— Nu, tādas pilsētnieces, par kādām tu runā, nedos tev nekādas laimes, — Svikuls pīpodams teica pretī. — Tās tik gaidīs no tevis un prasīs bezgala daudz naudas, bet dot nedos nekā, kamēr šādas pelnītājas uzturēs droši ikkatra jel vienu vīrieti. Skaties vien paraugam, kā daži studenti un citi zaļotāji zina izmeklēties pagaidām uzturētājas gan no grāmatvedēm, telegrāfistēm, skolotājām, kasierenēm, pat no šuvējām, un tad pašiem īstena kungu dzīve pa traktieriem. Vēlāk, kad sasnieguši citādus stāvokļus, tad daudzi pamet viņas kā daždien vairs nevajadzīgas un meklējas pēc tādām, ko uzskata par piemērotām viņiem pēc tālākām dzīves kārtām.
— Nūja, tad es labi redzu gan, kādi draug! jūs man esat un kādas jūsu vienlīdzības domāsi — Cers kā aizkustināts iesāka sacīt. — Saprotams, ka jūs gribat apgādāties tādām pelnītājām, kā nupat, Svikul, tu skaidroji, un man atstāt maz mācītu kalponīti ar nieka aldziņu. Jūs abi dzenaties pēc tādām cerenēm, no kurām domājat dabūt priekš sevis viņu peļņu un lietot to tik paši, nelaižot nekādā vis- kopībā, bet mani gribat atstāt šaī ziņā bez nekā. Tad vēl tu, Ķimur, gribi dabūt priekš sevis pašu pirmāko no trim, tāpat kā esi viens pats priekš sevis aizrunājis Ezermuižiņas Steņģu pusi. Tad te nu ir viss vienkopības un vienlīdzības prāts! Nekas vairāk kā tīri māņi un liekulība. Ikkurš grib kalpot tik sevmīlībai, bet viskopības un vienlīdzības murgi ir tik māņu aizkars, ar ko citiem apstulbot acis. Es neesmu citādi mierā kā ar izlozēšanu.
— Ar izlozēšanu! — Ķimurs pasmējās. — Vai tad viņas ir kāda nedzīva manta, ko var paņemt, kurš grib?
— Izlozēšana lai nozīmē vismaz to, ka necenšamies divi vai pat visi trīs pēc vienas, — Cers atteica, — citādi paši savstarpēji sanāksim naidā.
— Dalāties jūs paši divi, kā gribat, bet Vilmas līdzi neskaitāt, viņa piederēs man, — Ķimurs lepni noteica.
— Un Alvīna tāpat man, — arī Svikuls atsaucās.
-— Nu tad, Ķimur, zini, ka es arī sacentīšos pēc Vilmas, lai tad notiek kas notikdams, — Cers uzceldamies atteica.
— Tu nekā nepanāksi, — Ķimurs nievātnīgi atraidīja.
— Man viņa ir rādījusi arvien savu laipnību.
— Un man tāpat, — Cers meta pretī.
— Nemuļķojaties jel abi viens pēc otra! — Svikuls pasmiedamies biedriem uzsauca. — Viņas visas trīs ir laipnīgas pret ikkatru, nevis Vilma viena pret jums diviem vien. Bet vai jel kaut kurš to var uzskatīt par mīlas parādību? Tā ir tik vispārīga dzīves pieklājība.
— Nu, un tu, Ķimur, esi pats lielākais sludinātājs, ka jāturas kopā ar pašu zemāko dzīves kārtu, tomēr pie īdas negribi vis apstāties, lai gan viņa arī krietna un daiļa meita, bet raugies, cik augstāk vien vari. Kur nu ir tavas zemuma mīlēšanas mācības? — tā Cers.
— Tu nu mani mācīsi! — Ķimurs kā atgrūzdams atrūca.
— Lai tad ejam vai šauties, bet neatteikšos pēc Vilmas tiekties, — bij noteicošs Cera beigu vārds.
— Nu, kad gribi, tad iesim vai šauties, bet zini, ka mans pretinieks neesi nedz mīlā, nedz šaušanā, — bij lepnie Ķimura vārdi.
— Viena alga, dzīvība vai nāve, bet tavā priekšā nezemošos un neatkāpšos, — Cers atsacīja arī ar lepnumu.
— Zinu gan, ka Ida man var būt ne mazāk mīļa par tām divām, bet kādēļ vienam ļaut tādu sevmīiību?
Pašlaik pavēlniecības ziņnesis pavēra durvi un uzsauca strīdniekiem:
— Nu, apsargi! Šķūtnieki ir klāt, taisāties braukt atkal uz labības meklēšanu. Tagad ir ziņots, ka atradējiem puse no visa, kas tiek atrasts, un slēpējiem nenovēršams nāves sods.
— Tas viss bij vajadzīgs jau agrāk, — Ķimurs, mēteli ņemdams, sacīja. — Bet vai garie iesmi ir līdza, ko durstīt pa gubeņiem un šķūņiem?
— Es ielikšu kaut kuram šķūtniekam ratos, — ziņnesis atbildēja un izgāja.
Visas trīs jaunavas vakara, nometušas mieru no dienas darbiem, bij atkal vienviet kā citiem vakariem. Vilma, pēdējā ienākusi, rādījās drusku kā uztraukta un nemierīga. Pavērusi uz ārpusi vienu, otru durvi .un, lai gan pārliecinājusies, ka tur nekādu dzirdētāju nav, runāja vel tomēr tikai apspiestā balsī uz abām biedrenēm:
— Ir atkal kādiem cilvēkiem pie durvīrn lielas bēdas, kur bez mūsu palīdzības glābšana nav domājama. Bet jajautā tik, vai mēs arī spēsim palīdzēt un kādā ceļā? Lieta ir tāda, ka šorīt ienāca augstāka pavēle izlikt steidzīgi Steņģus no Ezermuižiņas par neliecināšanu pēc vajadzības uz mācītāja nonāvēšanu. Pavēles rakstu es mazliet aizturēju un steidzos izrīkot aizsargus uz labības meklēšanu, uz ko viņi vismīļāk dzenas savas peļņas dēļ. Un, kad viņi bij projām, tad tik izrakstīju tiem rīkojumu izpildīt augstāku pavēli un liku to tūliņ Auguram priekšā parakstīt pēc viņu aizbraukšanas, lai nevarētu vainot par nokavēšanu. Bet, tā kā nu viņi projām, tad šodien Steņģi paliek vēl pasargāti. Mums abām ar Alvīnu ir. apziņas pienākums viņus no šām briesmām glābt, jo, visvairāk mūsu pamudināti, viņi atturējās tādu liecību dot, kādu valdība vēlējās, lai mācītāju var nogalināt, kas tev, Ida, līdz šim nav zināms. Bet nu nāk liels jautājums, ko lai darām, kā lai glābjam? Šonakt tie palaidņi visi būs mājā un rītu dosies turp. Bet, ja mēs glābšanas ziņā varam vispāri ko darīt, tad jādara šonakt.
Kad abas draudzenes klusēja, nezinādamas ātrumā nekāda derīga padoma sacīt, tad Vilma, kura, kā protams, bij to lietu jau pārdomājusi, runāja tālāk:
— Vīņlaik es Steņģenei dabūju gan iečukstēt, lai stāv ar kādu ieroci kūts durvīs, ja nāk lopu aizdzinēji, kā tas jau arī bij paredzams un nomanāms, kas viņai diezgan labi esot izdevies. Bet nu otrreiz uz to mudināt nevar, jo spēku viņiem būs diezgan, nevis tā vien kā toreiz, kad bij Stēr- ģenieks viens pats un kad man izdevās tos pārējos divus vecos dzērājus aizdabūt citur projām. Un tad vēl Ķimuram būs prieks dabūt Steņģu dzīvokli, cik drīzāk spēj, tukšu, lai pats var tur pie laika iemitināties, uz ko jau pasteidzies pieteikties. Bet man liekas, ka vienīgais ceļš Steņģu gtāb- šanai būs tas — noslēgt klēti un kūti, pēc tam likties pa- šai gultā par grūti neveselu. Tad neuzdrošināsies vis aiztikt. Par laimi, Ķiinurs ar Ceru nav vis savstarpēji draudzīgi. Cers ir Ķlmura pretinieks tikpat taī ziņā, ka Ķimurs viens pats priekš sevis cenšas pēc Steņģu daļa no Ezermuižiņas, kā arī mūsu dēļ, ka viņi gribētu mūs izdalīt priekš sevis kā kādus kopmantas jērus, bet nevar vienoties un tālab stāv naidā, īpaši šie divi.
Pie šiem pēdējiem Vilmas vārdiem visas trīs jaunavas jautri nosmējās. Pēc tam viņas sāka apspriest Vilmas priekšlikumu par Steņģu glābšanu un vienprātīgi pieņēma to kā derīgu un izpildāmu. Tik nu nāca jautājums, kādā ceļā piesūtīt Steņģiem ziņu un uzaicinājumu, kā sargāties no izpostīšanas. Pēc garākas spriešanas vienojās tādā ziņā, ka jālūdz īdas māte, lai viņa rītā ar gaismu aiziet pie Steņģiem kādas nebūt vajadzības nodomā un izstāsta Steņģenei, kas viņai darāms glābšanas ziņā, bet lai ne vārda galā neliek manīt, ka šī ziņa nākusi no pavēlniecības puses. Tā kā Idai vienai varētu būt bail iet pa tumsu, tad Alvīna gāja līdza, kā dažu citu reizi kopā gājušas, jo mājas abām bij puslīdz uz vienu pusi.
Apsargi ieradās šovakar pavēlniecībā ar trokšņiem un labi vēlu pēc tam, kad Alvīna ar īdu jau sen bij atpakaļ. Viņi jautri un dikti runāja, pa reizei pat iedziedādamies. Klaudzināja arī pie jaunavu durvīm, tērzēdami, ka nesot jaunas jaukas ziņas, tik lai laižot iekšā — sadziedāšoties vienkop, bet nenāca nekāda atbilde. Sis viņu jautrums bij pazīstama liecība, ka tiem šodien labi veicies atrast noslēptu labību un no slēpējiem iedabūt prāvas izpirkšanas maksas, lai nenodod soda tiesai.