomāt, kas jums pēc šādiem vārdiem sagaidāms? — tiesas priekšnieks vaicāja.
— Kādēļ lai es viens to nevarētu, ko zina ne vien visa mūsu tauta, bet arī citas — vēl daudz vairāk gaismotas tautas, ka jūs nespējat savam prātam citādi pārsvara dot kā tik ar domu pretinieku nogalināšanu, kas vispāri zināms? Un vēl nevis ar vienkāršu nogalināšanu vien, bet arī ar visnecilvēcīgāko mocīšanu līdza, kurai nav spējams dot nemaz piemērojama nosaukuma. Jūs, paveidam, varat salikt manas abas plaukstas man pašam galvvidū vienu uz otras un izdzīt abām cauri galvā iekšā astoņas collas garu naglu, kā jūsu bendes kalpi ir darījuši, protams, ka gan ne bez rīkojuma. Joprojām jūs varat ar dzeloņdrātīm savilkt mani un manus locekļus kā kamoli' un tad tādā veidā mani, vēl dzīvu būdamu, ar rīkiem ievelt bedrē un apmest zemēm, kas arī ir darīts. Jūs variet manu miesu sagānīt uz vislopiskāko, jūs varēt varat vēl -daudz vairāk — darīsat arī tik ilgi, cik jūsu varai būs laiks. Vispāri jāsaka vēl tā: ja tos darbus, ko jūs šaī ziņā darāt, gribētu nosaukt kaut vai visbriesmīgākā zvēra vārdā, tad tāds zvērs uzskatītu to sev par negodu un ņemtu ļaunā. Tā tagad rīkojaties tie, kuri priekš tam bijāt vislielākie nāves soda pretinieki un pārsaucēji.
— Apsargi, vedat šo ļauno noziedznieku atpakaļ un sakāt cietuma sargam, lai viņu cietina stipri, — tiesas priekšnieks deva rīkojumu.
Bet Linums pirms aiziešanas pabeidza:
— Neesmu nedz ļauns, nedz noziedzīgs un eju apmierināts atpakaļ uz mitro, nekurināmo un tumšo moku ciešanas pagrabu. Apmierināts jūtos tāpēc, ka man bij izdevība sacīt šai tiesai reiz kailu taisnību acīs, kuras viņa līdi šim no neviena nebij dzirdējusi un domāja, ka viņas briesmonības un viltības stāv nezināmas. Ceru, ka nu man būs vairāk iekšēja spēka panest gaidāmās slepenās un atklātās mocības.
Pēc Linuma aizvešanas vis3 tiesas sastāvs un kluso līdzdalībnieku aprinda sakustējās apvainojuma sajūtas ne- mierībā par tik nedzirdētu Linuma pārgalvību. Noprast varēja no izteikumiem, ka ikkuram jau nāca domas prātā, kā viņam to atmaksāt. Tik Vernulis sēdēja joprojām kluss un tā kā sērīgi domīgs.
Tiesneši savstarpēji drusku aprunājās, un tad tiesas priekšnieks aizrādīja, ka jādzird esot liecinieku izteikumi par to, kas dzirdēts no Linuma agrāk, uz ko daži dalībnieki jautāja, vai tad pārpārim neesot diezgan, kas dzirdēts nupat. Citi tam teica pretī — kad jo vairāk apvainojumu, tad jo drošāka notiesāšana aizbildināma. šām domām pievienojās arī tiesas sastāvs.
Priekšnieks paskaidroja, ka grūtības esot lielas sadabūt ārpusējus lieciniekus, kuru liecības tiektos uz apsūdzēto notiesāšanas pusi, kā tas esot arī šaī gadījumā par Linumu, līdzīgi daudziem citiem, kur jāiztiek ar pāra lieciniekiem no pašu vidus. Tādā ziņā šoreiz esot aicināti divi: Vernulis un Nurcis. Tad, griezdamies pret Vernuli, uzaicināja viņu:
— Vernul, liecini, ko zini par Linuma izteicieniem pret valdību tikpat taī sapulcē, kura tev tur vietējībā bij vadāma, kā arī vispāri.
Vernulis pacēlās, piegāja tuvāk pie tiesas galda un sāka liecināt:
— Ar Linumu bijām ganu biedri, skolas biedri un arī jaunības drauģi, bet vēlāk mūsu domas izšķīrās iekšēju politisku lietu un strāvu jautājumos, par kuriem esam vairāk reizēm strīdējušies, bet bez vienošanās panākuma. Es piegriezos kopdarba un kopmantas strāvai un bezmantiešu valdības varai, bet viņš viskopīgai demokrātiskai republikai, aizrādīdams uz kopdarba un kopmantas iekārtas neiespējamību, atsaukdamies uz pierādījumiem, kur tāda ierīcība vairākkārt mēģināta, bet vienmēr veltīgi. Taī zināmā vietējības sapulcē viņš runāja tāpat tik vispāri, ka vien- kopīga darba un vienkopīgas mantas iekārta nedz pilnīgi ievedama, nedz uzturama, nepretodamies nekā valdībai un viņas rīcībai, valdības pat nemaz nepieminēdams.
To izliecinājis, Vernulis atkal apsēdās, un dažas balsis atskanēja sekoši:
— Tad tomēr pretinieks jau viņš ir tā kā tā, jo, kas nav ar mums, tie ir pret mums, un nost ar tiem!
Nurcis izliecināja, ka tur vietējā pavēlniecībā Linums izteicies par pavēlniecību necienīgi, kad ticis gribēts aizvest viņa grāmatu skapis ar visām grāmatām uz baznīcu priekš tautas, uz ko Linums sacījis, ka viņa grāmatu nesapratīšot nedz turienes tauta, nedz pati pavēlniecība. Un, kad ticis atgādināts, ka neklājoties pavēlniecību saukt par nespējīgu, tad aizrādījis pat vēl uz to, ka viņa nespējusi dabūt jel pāra lieciniekus, kas būtu liecinājuši par turienes mācītāju pēc vajadzības jeb uz «izņemšanu no apgrozības».
Nu cēlās tūliņ jautājums, ko darīt ar Linumu pēc tādas tik nedzirdētas viņa nebēdības visās izteiksmēs pret tiesu, ja arī abas dzirdētās liecības daudz nekristu svarā.
Tur bez tālāka prātojuma pacēlās gandrīz visas balsis uz «ņemšanu laukā no apgrozības». Tik vien Vernulis ieteica nesteigties ar nāves soda spriešanu, jo Linums neesot vis nedz spiegs, nedz nodevējs. Viņš runājot tik to, ka kopdarba un kopmantas iekārta neiespējama un nevarot pastāvēt, kur bez tam vienlīdzības domas arī dzīvē neesot izvedamas. Viņš runājot tik to, ko domājot par vispārību, bet neviena nenīdēšot un nesūdzēšot.
Pa daļai, bet bez cietas noteiktības viņam piebalsoja arī kāds cits no dalībniekiem un puslīdz Nurcis arī, bet balsu pārsvars palika otrā pusē spēcīgs.
Vēl Vernulis pieminēja ir to, ka Linums neesot bez taisnības taī ziņā arī, ka liela nežēlība jau gan notiekot pie apcietinātiem pagrabos un pie notiesājamiem.
Bet tur sacēlās stipra pretestība, ka pret mantiešiem un tiem, kas viņu garā kā še Linums, neviena rīcība nevarot būt atzīstama par nežēlīgu, un ar to pašu tad Linums bij atzīts par «izņemamu no apgrozības».
Vernulis, redzēdams sevi pārliecīgi pārspētu, uzcēlās un sacīja:
— Es esmu sūtīts šurp no augstākas vietas redzēt, kā še rīkojas soda tiesa, un taī ziņā man tiesība kaut ko iebilst, tālab vēlos, lai vismaz steidzīgā kārtā Linums netiktu notiesāts.
To sacījis, viņš ar rūpju pilnu seju izgāja no baznīcas, bet palikušie sprieda, ka viņam pilnīgi uzticēties vis vairs nevarot un Linuma notiesāšanas daudz nevilcināt.
5. Pēc Jetes nozušanas pavēlniecībā pietrūka galvenās
Pēc Jetes nozušanas pavēlniecībā pietrūka galvenās seKretērietes jeb kā vēlāk šo ierēdnieti sauca, darbvedes. Vilma, kura jau Jetes laikā. īsteni bij visu rakstu rakstītāja, Jetei tik parakstoties, tika tagad drīz vien viņas vietā, bet Vilmas pašas līdzšinējā vietā vajadzēja citas. Tur nu viņa saprata savā vietā iedabūt draudzeni Alvīnu, un tad patiesībā visa pavēlniecības vadība sagāja viņu abu ziņā, jo Augura Antons, pēc Vilmas vai ģībdams, atdeva visu rīcību viņas ziņā un varā, nespēdams tomēr viņu sev pietuvināt vairāk kā tik līdz draudzības nozīmei; bet pavisam atrauties viņa arī neatrāvās un tādā ziņā turēja aplinku Antonu vienmēr cerības valgos.