Pavēlnieka palīgi bij aizaicināti un izdalīti par citām pavēlniecībām, bet šim pavēlniekam nāca tiesība īpašu vajadzību gadījumos ņemt par palīgiem apsargus Ceru un Svikuli, kuri tika ieskatīti par jaunākiem apsargiem.
Pavēlniecības kalpone, kuru mēdza saukt arī par saimnieci, būdama vecāka sieviete, sasirga un nespēja ilgāk kalpotāja būt, tālab tur arī vajadzēja citas. Visi trīs apsargi ņēma šaī lietā līdza stāvokli, uzstādamies stipri uz to, ka vecās vietā jāņem gadu ziņā jauna. Par šo lietu jau viņi bij savstarpēji pārsprieduši, jo tad, kā likts, iznākšot sava līgava kuram zem rokas, ejot uz izrīkojumiem vai zaļumu svētkiem. Bēda tad būtu vēl tik par Antona attiecību uz Vilmu, kas visiem bij nomanāma un zināma. Bet viņi aprunādamies apmierinājās ar to, ka viņam taču paliekot Jete, jo aizbēgšanas dēļ jau vina pavisam pazudusi nebūšot.
Saprotams, ka jaunās saimnieces izraudzības jautājums Vilmai ar Alvīnu nevarēja ne tikvien paiet garām, bet ar Antona un apsargu līdzziņu tas tika taisni viņām uzdots ar piekodinājumu, ka jāmeklē ne vien jauna, bet tāpat arī skaista un gudra kā pašas, par ko viņas abas garši pasmējās, un Vilma apsolīja:
— Nu tad tur nav bēda, tik pagaidāt laika.
Vakarā abas jaunavas, vienatnē būdamas, pārsprieda un prātoja, ko ieteikt par nākamo saimnieci pavēlniecībā. Viņas saprata ļoti pareizi, ka pavēlniecībā liela nozīme, kāda gara bērns tur trešā sieviete: vai viņa draudzīga domu biedrene šām divām un uzticama mutes turētāja un vēl vai tāda, kādu vēlas apsargi — skaistu un gudru (par šiem pēdējiem vārdiem viņas abas joprojām smējās), vai turpretī politiski otrāda, no kuras ar bailēm jāsargās.
Domas viņām griezās drīz uz Ruķīšu Idu, kura par vasaru bijusi pie kāda saimnieka lauku darbos tāpat kā Lūru Maja, bet pašlaik tikšot brīva. Maju uzticības un neizpaušanas ziņā, kā arī citādi visādi butot varēts ieteikt, bet viņa aiz vajāšanas briesmām neesot rādāma gaismā; un vai viņas maigā daba būšot viņai ļāvusi slepenā ziņā izveicīgi un apķērīgi, bez drebuļiem darboties pie politiski vajājamo cilvēku glābšanas no briesmām. Bet Ruķīšu Ida esot diezgan stingru raksturu un varot būt tāpat izmanīga, kā arī mēles valdītāja. Viņas mazturīgie vecāki arī būšot ar šo uzaicinājumu pilnā mierā un pat priecīgi. Bez tam Ida jau gan vismaz pāra reizes esot labi šaī ziņā pakalpojusi, padodama laikā vēsti tiklab Laķim, kā arī Linumam, lai uzmanās, ka briesmas tuvu.
Kad Vilma ar Alvīnu aizgāja vakarā pie īdas un pasludināja tai šo uzaicinājumu, tad tikpat pati Ida, kā viņas trūkumīgie vecāki bij par to iepriecināti un viskopīgi pateicās viņām, ka rādījušas tādu laipnību un labprātību. Māte priecājās, ka viņas meitiņa kopā ar tādām ievērojamām, labsirdīgām draudzenēm celšoties pati arī cik necik ievērībā; tik vien bažījās, vai mācēšot izdarīt, kā vajadzīgs. Tēvam bij pa prātam, ka nu meita arī ziemas laikā nepalikšot bez peļņas, un Ida pati cerēja no savām nākamām tālāk skolotām līdzbiedrenēm joprojām vairāk mācīties.
Pavēlnieks Antons bij ar izraudzību mierā, un Ida savu groziņu rokā, tēva pavadībā ieradās tūliņ otrā dienā pa vēlniecībā. Tēvs, meitu pavēlniekam pievezdams, novēlēja likt vērā cītīgu darbu un godīgu dzīvi.
— Man nepatīk ne šā laika kārtu naidi, ne tagadējie grēku darbi, ne svešādās mācības, — viņš sacīja un tad, pret meitu pagriezies, tai cietīgi piekodināja, pirkstu kratīdams: — Tad nu zini, meit, tā dzīvot, ka man ar māti nav jādzird par tevi nekāda neslava un pašai nekāds negods kā šolaik dažai citai. Se jāliek tev vēl daudz vairāk šis tas vērā, nekā dzīvojot pie saimnieka.
Alvīna ņēma pietvīkušo īdu pie rokas un aizveda uz viņas nākamo istabiņu, un tēvs, labi vecs vīrs, pastalām kājās un spieķīti rokā iztipināja pakaļ šai savas otrās laulības meitai.
Visas trīs jaunavas, kuras bij tikušas savstarpēji pazīstamas jau no mācības laika pavasarī, tagad, še vien» viet būdamas, drīz sadraudzējās pavisam tuvu tādā ziņā, ka Vilmai ar Alvīnu draudzības nozīmē pienāca klāt Ida un tika no šām abām uzskatīta par trešo draudzeni. Pa dienas laiku viņām bij gan ikvienai darbi par sevi, bet vakaros mīlēja visas kopā būt un pavadīt jautri klusās stundas līdz miega laikam gan roku darbos, gan lasīšanā, kad Vilma ar Alvīnu negāja pa naktīm uz mājām.
Pamazītēm Vilma ar Alvīnu klusumā iepazīstināja īdu ar saviem slepeniem centieniem nevainīgo cilvēku glābšanas lietās no asinainās briesmu tiesas. Viņa sāka patiesīgi līdza just šiem līdzcietības darbiem, saprata slepenības un klusēšanas vajadzību un apņēmās būt no sirds par biedreni un palīdzētāju šai ziņā abām draudzenēm, kad viņas uz kaut ko rīkos.
Taču īsta miera vis viņas nebaudīja arī šajos klusos vakaru brīžos, jo visi trīs apsargi, kā jau agrāk nodomājuši, centās iekļūt pie viņām par ciemiņiem, bet netika pieņemti, atbildot, ka vakarā visiem jātaisās uz dusu.
— Bet dienu jūsu nevar dabūt savrup ne tik, — viņi aizrādīja.
— Nu tad jāiztiek tāpat, — nāca smieklu pilna atbilde no iekšas, par ko apsargi uzskaitās.
TālSk runājot, viņi gan domāja, ka pavēlnieks Augura Antons no Vilmas atkāpsies un paliks cerībā uz Jetes atnākšanu, bet tas tā nenotika vis, jo viņš lūkoja visādā ziņā Vilmu šķirt no citām, cenzdamies atrast kādu vajadzību, kur viņai ilgāk jāraksta, un gādādams ieteikt pat citu istabu vienai pašai. Bet Vilma prata vienmēr veicīgi izvairīties, gan sacīdama, ka vakaros, ilgi rakstot, žilbst acis, tālab pacelšoties rītos agrāk un — gulēšanas ziņā — ka vienai esot bail.
Apsargi sāka prātot, ka, tuvojoties visiem vienkop pie visām trim cerenēm reizē, nebūšot nekāda noteikta panākuma, bet vajagot izdalīt ikkatram savu, tad varēšot sarunāties, cik un kā vajadzīgs.
— Man, kā vecākam, lai paliek Vilma, — Ķimurs pasteidzās sacīt. — Jūs varat ņemt arī savu katrs.
— Un kura tad man? — Svikuls vaicāja.
— Manis labad ņem, kuru gribi, — Ķitnurs atteica.
— Nu tad es ņemšu Alvīnu, — Svikuls pasteidzās ari ķert, kamēr vēl ir izvēle.
— Jūs izņemat pēc patikas un laikam gribat man nolemt to, kura atliek? — Cers izteica pretestību.
— Bet vai Ida nav tikpat skaista un cēia kā šās divas? — Ķimurs Ceru mierināja,
— Jā, skaista gan Ida ari, tas tiesa, bet kādēļ tad tu neņēmi vis viņu, kad viena alga, bet steidzies izķert sev Vilmu no rindas? — Cers pretojās ar netaisnības sajūtu it kā pie kaut kādas ar pilnu īpašuma tiesību dalāmas lietišķas mantas. — Nav vis Idai nedz brilles, nedz platmales — tāpat vien lakatiņš ap galvu. Ida nemācēs vis rakstīt tik dedzīgu mīlestības vēstuļu kā šās abas; Idai ari nebūs vis svētdienās tādas vaļas kā šām divām. To jau tu gan labi saproti, tālab arī steidzies tvert sev pašu prāvāko no trim.
— Vai nu mums kuram viņas uz mūžu? — Ķimurs centās joprojām Ceru samierināt. — Kur dzīvosi, tur atradīsi to mantu visur, priekšā. Kad mani iecels kādā pilsētā par apsardzības priekšnieku, tad izmeklēšos tādu ar resnām, plikām rokām pat virspus padusēm un pleciem — un mati vienās skrudzelēs. Visas šās trīs šejienietes, lai nu gan divas no viņām tālāk paskolotas, tomēr laucenieces vien Ir un paliek un īstām, cēlām pilsētniecēm netiek tuvumā.