Rītā viņi modās labi vēlu, kad jauni šķūtnieki gaidīja jau krietnu laiku. Vakarējā jautruma nebij vairs nevienam, tik vien rūgts īgnums un sašutums. Aizbrauca gan visi uz Ezermuižiņu, bet ieradās atpakaļ mājā jau laiku un tādi kā bez īpaša prieka. Pavisam Ķimurs rādījās saīdzis un nemiera pilns. Pie Idas virtuvē iegāja Cers pīpot un sarunāties.
— Vakarējā jautruma vis jums vairs nav, — Ida pasmīnēdama sacīja. — Nezin kālab tā?
— Ko nu par šodienu pavisam runāt! — Cers īgni atteica. — Pilnīgi tukša un īstena bada diena, vairāk nekā. Ne tur ir bijis labības, ko slēpt, ne naudas ir, ko dabūt. Tik bēdīga tukšība. Pati guļ kā mēsls nevesela, kunkstēdama pustukšā, lielā gultā gandrīz tik uz klajām cisām, apsegusies savu pazīstamo rūtaino sedzeni. Vecais pats arī kā nabags. Ķimurs gribēja gan māju tīrīt laukā, slimnieci arī iznest ar visu gultu, bet es tam pretojos, un tad vēl sanāca naids.
— Tad jums arī laimes māte ik dienas vis raušu necep, — Ida nosmējās.
Ceram bij par sevi tāds kā brīnums, ka še uz reizes Ida viņam tik labi iepatika kā neviena cita, un viņš bij drošs, ka' no biedriem neviens nesacentīsies viņam to atņemt.
6. Dodamies pēdējo reizi uz ostas pilsētu ar Katrēna atdabūšanas nolūku
Dodamies pēdējo reizi uz ostas pilsētu ar Katrēna atdabūšanas nolūku, Laķis bij trīskārt bēdu un pat nelaimes cilvēks — par Katrēna aizvešanu, par Majas nozušanu un par drauga Linuma likteni. Atpakaļ ejot ar atdabūto Katrēnu pie rokas, kuru meitene, kā agrāk ieradusi, iedama atkal vēcināja, sajutās laimīgs, bet arī gan tik par savas sirds trešo daļu. Aizejot viņa sirds bij līdzinājusies tumšam, tukšam mēnesim, bet, atpakaļ ejot, trešdaļu gaišam. Kad pašreiz neiedomāja sēroties par Maju un Linumu, tad sajūta bij pat laimīga; bet tādu brīžu nevarēja būt daudz, un, kad kādi bij, tad tie nepastāvēja necik ilgi.
Bet nu, pārnācis gan savā pusē, atdabūjis, un pārvedis savu Katrēnu, par kuru bij tik daudz bēdājies un žēlojies, Laķis nezināja patiesi, kur savu galvu likt. Katrēnu ar visu sadāvināto mantu bagātību pieņēma gan, vismaz līdz skolas laika sākumam, Augura māte savā arī necik lielā istabā, bet kur palikt pašam? Nekur citur viņš nezināja griezties kā vien uz savu pēdējo darba vietu, kur vēl nācās dabūt kaut ko no vasaras peļņas. Katrēna vietā līdz ganu laika beigām Stuģēnos bij pieņemta cita meitene, un citā līdzīgā vietā arī vairs nevarēja iestāties, tālab viņš lūdza Augura māti dot meitenei arvien kādu darbu, lai neielaižoties laiskumā un arī lai viņas pašas uzraudzībā sākot atkārtot skolas mācības.
Turēdams par pienākumu pavēlniecībai paziņot par meitenes atdabūšanu un par Jetes nozušanu nezināmā ceļā, Laķis nākamās dienās aizgāja turp, kur dabūja sarunāties ar Vilmu un Alvīnu par savu dzīves vietas trūkumu. Abas jaunavas solījās labprāt gādāt par viņa atgriešanās tiesību uz Plīņiem savā agrākā istabā, ja vien viņš gribot turp atpakaļ iet, vismaz uz kādu laiku un it īpaši par ziemu, jo tādi sarīkojumi, kādus tur vadījusi Jete, neatkārtošoties jel drīzumā un taī telpā varbūt nekad; un, ja vajadzība rādīšoties, tad atradīšot droši vien citu — derīgāku telpu, jo Jetes uzgriba vien bijusi tur ierīkoties, lai tādā ceļā arvien drošāk un drīzāk varētu uzskatīt un ierādīt Plīņus par savu māju.
Laķis bij par to solījumu iepriecināts, kad tik atļauja uz atjaunotu iemitināšanos nākot no pavēlniecības un kad tiekot viss, kas tur par jaunu iekšā sanests, tagad atkal izkravāts un novietots citur. Tas arī viss tā notika, jo pavēlnieks bij ar darbvedes Vilmas izteikto priekšlikumu mierā, ka viss tā būt var, un tad Laķis iespēja nekavēts pēc pāra nedēļām ievietoties savā ilggadīgā dzīves vietiņā, kas arī Plīņu saimniecei bij pa prātam, ka nu būs viņas ierastais, godīgais iemītnieks atpakaļ un atkal ļoti derīgs un nozīmīgs pakalpotājs no jauna par dzīvokli. Viņš pārveda savu nabadzību no Augura mātes klēts uz Plīņiem un ierīkojās kā agrāk. Ja bij darbs turpat, tad piemājoja pastāvīgi, bet, kad vajadzēja strādāt citur, tad tik pa svētdienām kā agrāk.
Tās bēdas, kā izvadīt Katrēnu nākamu ziemu pa skolu, bij Laķim, no vienas puses, mazinājušās, 110 otras — pieaugušas. Laipno kuģinieku dāvinājumi nāca lieliski par labu, bet vasaras kalpojuma alga netika caur nokavējumu pilnīga. Tomēr, skaitot caurcaurim, panākums bij pārāks par zaudējamu. Vispirms jau apģērba ziņā Katrēns pacēlās brīnum augstu un pat ar nomanāmu lepnumu biedru un biedreņu priekšā. Un tad arī skaisto lietu bagātums! Tik žēl bij, ka vecais krusttēvs nedeva nebūt visu līdza, bet tik pašas vajadzīgākās. Mājā paturētās parādīt nevarēja, tālab par tām varēja tik stāstīt. Un kur tad vēl lielā stāstu bezgalība par visu, kas redzēts, dzirdēts un piedzīvots!
Laķim, savu Katrēnu skolā novietojot, bij drusku tāds kā brīnums par skolnieku savādo garus visur tāda kā lepna lielīšanās, svešāds prieks, daudzinot brīvību, patstāvību, komiteju, neatkarību no skolotāja, kas viss, kā varēja nomanīt, bij jau mājās sadzirdēts un šurp pārnests. Viņš, kā ieradis, iegāja pie skolotāja, vienmēr rūpju pilns par savu «palaidnēnu», «negantēnu».
Skolotāju viņš pazina līdz šim kā jautra gara cilvēku, bet šoreiz atrada to drūmi sērīgu, kas arī modināja domas uz kaut kādu ārkārtēju savādību. Sarunu ievadīdams, Laķis viņam pārstāstīja visu, kas noticis un kas piedzīvots attiecībā uz Katrēnu, un tad tik lūdza turēt to «ne- bēdniecēnu» ciešās pavadās, ka nesākot slinkot un lepoties iedomīgi ar tagadējo labāko apģērbu, uzpūšoties pret citiem bērniem. Mācīties viņš varot labi, tik esot jāpietur pie darba.
Uz to skolotājs atbildēja tik pa brīdi un nesteidzīgi:
— Jums jau gan labi zināmi mani mācīšanas un audzināšanas ceļi, bet nezinu, vai un cik ilgi vairs tiks man ļauts skolas laukā darboties. Tagadējie laiki griež visu otrādi. Līdz šim rīkoja skolotājs skolniekus, bet turpmāk rīkos skolnieki skolotājus. Līdz šim skolotāji bij darbu un stundu iekārtotāji priekš skolniekiem, bet turpmāk to darīs skolnieki priekš skolotājiem. Līdz šim ikkatrai dienai bij darāmi savi noteikti darbi, turpmāk darīs darbus tik tad, kad skolnieki ar balsu vairākumu tos vēlēsies un noteiks, cik un kurus. Līdz šim skolotāji bij noteicēji, kādu mācības stāvokli sasniedzis kurš bērns, turpmāk to noteiks ar baisu vairākumu paši bērni cits par citu. Agrāk skolotājus iecēla vai arī dažu atlaida skolu valdes, tagad to darīs bērni paši: kuru gribēs, to atcels, kurš iepatiksies, to ievēlēs. Un vai šādā, tik pārgrozītā stāvoklī kaut kurš skolotājs iespēs ilgi vietā pastāvēt un, kā pienākas, darboties?
Laķis, papirosu ietiņādains, klausījās un brīnojās. Kad skolotājs runāšanā piestājās, tad viņš lūdza pastāstīt tuvāk, kur un kā tādi nedzirdēti likumi cēlušies un kas no viņiem esot gaidāms. Tur skolotājs stāstīja sekoši:
— Vai tagad jel pavisam izzināms, kas likumu devēji, kur tie ir un kas tos iecēlis? Un vai pavisam tur par likumiem var runāt īstenā likuma nozīmē? Viss nāk tik no nezināmām, tumsā tērptām vietām bīstamu pavēļu veidā, kur slepeni briesmu draudi visur klāt. Tā arī mums, skolotājiem, nezin no kāda vēja nāca ziņa ierasties tur un tur uz skolu pārveidojuma sapulci.